Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. septembris, 2013
Drukāt

Mācību grāmatu autors: Vecāki atkal piemānīti

LETALETA

Sākot savu darbību, Tiesībsargs solīja, ka valsts vai pašvaldība nopirks visiem skolēniem mācību grāmatas un citu mācību literatūru, tāpēc skolēni klasēs jutīsies līdztiesīgāki. Loģiski, ka valstij un pašvaldībām būtu tam visam jāmeklē finansējums. Topot jaunajam budžetam redzams, ka Izglītības un zinātnes ministrija meklē viltīgus ceļus, kā no šī pienākuma izvairīties un mācību literatūras finansējumu pēc iespējas nepalielināt.

Ministru kabinetā ir iesniegti jauni lēmumu projekti, kas maina kārtību, kādā valsts un pašvaldības iepērk mācību literatūru un kārtību kādā valsts apstiprina mācību literatūras atbilstību izglītības standartiem. Pašos lēmumos gan grūti saskatīt nolūku, ar kādu tie tiek pieņemti, bet tas atklājas tā saucamajā novērtējuma ziņojumā. Tajā skaidri atklājas, ka valsts faktiski grib atgriezties pagājušā gadsimta vidū un pirkt tikai mācību grāmatas. Darba burtnīcas, darba lapas, praktikumi un pat metodiskie līdzekļi jeb skolotāju grāmatas tiek izskaustas. Tas viss tiek skaidros ar “budžeta iespējām”.

Ir pagājis krietns laiciņš kopš dzīvojam “jaunajā kārtībā”, tāpēc dažas tās sekas jau ir skaidri redzamas. Vai darba burtnīcas ir izrādījušās nevajadzīgas un aizstājamas ar digitāliem materiāliem? Nebūt ne. Digitālie materiāli ir domāti, lai kaut ko demonstrētu visai klasei. Darba burtnīcas ir domātas skolēna individuālajam darbam. Pēc tam, kad skolotājs kaut ko ir parādījis visai klasei, viņš aicina skolēnus izpildīt individuālus uzdevumus darba burtnīcās un pārliecinās, vai skolēni ir apguvuši vajadzīgo un prot to pielietot.

Darba burtnīcas dod arī iespēju katram skolēnam piemeklēt atbilstošu uzdevumu. Ja skolotājs nelieto darba burtnīcu, tad viņš vāji kontrolē skolēna individuālo darbu. Ja darba burtnīcas (darba lapas, praktikumus) poligrāfiski neražo izdevniecības, tad skolotājiem pašiem ir jāsastāda skolēniem individuāli uzdevumi. Tas ne tikai prasa papildus laiku, bet arī ne visiem skolotājiem piemīt šādas prasmes. Protams, par izstrādātajiem materiāliem skolotājiem vajadzētu arī samaksāt. Darba burtnīcas ienīst skolēni, kam nepatīk mācīties, un skolotāji, kam arī patīk slinkot un negribas labot skolēnu darbus.

Reālā situācija pašlaik ir tāda, ka tie skolotāji, kas tiešām vēlas strādāt ar skolēniem, ir uz izmisuma robežas, ja pašvaldība nav nākusi skolai talkā un darba burtnīcas nopirkusi. Darba burtnīcas ar dokumentu kamerām tiek demonstrētas uz ekrāna un skolēni tās noraksta. Tiek gan lieki tērēts laiks, gan bojāta skolēnu redze. Otrs variants – skolā ierodas kopēšanas firma, no vecākiem tiek vākta nauda un, ignorējiet autortiesības, burtnīcas tiek masveidā kopētas. Pēdējā gadījumā lielu peļņu gūst kopētāji, bet autoriem un izdevējiem tiek sagādāti pamatīgi zaudējumi un rodas bažas, ka drīz autori atteiksies strādāt (jo arī pašlaik viņu autoratlīdzības nav lielas), bet izdevēji konstatēs, ka viņiem nav līdzekļu jaunas mācību literatūras izdošanai. Un, galu galā, par kopēšanu vecāki samaksā krietni vairāk, nekā tas būtu, ja viņi darba burtnīcas pirktu.

