Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
23. decembris, 2015
Drukāt

Māris Antonevičs: (Ne)medicīnisks gadījums (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Antonevičs

“Ja kāds no deputātiem neatbalsta savas partijas vadītu valdību, ja ir šāda prezidenta nominācija, nu tad, manuprāt, tas ir medicīnisks gadījums,” tā izteicies “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Šadurskis. Tie, kas grib pavīpsnāt par politiku, dažreiz mēdz salīdzināt to ar teātri vai cirku. Tie, kas grib būt dzēlīgāki, lieto medicīniskus vai dzīvnieku pasaules terminus. Protams, īpatnēji, ja pie šīs retorikas ķeras arī paši politiķi.

Ja raugās no klasiskās politiskās konkurences viedokļa, varbūt brīžiem tiešām grūti rast loģisku skaidrojumu notiekošajam, taču ne īpaši pārsteidzoši, ja zina Latvijas politisko vidi un tradīcijas. Piemēram, nav iespējams pēkšņi izvirzīt kā pašsaprotamu Rietumu politikā ierasto principu, ka partijas līderis ir Ministru prezidenta kandidāts, ja pašas partijas ir centīgi darbojušās, lai šo principu izskaustu. Turklāt tas nebūt nav medicīnisks gadījums, bet pieredzes vadīts aprēķins. Valdības Latvijā mainījušās diezgan bieži, un ne vienmēr iemesli to krišanai ir atkarīgi no pašas valdības darba rezultātiem. Tāpēc partiju priekšsēdētāji nereti taupās, lai neriskētu, ka diezgan neliela pabūšana Ministru kabineta zāles priekšgalā beidzas ar straujām karjeras beigām, jo otrreiz mēģināt iespējas, visticamāk, nebūs (ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, atmodas laika premjers Ivars Godmanis atgriezās politikā jaunā ampluā, arī bezpartijiskais Andris Šķēle pēc pauzes kļuva par oranžu, partijisku premjeru). Tādējādi varas centrs pamazām ir pārvietojies uz Koalīcijas padomi, kas svarīgu lēmumu pieņemšanā kļuvusi par nozīmīgāku institūciju nekā valdība.

Šo pieņēmumu apstiprina arī “Vienotības” līderes Solvitas Āboltiņas skaidrojums intervijā “Latvijas Avīzei”, kāpēc viņa nevēlējās kļūt par valdības vadītāju 2014. gada sākumā, ņemot vērā, ka uz to mudināja toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš. “… valdībai atlika strādāt astoņus mēnešus, un šajā laikā līdz vēlēšanām nevarēja veidot jaunus uzstādījumus, tāpēc vadību vislabāk bija uzņemties cilvēkam no valdības iekšpuses. Tik mierīgam cilvēkam kā Valdis (Dombrovskis), jo toreiz bija ļoti svarīgi gan runāt ar traģēdijā cietušajiem, gan arī vēlāk turpināt Dombrovska valdības iesāktos darbus, ko arī darīja Laimdota Straujuma,” stāsta S. Āboltiņa. Tātad – astoņi mēneši pārāk īss laiks… Ja ir ko zaudēt, tad jā, bet šobrīd S. Āboltiņai vairs nav ko zaudēt. Tieši pretēji, laika nav daudz – nepilns gads līdz nākamajam “Vienotības” kongresam. Tā nu iznāk, ka “Vienotība” šobrīd ir vienīgā, kas aģitē par principu “premjers=partijas vadītājs”, un arī tikai tāpēc, ka kurpe spiež. Pārējie neredz ne mazāko vēlmi iesaistīties šī principa iedzīvināšanā.

Arī stāstam par partijas biedru savstarpējām attiecībām nav nekāda sakara ar medicīnu, kā to apgalvo Šadurskis. Arī te viss veidojies vēsturiski. “Vienotības” pārstāvji kā mantru ir atkārtojuši pantiņu par savu “viedokļu daudzveidību”, kas patiesībā esot partijas spēks, nevis vājums, tad nu tagad notiekošais bija paredzams. Vai nu partijas biedri, redzot būtiskas atšķirības, šķiras uzreiz, vai arī turpina ciest viens otru līdz galam. Tikpat labi par Latvijas politikā nebijušu “medicīnisku gadījumu” var dēvēt arī notikumus ap Laimdotas Straujumas demisiju, kad partija pati gāž savu premjeru.

Tomēr raksta ievadā minētajā citātā būtiska ir piebilde – “ja ir šāda prezidenta nominācija”. Tā vien šķiet, ka attiecības gan starp partijām, gan arī “Vienotības” iekšienē ir tik sašķetinātas, ka šo mezglu atraisīt piedāvās Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Vai arī pārcirst, kā to antīkajā leģendā par Gordija mezglu izdarīja Maķedonijas Aleksandrs.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Loģiski būtu tā kā valstu vairumā. Valdību uzdod sastādīt vēlēšanās vairumu ieguvušās partijas līderim, ja viņam tas neizdodas, tad nākamajam. Ja nekas neiznāk, rīko ārkārtas vēlēšanas. Latvijā uztaisa tirgu ar vairāksolīšanu un beigu beigās Prezidents nominē tos kuri var vienoties. Kā, tas pat nav būtiski.

