LU Vēstures muzejā apskatāms 163 gadus sens lakša herbārijs 0
Par Latvijas Universitātes (LU) Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmetu jūlijā izvēlēts 163 gadus sens lakša (Allium ursinum) herbārija eksemplārs, kas ievākts 1851. gadā Sāremā salā, Igaunijā, portālam LA.lv pastāstīja LU Vēstures muzeja vadītāja Aija Fedorova.
Herbārijs nāk no Rīgas dabaspētnieku biedrības (Naturforscher Verein zu Riga) senajām kolekcijām. A. Fedorova atgādina, ka Latvijas Botāniķu biedrība laksi izvirzīja par šī gada augu.
Latvijas teritorijā vecākais ievāktais lakša jeb mežloka herbārijs LU Bioloģijas muzeja kolekcijā datēts ar 1901. gada 12. jūniju. Vākuma autors ir Vladislavs Roterts (Rothert). Tas ievākts netālu no Ķemeriem Kaņiera ezera ZA krastā. LU Botānikas muzeja Latvijas herbārijā (Herbarium Latvicum) glabājas vairāk par desmit seniem lakša herbārija eksemplāriem.
Laksis ir sīpola radinieks, senāk saukts arī par kazu ķiploku, jo jaunie dzinumi, stublājs un lapas smaržo pēc ķiplokiem. Auga nosaukums latīņu valodā nozīmē “lāču sīpols”. Lakši sastopami savvaļā ēnainos, dabiskos platlapju mežos un krūmājos upju ielejās, vecos parkos. Aug grupās, nereti veido lielas audzes. Augi ir daudzgadīgi 15-40 cm augsti, sīpols garens, slaids 2-4 cm garš. Stumbrs stāvs. Lapas divas lancetiskas, kas pakāpeniski sašaurinās, nedaudz īsākas par stumbru ar 3-5 cm platu plātni. Ziedi balti, ziedu čemurs ciešs, pušķveida vai lodveida, zied maijā, jūnijā.
Latvijā laksis ir reta, īpaši aizsargājama suga (atrasta Moricsalā, Dundagā, Ķemeros, Daugavas, Abavas ielejās), kas iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Ja gadās atrast laksi savvaļā, atcerieties, ka to plūkt, griezt vai rakt savvaļā ir aizliegts.
