Liepiņš: Notīrītas ielas neatsver vēršanos pret valsts pamatiem 0
“Lauku Avīzē” pirmais karikatūrists bija mākslinieks AGRIS LIEPIŅŠ. Meistars turpina zīmēt, bet “Latvijas Avīzes” lasītāji viņu iepazinuši kā komentāru rakstītāju, un ar tintes spalvu Agris rīkojas tikpat veikli kā ar zīmuli. Raksta patriotiski, tāpēc sarunu redakcijā Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis sāka ar loģisku risinājumu.
V. Krustiņš: – Mēs savā “grāmatvedībā” esam jūs piesaistījuši nacionālistiem. Atzīstaties?
A. Liepiņš: – Atzīstos. Bet noskaidrosim, ko nozīmē “nacionālists”? Vārda “nacionāls” pamatnozīme ir “valstisks”, “tautas”, ne velti sakām – Nacionālā opera, un tur taču neuzved tikai “Baņutu”, bet arī Vāgnera vai Rimska-Korsakova operas. Tāpat ir Nacionālais teātris – valsts opera un valsts teātris. Šie vārdi ir sinonīmi un izsaka vienu un to pašu būtību. Līdz ar to “nacionālists” manā izpratnē ir valstisks, par savu valsti un tautu domājošs cilvēks. Pie mums no šī vārda nereti baidās, ja nacionāls cilvēks, tad mežā dzimis, mežā audzis. Noskaņots pret citām tautībām. Tas palicis no padomju terminoloģijas.
– Nu, ne tikai no padomju, arī “eiropiešu”. Esat pašidentificējies. Vai esat iepazinies ar Rīgas domes vēlēšanu Nacionālās apvienības mēra kandidātes Baibas Brokas izklāstiem, un kāds jums radies iespaids? Vai nacionālistiem par viņu jābalso?
– Pāris interviju lasīju. Mēra kandidātiem uzstāšanās pārsvarā ir divās daļās. Saimnieciskā, par ko īpaši nevaru spriest, un ideoloģiskā. Otrajā daļā atradu ko būtisku Brokas teiktajā – proti, no kuras valsts mēs nākam?
Man bieži ir sajūta kā pie kafejnīcas galdiņa, kad pasūtīta veca, izturēta 1918. gada vīna pudele. Atnes, etiķete atbilst, noformējums skaists, nacionāls. Taču jūs baudāt saturu un… iekšā ir 1990. gada produkts. Pudeles saturs neatbilst etiķetei.
Mēs gatavojamies svinēt valsts 100 gadu jubileju. Valstsvīri bieži atgādina, cik mūsos ir dzīvas un kā vajag nest tālāk 1918. gada republikas idejas. Taču nevis tās šodien liekam pamatos, bet visu laiku mēģinām leģitimēt 4. maija republikas situāciju. Vārdos sakām, ka tā ir atjaunotā, pārmantotā Latvija, bet uzvedamies, itin kā mēs dzīvotu citā valstī, ko dažs dēvē par Otro republiku. Kāpēc latvieši pirms 95 gadiem dibināja savu valsti? Lai tā būtu mājvieta latviešu tautai, citas jēgas tādai valstij nav. Bet, ja nav latviešu tautas, nav nozīmes latviešu valstij. Toreiz nacionālisms izpaudās kā neatkarības, brīvības ideoloģija. Kad valsts izcīnīta, tai jāaizsargā latviešu tautas identitāte un garīgās vērtības. Tā atkal ir vienīgā jēga mūsu valsts pastāvēšanai, jo ekonomiskās intereses varam īstenot jebkuras citas valsts sastāvā. Cariskajā Krievijā daudzi latvieši bija spēcīgi uzņēmēji, rūpnieki un Rīga – saimnieciski plaukstoša pilsēta. Arī šodien latvieši labi nopelna ārvalstīs.
– Jūs lietojat modīgo “identitātes” vārdu. Kas tā identitāte īsti ir?
– Piederības sajūta, saplūšana ar vidi, kurā nejūties kā svešķermenis. Mājā ienākot, cilvēks atbrīvojas no ārienes stresiem un varbūt saskaņā ar savu iedabu.
– … neviens svešs tevi negrūsta, tavas mantas nav izmētātas?
– Jā, esmu pasargāts, drošs, nekaunos no tā, ka jūtos labi savās latviskās mājās. Cits pavīpsnās – tur dzīvo provinciāli. Nu lai! Nenervozēju, ja man kāds ko tādu pārmet.