    • Nav būtiski, ja vēlēšanās uzvar “nepareizās” orientācijas partija:
      “2014.gada 4.oktobrī Latvijā notika 12.Saeimas vēlēšanas(..) Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija 12.Saeimā ieguva 24 deputātu vietas, partija “Vienotība” – 23, …” (CVK.LV)

      • Pirmajos četros pirmskara Saeimas sasaukumos Sociāldemokrātiskā strādnieku partija vienmēr ieguva vislielāko mandātu skaitu, tomēr ne reizes tā nesastādīja valdību. Tātad ne jau vienmēr valdību veido tā partija, kurai visvairāk deputātu Saeimā.

        • bet šķiet, ka tiem hibrīd-karavīriem – vecajiem komsorgiem un okupantu pēctečiem nepieciešama tāda vara, kurā valdītu viņu pilnīga vienotība un saskaņa. Un bez tādiem latviski “provinciāliem” nacionāļiem…Vot takije pirogi!

  2. Visumā loģiski, bet publikācijām par partijiskiem farizejiem un to kultivētām savtīgām rebēm jābūt asām, trāpīgām, atmaskojošām… Citādi redzams, ka visi nopirkti.

  3. Šeit atslēgas vārds ir ”PARTIJA”. Jo Rietumu pasaules izpratnē mums partiju vispār nav !

  4. Man gan Šadurska teiciens atgādina padomju laikus, kad cilvēkam, kurš neatbalstīja “savas partijas valdību” (lasi kompartijas ieceltu valdību), pēc kriminalkodeksa piešķīra 58. pantu par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”, nosūtot viņu “ārstēties” uz medicīnas iestādi – psihoneiroloģisko slimnīcu. Tā ka savā domāšanā un attieksmē pret oponentiem Šadurska kungs neko daudz neatšķiras no padomju laika ideoloģijas funkcionāriem un tas jau ir bīstams precedents. “Ja tu domā citādi, tad tu esi mūsu ienaidnieks” – tur jau ož pēc totalitārisma! Tā ka deputātiem Saeimā nevajadzētu aizsēdēties Saeimā ilgāk par 2 termiņiem, citādi šī varas atkarība dažiem sāk pieņemt kroplas formas.

    • Tie divi termiņi un kāds termiņš nepiedaloties ir ļoti laba doma- sāksies varbūt lielāka atbildība par sastrādāto un nestrādāto ( No dabas -lai dīķī karūsas paliek žirgtākas , tur ielaiž līdaku…).

    • Iespējams, šai gadījumā šadurskis nav uzvārds, bet diagnoze???

  5. Par nožēlu tā ar mūsu politiķiem mēdz būt, proti, tad kad jārunā par politiku viņi piesauc medicīnu un kad jārunā par medicīnu viņi piesauc politiku. Tā kā vienā anekdotē kur studentam bija jārunā par zīloņa ausīm, bet viņš paguva sagatavoties tikai par zaķa ausīm. Bet galvenais ir tas, ka vienā brīdī partijas vadība pārstāja reaģēt uz pienākošiem ārejiem signāliem. Tādos gadījumos tehnikās sistēma zaudē uzdoto trajektoriju un avarē. Laikam domājuši, ka inerce izvilks.

  6. Vaina jau valdonīgajā Āboltiņā – partiju jau vada un kad laiks bija pēc Dombrovska – negribēja ( laikam izskatīsies bāla), un kad laiks pēc vēlēšanām – negribēja ( priekšā ES prezidentūra ), un kad laiks pēc prezidentūras – negribēja ( priekšā budžets )… Tad kad melnais darbs padarīts – šurp karaļvalsti! Gribu būt karaliene pie klātiem galdiem!!!
    Par vēsturisku mācību – savulaik Anglijā bija karaliene Elizabete un Skotijas Marija Stjuarte ar kāri uz Anglijas karalienes troni. Viss sākās ar lielintrigām un beidzās ar galvas zaudēšanu. Par ko runa – tas var beigties bēdīgi va nu pašai Vienotībai vai tikai tai lapsai, kura vietu nopirka Saeimā… Personīgi ticu deputātu godaprātam par negribēšanu sevi sasmērēt ar to nelabo kanalizācijas smaku . Lai gan varbūt, ja labi iemaksā i vietu saimā var nopirkt, i premjera krēslu. Dievs nedod arī Prezidentam sasmērēties.

  7. Paldies autoram par rakstu!

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+