Mobilā versija
Brīdinājums +16.8°C
Bērtulis, Boļeslavs
Trešdiena, 23. augusts, 2017
5. marts, 2017
Drukāt

Baiba Indriksone: Liktenis mani vedis pa gludu taciņu

Foto – no Latvijas Nacionālā teātra arhīva un B. Indriksones personīgā arhīvaFoto – no Latvijas Nacionālā teātra arhīva un B. Indriksones personīgā arhīva

Ar skatītāju iemīļoto aktrisi Baibu Indriksoni tiekamies Latvijas Nacionālajā teātrī – darba vietā, kurā viņa nostrādājusi 65 gadus un uz skatuves kāpj joprojām, neraugoties, ka 22. februārī viņai apritēja jau 85 gadi.


– Patiesībā jau šodien man nevajadzēja kustēties ārā no mājām, jo man ir paaugstināta temperatūra un nejauks klepus, – pirms intervijas teic aktrise, – bet tāda nu es esmu – ļoti apzinīga. Kad dēlam un mazbērniem saku – man šovakar ir izrāde, viņi vaicā – kurā teātrī? Vai nav jauki! Es ļoti gaidu izrādes dienu, priecājos, ka tad esmu kolēģu vidū. Savā dzimšanas dienā spēlēšu iestudējumā “Pērs Gints”. Savulaik Nacionālajā teātrī biju jaunākā aktrise, šobrīd esmu šā teātra vecākā aktrise. Nesen saņēmu piedāvājumu filmēties seriāla “Bitīt matos” vienā epizodē. Kāpēc ne? Gribu, lai pēc manis paliek visdažādāko nokrāsu atmiņas. Man šķistu nomācoši, ja nekur nebūtu jādodas un jāpiedalās. Par laimi, manā plānotājā ir pietiekami daudz ierakstu par to, kad jābūt teātrī un kur mani gaida citur. Esmu ļoti pateicīga liktenim, ka varu vēl kustēties, spēlēt teātri, braukt ar mašīnu, apmeklēt veikalus un palīdzēt savai ģimenei rūpēties par mājas dzīvi. Autovadītāja apliecība man ir kopš 1969. gada, un visu šo laiku nav reģistrēts neviens pārkāpums. Braucu prātīgi, esmu likumpaklausīga. Neizvairos braukt arī sniegputenī, tikai tad pārvietojos lēnāk. Nevaru apgalvot, ka esmu aizrautīga autovadītāja, automašīna ir nepieciešamība. Ja man nebūtu mašīnas, būtu grūti. Līdz stacijai no mūsu ģimenes mājas Dzintaros es ar kājām nevaru aiziet, līdz veikaliem un poliklīnikai arī ne. Bet ar mašīnu visur varu ērti piebraukt, – stāsta Baiba.

Baiba pasaulē nākusi Rīgā koka namiņā pie Gaisa tilta. Pirmais dakteris, kas mazo Baibiņu apskatīja, bija profesors Aleksandrs Bieziņš, tēva draugs. Dziļas saknes aktrisi saista arī ar Džūksti, precīzāk – apdzīvoto vietu Apšupi, jo tēvs bija no tās puses. Vasaras meitene pavadīja laukos. Slinkot tur nevienam neļāva. Kopā ar pieaugušajiem un citiem bērniem Baiba piedalījās gan mēslu talkās, gan ar zirga grābekli grāba sienu, grieza runkuļus, vāca kartupeļus, sēja un plūca linus un reizēm arī ganīja govis. Biju stipra meitene, atceras Baiba. Tēvs viņu kā saimniekmeitu gan arī žēloja un nelika celties augšā sešos no rīta. Lauku darbi un prieki beidzās 1944. gadā, kad šo apvidu sasniedza frontes līnija. Baibas mamma bija rīdziniece. Vecmamma no mātes puses nodzīvoja līdz 104 gadu vecumam, un arī pārējie ģimenes locekļi nodzīvojuši vairāk par 80 gadiem. Ilgs mūžs man laikam ir gēnos, teic aktrise.

– Par skatuvi sapņoju jau skolas gados. Kad bija jāskaita pantiņi, biju pirmā, kas pieteicās, – jautāta, kāpēc izvēlējās kļūt par aktrisi, stāsta Baiba. Beidzoties karam, meitene sāka apmeklēt dramatisko pulciņu Pionieru pilī un kā aktrise piedalījās Būvstrādnieku kluba amatieru teātrī. Jau skolas gados tieši viņu izvēlējās dalībai biogrāfiskajā filmā “Rainis”. Pēc veiksmīgā starta šajā kino darbā Baibu Teātra institūtā uzņēma uzreiz otrajā kursā. To viņa ar sarkano izcilnieces diplomu pabeidza jau 20 gadu vecumā.

– No tā brīža teātri esmu spēlējusi 65 gadus, un labprāt spēlēju joprojām. Man patīk tā ņurdoņa pirms izrādes, kad skatītāji, sanākuši zālē, gaida aktieru iznākšanu. Man patīk brīdis, kad cilvēki pēc izrādes aplaudē vai pat pieceļas kājās, – teic jubilāre. Apbrīnojami, bet savā sirmajā vecumā Baiba Indriksone joprojām kāpj uz skatuves ne tikai Nacionālajā teātrī (izrādēs “Pērs Gints” un “Pulkstenis ar dzeguzi”), bet arī Dailes teātrī (“Ērtas dzīvošanas miteklīši”) un Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī (“Vīlas. Džanni Skiki”).

