Kultūra
Teātris un kino

Man patīk likt cilvēkiem smieties. Saruna ar “Spēlmaņu nakts” balvas nominantu, aktieri Gati Maliku 0


Gatis Maliks
Gatis Maliks
Publicitātes foto

Viņš ir no Liepājas teātra jaunākā, Klaipēdā skolotā, aktieru iesaukuma, bet par jauno aktieri īsti vairs saukt nevar – kā nekā aiz muguras jau septiņu gadu stāžs Liepājas teātra štatā, nospēlēti gandrīz četri desmiti lomu, bet šīs sezonas beigās par 121 nospēlētu izrādi ticis pat nodarbinātākā aktiera gods. Publikas un kritikas mīlēts, pat ja viņa izpausmes lauks lielākoties izrāžu “otrajos plānos” – nule skatītāju balsojumā ticis Liepājas teātra labākā otrā plāna aktiera gods, bet teātra eksperti jau trešo reizi pēc kārtas virzījuši nominācijai “Spēlmaņu nakts” balvai kā vienu no labākajiem otrā plāna aktieriem. Režisori un kolēģi par Gati saka – inteliģentais aktieris, par prātotāju sevi dēvē arī pats. Tikmēr, spraigās sezonas mazliet nokausētu, Gati šovasar var sastapt kādā no Liepājas apkaimes kafejnīcām, kur šovasar varat tikt pie viņa gatavotas kafijas. Kurā? Lai paliek intriga, izvairīgi pasmīn aktieris.

 

Vasaras darbs kafejnīcā, Gati, laikam kāds radošs eksperiments? Jādomā, gatavojaties kādai lomai, nevis maizītei pelnāt?

Gatis Maliks: Sezona šogad beidzās mazliet agrāk nekā citus gadus, un es šo brīvo noslēgumu ar prieku izbaudīju. Šobrīd esmu mierīgā vasaras režīmā, pat atteicos no mazajiem projektiem, lai šo laiku izmantotu atpūtai pilnībā. Šajā sezonā iznāca tā, ka visās izrādēs man gandrīz visu laiku jābūt uz skatuves, turklāt ar pilnu atdevi un iesaisti. Tas prasīja arī pamatīgu iesaisti mēģinājumu procesos, tur varbūt kāds sagurumiņš sakrājies. Tāpēc bija vēlme atrasties pilnīgi citā vidē, un man tas ir izdevies – šobrīd mazliet piestrādāju bārā. Leju alkoholu un taisu kafiju. To var saukt par radošu eksperimentu, bet man šī primāri ir vides maiņa. Tam nav nekādas tiešas saistības ar teātri. Sava prieka pēc.

 

Lai kļūtu par visvairāk nodarbināto aktieri, ir jābūt režisoru pieprasītam. Jums ir kāds izskaidrojums šim apstāklim?

Izrādās, ka šajā nodarbinātāko “topiņā” esmu jau četrus piecus gadus. Man, protams, gribētos domāt, ka strādāju pietiekami labi, lai ar mani gribētu strādāt režisori. Iespējams, viens seko otram – jo vairāk daru, jo vairāk ir iespēju parādīt sevi daudzpusīgāk,tas veicina mijiedarbību starp mani un izrāžu veidotājiem. Par to, protams, esmu priecīgs. Tomēr, ja salīdzina ar Dailes vai Nacionālā teātra aktieru – darbarūķu – piemēriem, tur šie nodarbinātības rādītāji ir krietni lielāki, tāpēc par pārstrādāšanos pat neuzdrīkstos sūdzēties. Turklāt teātris ir process, ko nemēra skaitļos. Ir izrādes, kurās man ir it kā maza loma, bet process ir pietiekami smags, bet gadās nosacīti lielākas lomas, taču tās nāk viegli, tu nejūti slodzi vispār. Tāda vieglā loma šajā sezonā bija bērnu izrādē “Dželsomīno Melu zemē” pie Ģirta Šoļa.

 

Neparasta jau formas ziņā vien bija precinieka Kočkarjova loma krievu režisora Sergeja Zemļanska iestudētajās Nikolaja Gogoļa “Precībās” – bez runātā teksta, “runājot” ķermeņa valodā. Komunikācija ar režisoru krieviski, paša domas latviski, un tas jātulko skatītājam bez vārdiem – viegli pazust tulkojumā.