Par to, ka šāda situācija nav normāla, IZM ir informējuši gan mācību literatūras autori, gan izdevēji, bet šos aizrādījumus ministrija ir ignorējusi. Arī skolotāji, kas par to runā, netiek uzklausīti.

Vai skolotāju grāmatas ir liekas? Skolotāju grāmatās ir ievietoti materiāli, kas skaidro skolotājam, kā, izmantojot konkrēto mācību grāmatu un darba burtnīcu, ir izpildāmas mācību priekšmeta standarta prasības. Kāpēc tas vajadzīgs? Pirmkārt, ne visas standarta prasības var atspoguļot mācību grāmatā. Otrkārt, katrs autors piedāvā savu ceļu, kā tās sasniegt. Tas skolotājiem jāizskaidro. Skolotāju grāmatas piedāvā skolotājiem mācību programmas un citus materiālus, kurus ne visi skolotāji var izstrādāt paši. Vēl jāņem vērā, ka Latvijā ne visi skolotāji ir mācījušies pedagoģiju un mācību metodiku. Skolotāja grāmata palīdz viņiem to apgūt. Lauku skolās ir ne mazums skolotāju, kas māca vairākus priekšmetus, lai gan tikai vienā no tiem ir speciālisti. Arī viņiem šie padomi ir vajadzīgi.

Vērtējot IZM politiku ir skaidrs, ka ministrija mums piedāvā nabadzīgu skolu, skolēna un skolotāja stāvokļa pasliktināšanu. Loģiski rodas jautājums, vai tam ir pamats un vai ar valsts budžetu ir tik slikti. Pašvaldības bija izrēķinājušas, ka mācību līdzekļu iegādei vajadzētu 9,5 miljonus latu. IZM budžetam tas nu nav nekāds lielais slogs. Salīdzinājumam var pieminēt, ka Igaunija nu jau tērē 42 eiro uz skolēnu, Lietuva jau vairākus gadus paredz 20 eiro uz skolēnu, bet Latvija knapi pārsniedz 10 eiro robežu (izdevējiem ir ziņas, ka nākamgad solītos 14 latus jeb nepilnus 20 eiro uz skolēnu nav pat ieplānots prasīt). Gan Igaunijā, gan Lietuvā skolas var prasīt no vecākiem pirkt mācību līdzekļus, bet to dara ne īpaši bieži, jo nauda pamatā pietiek.

IZM noteikti ir desmitiem projektu, kurus varētu atlikt un desmitiem ierēdņu, no kuru pakalpojumiem varētu atteikties. Vēl vairāk jautājumu par ministrijas tēriņiem liek uzdot pašreklāmas kampaņas un tas, kā ministra R. Ķīļa laikā ar vieglu roku tika iztērēts gandrīz pusmiljons latu slavenajam digitālo mācību līdzekļu projektam. Profesionāli autori no tā tika izdzīti, bet, apskatot iesniegtos darbus, daudzi mācību grāmatu autori ieraudzīja tajos savu darbu fragmentus bez atsaucēm uz autoriem.

Ministrijas ierēdņi pārmet izdevējiem un autoriem komerciālas intereses. Jā, autori un izdevēji sniedz izglītības sistēmai pakalpojumu, gatavojot mācību materiālus. Kā ikviens cilvēks, kas padarījis darbu, viņi vēlas par to atlīdzību. Autori nevienam neko neliek ar varu pirkt. Izvēlas skolotāji un skolēni. Tas, ka šie mācību materiāli tiek izmantoti, liecina, ka tie ir vajadzīgi.
Jauno budžetu pieņemot, sabiedrībai vajadzētu izšķirties, kas tai ir svarīgāks – skolēnu izglītība vai ierēdņu labklājība, ko tie nodrošina, paturot savās rokās pēc iespējas lielāku daļu no budžeta līdzekļiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+