Ik pa laikam aktrise apmeklē kādu teātra izrādi, biežāk Dailes un Nacionālajā teātrī, kur viņai ir caurlaide un garantēta vieta, kur novietot mašīnu. Varbūt aizietu arī uz kino, bet, ņemot vērā, ka rīkošanās ar autostāvvietu apmaksas automātiem sagādā grūtības, no šā nodoma nākas atteikties. Tas, kas jaunākiem cilvēkiem nesagādā nekādas problēmas, manos gados vairs nav viegli izdarāms, atzīst aktrise. Viena no pēdējām izrādēm, ko Baiba redzējusi, ir “Meitenes” Nacionālajā teātrī. Laba izrāde, viņa secina. Dailes teātrī jau pāris reizes noskatījusies iestudējumu “Doriana Greja portets” – tajā gan kā horeogrāfe, gan baletdejotāja piedalās Baibas mazmeita Elza Leimane.

Vai jauno aktieru attieksme pret aktiermākslu būtiski atšķiras no Baibas paaudzes aktieru attieksmes? Baiba Indriksone teic – mēs bijām biklāki, uz gados vecākajiem aktieriem, kuri spēlēja lielas lomas, lūkojāmies ar lielu bijību. Jaunībā Baibai garderobe teātrī bija ierādīta kopā ar izcilajām aktrisēm Antu Klinti, Liliju Ēriku, Emmu Ezeriņu.

– Tas, ko esmu paveikusi teātrī kā aktrise vai kino jomā, ir viens, par zvaigzni sevi nekad neesmu uzskatījusi. Vēl lielāks prieks man ir par to, ka spēju izaudzināt dēlu (red. piez. – Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs) un čakli piedalījos mazbērnu Elzas un Gusta audzināšanā. Abus vadāju uz skolu, Elzu uz baleta un deju kolektīva “Dzintariņš” nodarbībām. Priecājos, ka visi trīs mani mīļie cilvēki dzīvē ir atraduši savu īsto vietu. Elza, manuprāt, ir ļoti interesanta balerīna, tādas otras nav. Viņai piemīt ne tikai baletdejotājas, bet arī aktrises talants. Elza ir arī ļoti muzikāla. Arī mazdēls Gusts ir atradis savu īsto vietu – viņš ir uzņēmējs un kaislīgs makšķernieks. Agrāk viņam bija sava grupa “F[ei]K”, kurā spēlēja basģitāru. Mazdēls ir arī brīnišķīgs pavārs. Ja viņš kam pieķeras, tas izdodas. Par to, ka man veselība turas laba, esmu pateicīga vedeklai. Viņa ļoti seko līdzi tam, ko ēdu, var teikt, tur mani stingros grožos.

Aktrises acuraugs un “kungs un valdnieks” mājās ir astoņus gadus vecais krievu toiterjers Piksis. Lai gan tikai divarpus kilogramus smags, suņuks ir ar lielu dūšu un visādi izkalpina savus saimniekus. Vienbrīd Piksis grib iekārtoties atpūtas krēslā, nākamajā mirklī jau blakus saimniecei gultā, vēl pēc brīža doties paskraidīt pa dārzu. Pateicoties Piksim, gulšņāt ilgi nesanāk, bet kustības jau nāk par labu, teic Baiba. Ģimene labprāt turētu vēl vienu suni, bet Pikša lielās greizsirdības dēļ no šā nodoma nākas atteikties. Pat vārna, kas ēd putnu barotavā, viņā izraisa lielu nepatiku.

Brīvajos brīžos aktrise aizrautīgi risina krustvārdu mīklas. Ik pa laikam iegriežas Bulduru bibliotēkā, lai izvēlētos lasīšanai grāmatu. Pirms dažiem gadiem Baiba dāvanā saņēma datoru, bet atzīst – pret mūsdienu tehnoloģijām izturas rezervēti. Brālis gan pie datora pavadot garas stundas, piemēram, klausoties opermūziku. Baiba datoru izmanto, lai internetbankā apmaksātu rēķinus, tiesa, ar ģimenes locekļu piepalīdzēšanu. E-pasta vēstules nesūta, ja kādam vēlas ko teikt, vēstuli raksta ar roku.

Lai gan manā dzīvē ir bijušas arī “bedres”, esmu laimīga, ka liktenis lielākoties mani ir vedis pa gludu taciņu, secina aktrise. Esmu spējusi īstenot savus sapņus, satikusi ļoti daudz interesantu cilvēku un piedzīvojusi tik dažādus laikmetus. Var teikt, esmu saņēmusi lielu Dieva žēlastību. Ļoti gribētu sagaidīt Latvijas simtgadi, arī Nacionālajam teātrim nākamgad aprit 100. Kaut man Dieviņš dotu spēku šajā lielajā dienā kopā ar teātra kolektīvu kāpt uz skatuves! – teic Baiba.

Pievienot komentāru

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+