Daudz smagāks bija process Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā darbā “51. fotogrāfija”. Tomēr it visas izrādes, ko esam veidojuši kopā, ir nākušas grūtā, bet vērtīgā darbā. Jā, arī Koč-
karjovs nenāca viegli. Kad runa ir par darbu ar kustību, pat savā veidā deju, valoda – krievu vai latviešu, paliek kaut kur fonā, un ar tulkošanu tā īsti nenodarbojos. Mums tiek dotas horeogrāfiskas kombinācijas, mēs pēc savas saprašanas un spējas cenšamies tās piepildīt ar savu aktierisko, cik nu katram šāda spēja ir.

 

Ko īsti nozīmē tā dēvētais Maskavas darba stils?

Zemļanskis ir režisors ar Maskavas prasībām – tas ir brīdis, kad var just, ka ne tikai mēs paši, bet arī teātris ir “eiropeizējies”. Viņa darba stilā pamatīgi jūtamas Krievijas metodes – prasības ir milzīgas, reizēm pat nonācām līdz domstarpībām. Turienes konkurences apstākļos aktieris, ja nav gatavs atdoties darbam par simt desmit procentiem un, ja vajadzīgs, arī pārkost otram rīkli, visticamāk, nogrims vai kāds nogremdēs tevi. Mēs šeit, Liepājā, vienkārši nodarbojamies ar teātri. Iespējams, mazliet relaksēti, jo pat Rīgā apstākļi, iespējams, ir spraigāki. Protams, ka atmosfēru ietekmē apstāklis, ka šeit uz vienu vietu aktieru kursā ir divi, bet Maskavā – simts pretendentu. Konkurence ir tik milzīga, ka tev brīžiem jākāpj pāri cilvēcīgiem principiem, un esmu priecīgs, ka šeit varu no tā izvairīties. Tomēr mums izdevās atrast kopīgu valodu ar režisoru, un, manuprāt, esam radījuši lielisku izrādi.

Turklāt vēl komēdija, humors kustībā. Jūs zināt, kā likt skatītājam smieties?

Nezinu, varbūt man ir kāda man paša neapzināta komiķa spēja, tomēr neesmu atradis kaut kādu universālo smīdināšanas metodi arī pēc septiņiem gadiem teātrī. Varbūt ir iemītas kaut kādas tikko manāmas meistarības taciņas, tomēr patiesībā katru reizi darbs sākas nulles punktā, un nav ne jausmas, kas no tā visa sanāks. Tev ir divi mēneši izrādes iestudējuma laika, un tam pirmizrādē var sekot viss – no pilnīgas izgāšanās līdz kaut kā ģeniāla dzimšanai. Tomēr man ļoti patīk spēlēt komēdijas un likt cilvēkiem smieties, jo atdevi dabū uzreiz. Smiekli ir pirmā nepārprotamā emocija, ko saņem no skatītājiem. Drāma manī neraisa nepārprotamo sajūtu, ka tu kā aktieris patiesi esi bijis kontaktā ar cilvēkiem.

 

Ar Krievijas viesrežisoriem iznācis strādāt vairākkārt – Konstantīns Bogomolovs, Zemļanskis. Studijas, ja tā var teikt, starptautiskā vidē, Klaipēdā, līdzējušas izkopt starpkultūru maņas ?

Jūtos glaimots, ka ar mani izvēlas strādāt tik liels režisors kā Bogomolovs. Reizēm mani lamā par inteliģentu aktieri, bet gribu cerēt, ka varbūt viņš ir novērtējis šo manu prātotāja virzienu. Tomēr nedomāju, ka starptautiskumam te ir kāda izceļama nozīme.

 

Patstāvīgi domājošais vai izpildošais aktieris. Kurā pusē esat?

Mēģinu dažādi, tomēr reizēm šķiet, ka pavisam dumjam aktierim pat varētu būt mazliet vieglāk. Viņam pieprasa, ko no viņa grib, un viņš izdara. Es tomēr esmu no tiem, kuriem vajag visu izdomāt, lēnām apjēgt. Izanalizēt. Pašam saprast. Leons Leščinskis pārmet, ka man esot tāda seja, kurā neko nevarot noslēpt – ja esmu ar kaut ko neapmierināts, uzreiz varot redzēt. Tas gan laikam nerunā man par labu. Baigi necenšos oponēt režisoram, ja nu reizēm kaut kas briesmīgi kaitina, tad… Tomēr man nepatīk uzņemties iniciatīvu. Labāk soļoju pa kāda parādīto ceļu – vajag kādu, kas sākumā palīdz. Tieši tāpēc joprojām esmu aktieris. Un gadās, ka, līdzko sāc par daudz jautāt, tas var kļūt par bremzi virzībai uz priekšu. Reizēm aktieri, kas pārāk neuzdod paši sev jautājumus, tiek tālāk.