Kad pats viesojos pie cita, ievēroju viņa dzīvesvietā nolikto kārtību. Nebāžos virsū ar savu taisnību, uzvedos pieklājīgi, respektēju, ka man varbūt jānovelk kurpes vai jānoslauka zoles. Arī tas ir valsts pienākums – kopt un glabāt šo māju piederības sajūtu – tautas identitāti.
E. Līcītis: – Mūsdienu cilvēkam varot būt vairākas identitātes. Teiksim – latvietis un eiropietis.
– Jā, cilvēki ir mobili, maina darba un dzīves vietas, bet vienmēr mēģina pielāgoties, iedzīvoties jaunajā mājvietā, lai nebūtu diskomforta. Viņam varētu gan jautāt, kas tev tik ļoti nepatika savās mājās? Un varbūt viņš atbildētu – meklēju jaunu, citu, otru identitāti. Labi, tas ir ieskaidrojums.
V. Krustiņš: – Darām jūs uzmanīgu, Liepiņa kungs, ka tūlīt sekos bieži lietota piezīme – ka Rīga nekad nav bijusi latviska. Te esot dzīvojuši vācieši, zviedri un krievi, bet latvieši nekad nav bijuši noteicēji. Tikai tajā sprīdī, kad atnāca Kārlis Ulmanis, bet viņš esot bijis diktators, nacionālists…
– … un pateica, ka vajag būt saimniekiem pašiem savā zemē. Apgalvojums, ka Rīga nekad nav bijusi latviska, zināmā mērā ir demagoģiska spēle. Izņemot padomju pēdējos gadu desmitus, latvieši vienmēr Rīgā ir bijuši skaitliskā vairākumā. Pat bīskapa Alberta laikā Rīgu cēla vietējās ciltis. Vienīgi, esot citu valstu sastāvā, latvieši nebija Rīgas ekonomiskie un politiskie saimnieki. Diez vai pasaulē atradīsies valsts, kurā dzīvotu simtprocentīgi tīra viena tauta. Visās zemēs mitinās ieceļotāji, kur nu vēl mūsu teritorijā, ko piemeklējuši kari un svaidīgi laiki. Kopš atklāts tirdzniecības ceļš no varjagiem uz grieķiem, caurgājēju klātbūtne Latvijā ir visu laiku. Tas nenozīmē, ka latviešiem te nebūtu nekādas teikšanas un ka viņi ir tikai viena no vietējām ieceļotāju tautiņām. Muļķības! Latvieši Latvijā vienmēr bijuši pamattauta, kamēr pārējie tikai daļa iedzīvojusies, vairāk – nākuši un gājuši. Zviedri un vācieši no šejienes pazuduši, krievi līdz 50. gadiem bija labi ja desmitā daļa no iedzīvotājiem. Mūsu šodienas problēmas cēlās pēc tam, kad Latvijas industrializācijas un rusifikācijas periodā šeit masveidā tika ieplūdināti slāvu iedzīvotāju tūkstoši.
E. Līcītis: – Un tad tagad 4. maija republikā silto māju sajūta vairs kaut kā neraisās?
– Pirms vairāk nekā 20 gadiem atjaunojot Latvijas Republiku, valsts dokumentos uzsvērām, ka neveidojam jaunu valsti.
Toreiz solīja, ka cels godā 1918. gadā dibinātās valsts vērtības – ar visām izrietošām sekām. Šīs vērtības vajadzēja konsekventi skaidrot visiem, kuri šeit atbraukuši, kas apmetušies un grib dzīvot un rast mājvietu. Tas nav darīts, un par to jāvaino pašiem sevi.
Tādēļ lielai iebraucēju daļai, kuru vidū pārsvarā ir krievi, līdz šai dienai nav pielecis, ka viņi nedzīvo “kopējās mājās”, kopmītnēs vai Krievlatvijā, kur latvieši ir ne vairāk vērti par vienu no kopienām. Atbraucēji apmetušies uz dzīvi, un de iure paši piekrituši dzīvot atjaunotā 1918. gada Latvijas valstī līdzās latviešu valstsnācijai. Būtu ļoti solīdi, ja ļaudis respektētu un izprastu mūsu vērtības – šī valsts ir mājvieta latviešu tautai, valsts valoda ir latviešu, kultūra, vēsture nesaraujami saistīta ar latviešu tautu. Pieturoties pie deklarētajām vērtībām, sadzīvē nerastos situācijas, kad nepazīstams cilvēks uz ielas mani uzrunā krieviski – svešvalodā. Loģiski būtu viscaur lietot valsts valodu.
