Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. oktobris, 2014
Drukāt

Lomās komēdija, dzīvē – drāma. Slavenajam krievu aktierim Kramarovam 80 (2)

Ekrānšāviņš no youtube.comEkrānšāviņš no youtube.com

Šodien aprit 80 gadu, kopš dzimis pazīstamais krievu aktieris Savelijs Kramarovs (13.10.1934-6.06.1995).

Kramarova bērnība un jaunība izvērtās sarežģīta. Kad viņam bija tikai četri gadi, arestēja tēvu – pazīstamu Maskavas advokātu. Kad Savelijam bija 16 gadu, nomira viņa māte, un pēc īsas sastapšanās ar dēlu otrreiz tika apcietināts tēvs, kurš nomira izsūtījumā gadu vēlāk. Pēc skolas beigām Kramarovs gribēja iestāties juridiskajā fakultātē, taču acīgie pasniedzēji, pārbaudījuši jaunekļa pagātni, viņu nepieņēma. Kramarovs iestājās Maskavas Meža institātā, un 1954. gadā, studēdamas apzaļumošanu, iesaistījās teātra studijā “Pirmais solis”.

1958. gadā Kramarovs beidza augstskolu un kādu laiku strādāja specialitātē, taču sapnis par lielajiem ekrāniem nezuda. Uzņēmīgais jaunais vīrietis izsūtīja savu portretu visām valsts kinostudijām, un uz vienu vēstuli saņēma atbildi.

Pagāja septiņi gadi un 20 kinolentes ar otrā un trešā plāna lomām, kamēr Kramarovu visa PSRS pamanīja filmas “Nenotveramie atriebēji” izteiksmīgajā epizodē “А вдоль дороги мёртвые с косами стоять… И — тишина!” (“Bet gar ceļu stāv miroņi ar izkaptīm… Un – klusums!”) Šī frāze kļuva leģendāra, un vēl aizvien var dzirdēt vidējās paaudzes cilvēkus to lietojam.

Kramarova spilgtā āriene bija īsta dāvana režisoriem, kuri tādējādi varēja īpaši nepiepūlēties un “cept” vienu tēlu pēc otra, tādēļ aktierim pašam no filmām mīļas bija tikai dažas. Tās viņš lūdza ierakstīt savā kapa piemineklī – “Mans draugs, Koļka!”, “Nenotveramie atriebēji”, |Divpadsmit krēsli”, “Fortūnas džentlmeņi”, “Lielās pārmaiņas”.

Kramarova dzīve bija savādi divdabīga. No vienas puses, viņš bija kļuvis par pazīstamu aktieri, un ar lomu komēdijā “Fortūnas džentlmeņi” savu slavu tikai nostiprināja un 1974. gadā ieguva KPFSR Nopelniem bagātā aktiera nosaukumu. No otras puses, pēc studijām GITIS viņu nepieņēma nevienā teātrī. Turklāt Kramarova ģimenes vēsture, viņa tēvocis, kurš bija emigrējis uz Izraēlu, kā arī tas, ka viņš bija sācis nopietni nodarboties ar jogu un pievērsies reliģijai, padarīja viņu režīma acīs par aizdomīgu personību.

Kramarovs arī pats iesniedza lūgumu ļaut viņam emigrēt uz Izraēlu, pamatojot ar to, ka šajā valstī dzīvo viņa vienīgais tuvinieks. Lūgumu noraidīja, jo pēc tā laika likumiem, visas viņa vairāk nekā 40 filmas būtu jānoliek plauktiņā…

Tā nu Kramarovu neizlaida no valsts, bet strādāt profesijā viņam arī nebija iespējas. Galu galā 1981. gadā aktieris uzrakstīja vēstuli toreizējam ASV prezidentam Reiganam, atklāti izstāstot savu situāciju. Vēstuli vairākkārt nolasīja raidstacijā “Amerikas Balss”, un 1981. gada 31. oktobrī viņam atļāva izceļot uz Izraēlu.

Nokļuvis Vīnē – starp Izraēlu un PSRS 80. gados tiešu reisu nebija – viņš sastapa impresāriju Viktoru Šulmanu, kurš noorganizēja Kramarova viesizrādes Eiropā, ASV, Austrālijā, Izraēlā, Japānā. Aizceļojis uz Losandželosu, Kramarovs vispirms sāka filmēties reklāmās, tad arī kino – pārsvarā nelielās fona lomās, kurām bija nepieciešamas krievu valodas zināšanas.

Uz Krieviju Kramarovs ciemos atbrauca vēl tikai divas reizes – 1992. gadā kā festivāla “Kinotaurs” goda viesis un 1994. gadā, neilgi pirms nāves. Aktierim 1995. gada sākumā konstatēja vēzi, un, neraugoties uz mediķu pašaizliedzīgo cīņu, glābt aktieri neizdevās. Viņš apbedīts ebreju memoriālajā kapsētā “Mūžības kalni” netālu no Sanfrancisko.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Labākais krievu aktieris,viņam jau nemaz nebija jātēlo,pietika paskatīties un viss notika,filmas,kurās filmējies,tas ir zelta fonds,jo tāda aktiera vairs nav un nebūs.Diemžēl.

  2. Visu cieņu šim aktierim,kura atveidotās lomas,paliks vienmēr.

Draugiem Facebook Twitter Google+