Mācītājs uz gavēni iesaka raudzīties no “cilvēka” nevis “pērtiķa metodes” viedokļa 0
Rīt, 5. martā, ar Pelnu dienas svinēšanu kristīgā baznīca ievada gavēņa laiku, kas ilgst 40 dienas līdz lieldienām.
Daži no pazīstamākajiem stereotipiem, kas par gavēņa laiku virmo sabiedrībā, ir saistīti ar ēdienu, piemēram, apņemšanās, ka gavēņa laikā mēs mazāk ēdīsim, lai kļūtu tievāki (tievākas), vai cits ļoti populārs presē lasāms uzstādījums, piemēram, kā pagatavot gavēņa laika īpašos gardēdienus, kur parasti galvenais nosacījums – produktu tuvumā nedrīkst būt stāvējusi gaļa… Šādas receptes, apetītlīgi ilustrētas, nudien rosina uz gardu izēšanos.
Sekojot šādiem padomiem, ne reizi vien pierādījies, ka ķermeņa svars, ja arī svara mērierīces rāda kritumu, pēc pāris nedēļām ir turpat, kur bijis, plānotā atteikšanās no saldumiem vai gaļas cieš neveiksmi un, paejot gavēņa laikam, nepamet sajūta par šīs cēlās apņemšanās bezjēdzīgumu.
Pirms kāda laika pedagoģijas kursā man bija iespēja klausīties biomehānikas lekcijas pie profesora Jāņa Lankas, kurš plašāk pazīstams ar to, ka viņa Latvijas rekords desmitcīņā palika nepārspēts turpat trīs gadu desmitus. Profesors, cita starpā, smaidīdams teica, ka ir tikai divas mācīšanās metodes: “pērtiķa metode” un “cilvēka metode”. Ar ko tās atšķiras? Pirmajā gadījumā mācāmais cenšas atdarināt tās kustības, ko izpilda skolotājs. Otrajā gadījumā – mācāmais domā ar galvu: kā, kāpēc un kā dēļ katru kustību veic.
Uz gavēņa laiku vajadzētu raudzīties no “cilvēka metodes” viedokļa, jautājot: kā, kāpēc un kā dēļ es dzīvoju, jo dzīve taču arī ir kustība. Gavēņa laiks aicina piebremzēt mūsu dzīves skrējienu un pārvērtēt, kas mūsu dzīvē ir vērtības, bet uzmanību no sevis pagriezt uz citiem cilvēkiem un viņu vajadzībām. Skatījums uz gavēni no “ēdienkartes” viedokļa nudien ir ļoti šaurs.
Apmēram 600 gadus pirms Kristus kāds cilvēks dzirdēja Dieva balsi: “Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes58:6-8)
Citiem vārdiem, gavēņa laiks mūs visus, nav starpības – reliģiskus vai laicīgus – aicina būt cilvēcīgākiem, un tas iet roku rokā ar atbildi un jautājumiem: kā, kāpēc un kā dēļ es dzīvoju. Un, ja tā, tad gavēņa iznākums nebūs vilšanās nespējā sevi ierobežot, bet prieks par sirdī dzimušo labestību.
Ivars Cišs, mācītājs, LELB