– Te gan jārunā, ka paši latvieši pielāgojas un viegli pāriet uz svešvalodu. Daļēji tāpēc, ka latvieši ir mentāli iejūtīgi, pretimnākoši, vai ne?
– Arī tāpēc es vienmēr lūdzu lietot valsts valodu. Pēdējoreiz pārdevēja kļuva nikna. Kā? Mēs taču saprotamies arī krieviski! Saprotamies, bet dāmai vienreiz derētu apzināties, ka viņa dzīvo Latvijas valstī. Nacionālā valstī pilsoņi savā starpā runājas valsts valodā, ja ģimenes locekļi nav sveštautieši un vienojušies citādi. Vēl piemērs – piedzīvojums “Narvesen” kioskā pie Pareizticīgās katedrāles. Stendā salikti laikraksti – “Subbota”, “Vesti segodņa” un pārējā krievu prese. Katra krievu avīze savā režģī, virspusē. Latviešu laikraksti gūzmā samesti apakšējā redelītē. Jautāju kioskniecei – sakiet, lūdzu, pēc kāda principa jūs izvietojat avīzes? Meitene lāgā nesaprata jautājuma jēgu, kur nu vēl absurdo situāciju, ka Latvijas valstī augšpusē ir krievu prese, bet latviešu kaut kur apakšā.
Es jau neaicinu ar “Ērenpreisa” velosipēdu braukt atpakaļ uz 1918. gada republiku, bet uzturēt pamatdomu, ka te ir latviešu tautas vienīgā mājvieta, vajadzētu arī “4. maija republikā”.
V. Krustiņš: – Un ko gan darīt, ja šīs izpratnes nav?
– Skaidrot cienījamajiem līdzpilsoņiem. Bieži dzirdam, ka notiks ekonomiskais izrāviens un iestāsies labklājība. Visu laiku par naudas un desas būšanām. Tas ir pareizi, taču blakus absolūti nav garīgā uzstādījuma, nav ideālu, kam jāvalda Latvijā! Jārunā ar cilvēkiem, lai tie izprastu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu, nevis pretdarbojas. Tas nenotiek, līdz atrodamies absurdā situācijā. Piemērs ar skolotāju Rafaļski. Viņš stādās priekšā kā nelojāls, un tikai tad visi atjēdzas – mums taču ir likums, ka skolotājiem jāaudzina bērni patriotisma garā… Atcerējušies!
E. Līcītis: – Garīgu un nacionālu vērtību izteikšanai vajadzīgi spēcīgi līderi. Taču jums zināms, ka latviešu vidū ir pietiekami liels strāvojums, ko varētu dēvēt par kosmopolītiski noskaņotu, varbūt par sorosītiem u. tml. – viņiem ir svešas jums dārgās nacionālās vērtības. Pat apkarojamas.
– Patiešām, šajā izpratnē grūti runāt par tautas vienotību.
Zināmā daļā patriotisms ir stipri degradējies. Tāpat netrūkst ļoti eiropeisku, modernu kosmopolītu, kuri nacionālismu tulko nevis kā valstisku, bet provinciālu un pret citiem naidīgu noskaņojumu. Tas atbalsojas no pagātnes, no padomju propagandas “smadzeņu skalošanas” un ievelkas jaunajās paaudzēs, bet netrūkst arī svaigāku, no Eiropas importētu tendenču.
Daudzi Eiropas politiķi ir atzinuši multikulturālisma krahu un piekrīt, ka samaisīta liela putra. Man tolerance nozīmē iejūtību, bet Latvijā to uzspiež kā nepieciešamību gļēvi piekāpties. Lai tikai neaizvainotu kādus citus, kaut krievus! Nevienu neuztrauc nepārtrauktie aizvainojumi latviešiem.
V. Krustiņš: – Latvijā ir valsts izglītības sistēma. Tur var (ja vēlas) noteikt, kas būtu mācāms, kas jāzina, līdz tiek pie eksāmenu likšanas. No skolas pirmkārt jāiznāk pilsonim, ieteicams – savas zemes patriotam, pēc tam arī labam darbiniekam. Vai šīs valsts rīcībā esošās sviras ir darbinātas?
– Nav.
– Mums ir Nacionālā apvienība. Ko šī partija darījusi, lai piespiestu Izglītības ministriju darīt to, par ko jūs šeit stāstāt?
– Līdz galam neko nav izdarījusi. Viņi mēģinājuši, bet…
– Nu lai pastāsta, ko darīs – kaut vai Rīgas vēlēšanām tuvojoties! Kas konkrēti tiks latviešu valodai, kultūrai, latviskai izglītībai un latviskai Rīgai. Jūs, māksliniek Liepiņ, iesiet par Rīgas domnieku?
– Nez vai, es grūti panesu, ja cilvēki vienā gabalā runā demagoģiju. Bet piekrītu, ka jau šodien valsts darbiniekiem ir pietiekami sviru un likumdošanas, lai panāktu, ka latvieši savā valstī jūtas kā mājās.
Ir 1922. gada Satversme, ir Valodu likums – vajag tikai piemērot. Taču praktiskā darīšana atgādina puskoka lēkšanu. Vajag saņemties un darīt. Latvijā jāpāriet uz izglītību valsts valodā no 1. klases un latviešu valoda jāiemāca jau bērnudārzā. Par to “Visu Latvijai” vāca parakstus…
E. Līcītis: – … bet nebija atbalsta. No latviskajām partijām.
– Nebija, taču nedrīkst atlaisties, ir jāturpina. Nevajag bīties no pretdarbībām, ka “Lindermans pacels krievus”. Demokrātiskā valstī vairākums pieņem lēmumus. No otras puses – NA ar savām balsīm Saeimā pašlaik nevar panākt latvisku izglītības sistēmu. Koks nekrīt ar pirmo cirtienu. Jāaudzē spēka masa, kas pieņems šo likumu.
– Ir novērojumi, ka lielu apdraudējumu priekšā latvieši spēj saņemties un vienoties, lai paveiktu lielus darbus – nobalsot pret otras valsts valodas ieviešanu, stāvēt pret pārspēku barikādēs, bet ikdienā nacionālie jautājumi lielākoties neinteresējot.
– Kā lai paskaidro, ka briesmas patiešām ir lielas? Rusifikācija, visas runas par Latgales autonomiju un valsts sadalīšanu pēc tam, par iespējamu ģeopolitiskā kursa maiņu, proti, Latvijas pārkrievošanu, – tie ir reāli apdraudējumi. Ja cilvēki to neizjūt, tad, visticamāk, tāpēc, ka ievēlētie politiķi klusucieš.
V. Krustiņš: – Viņi ir apdomīgi, Liepiņa kungs! Viņus aicina samierināties, salīgt.
– Politiķi ciešāk jāņem pie pogas. Mēs skārām Rīgas vēlēšanu tēmu. Sabiedrības pārstāvjiem jāvēršas pie latvisko partiju līderiem ar noformulētām prasībām, kas Rīgā jāizdara četru gadu pilnvaru laikā. Kā pirmo punktu ieviest latviešu valodas mācību bērnudārzos. Ja apsola, tad pretī dodam balsis Brokai. Visiem jābalso par vienu kandidātu.
– Ļoti konkrēts priekšlikums. Bet gaidīsim arī konkrētas kandidātu programmas – bez vilcināšanās un ne jau smalki izprātotas.
– Es atbalstu skaidras prasības un tiešu runu. Ieteikums Rīgas vēlētājiem, kam neatvairāms šķiet Ušakova šarms. Katru reizi, kad ekrānā redzu mēru, jāatceras – aiz Nila stiepjas Kabanova, Kravcova un citu agresīvu “Saskaņas” biedru ēna. Viņi ir Ušakova domubiedri.
Šīs partijas politika latviešiem nevar būt pieņemama. Notīrītas ielas neatsver vēršanos pret valsts pamatiem, nedrīkst aizmirst, ka valodas referendumā “SC” nostājās pret Latvijas valsts pamatideju un īstajā vārdā to sauc par noziegumu pret Latvijas valsti.
E. Līcītis: – Sakiet, vai latviešus kādreiz liks mierā jūsu tik krāšņi “zīmētajās” mūsmājās?
– Tā būtu naivi domāt. Kaimiņvalstī ir uzkrāta milzīga pieredze, lai pastāvīgi censtos ietekmēt situāciju kaimiņu zemēs.