 

Bet pārējie kļūst par režisoriem.

Te man kādi desmit gadi vēl jāpaspēlē teātrī – tad varbūt kaut ko iestudēšu. Nākotnē tāda doma vīd, bet vēl šobrīd vēlos pavērot, kā strādā katrs režisors. Mums laimējies, jo režisori Liepājā mainās, nemitīgi ir iespēja strādāt ar jaunām personībām. Kaut kas patīk katrā no viņiem. Tuvāki ir tie, kas meklē kaut ko jaunu, domā citādi, izrādes neveido “ķeksīša pēc”. Man ir prieks un veiksme strādāt ar režisoriem, kuri zina, ko viņi grib. Ar ļoti inteliģentiem režisoriem. Ļoti cienu Bogomolova darbu, brīnišķīga pieredze bija, strādājot kopā ar Viesturu Meikšānu, Džilindžeru. Laura (Groza-Ķibere. – A. K.) ir tuvs draugs, lieliski strādāt kopā ar viņu.

 

Gati, šajā pavasarī esat pārkāpis 30 gadu slieksnim, bet jūsu Klaipēdas aktieru kursu jo-
projām inerces pēc mēdz dēvēt par jaunajiem. 
Esat mierā ar šo “jauno” birku?

Bijām jaunie un daudzsološie, tagad esam tikai daudzsološie (smejas). Vēl nejūtamies “baigi vecie”, tomēr, tā kā jauns kurss teātrī nav ienācis, mums šī zīme jānes. Šogad tiks uzņemts jauns Liepājas teātra aktieru kurss, un pēc četriem gadiem, kad viņi ienāks teātrī, beidzot varēsim pāriet citā kategorijā. Pats sevi joprojām uztveru kā puišeli. Gandrīz visi mani kursabiedri jau kļuvuši par bērnu vecākiem, iegādājas nekustamo īpašumu, bet mana lielākā rūpe ārpus teātra joprojām ir tikai kaķis. Pēdējā laikā par to esmu daudz domājis – varbūt kaut ko kavēju. Nu esmu mazliet nomierinājies un dzīvoju nost.

 

To varētu saukt par dzīvošanu teātrim?

Jā, par to arī esmu domājis, un tā arvien vairāk izskatās. Arī tīri fiziski man noteikti ir vairāk laika teātrim nekā maniem kolēģiem. Varbūt tas kaut kādā ziņā atspēlējas.

 

Otrais plāns savā ziņā kļuvis par jūsu vizītkarti – šogad jau otrā nominācija “Spēlmaņu nakts” balvai tieši šajā kategorijā.

Aktieris ir atkarīga profesija, paši savas lomas nenosakām. Neviens teātrī īsti nedod spēlēt pirmos plānus, tad nu atliek sevi realizēt otrajos. Kad kritiķi iedeva nomināciju pirmoreiz, tas patiešām bija ļoti saviļņojošs brīdis, tomēr ar katru gadu balvu būšanu uztveru arvien filozofiskākā mierā – forši, ka jūs mani atzīmējat, un kūka jau ir pati nominācija, ievērošana. Varu būt apmierināts, jo mani ir ievērojuši jau trīs gadus pēc kārtas. Tas tomēr aktierim ir atskaites punkts, un to kaut kādā ziņā cer un vēlas visi aktieri.

 

Kāda iezīmējas nākamā sezona?

Kaut kas lēnām izgaismojas. Jau tagad gaidu darbu pie Regnāra Vaivara, būs arī vēl citi darbi – viegli trinos un gaidu.

 

 

Radošā biogrāfija 

Gatis Maliks, dzimis 1987. gadā, izglītība – Klaipēdas universitāte. Liepājas teātra aktieris kopš 2009. gada.

Lomas jauniestudējumos 2016./2017. gada sezonā: Kočkarjovs – N. Gogoļa “Precības”; Kalimers un stāstnieks – Dž. Rodāri “Dželsomīno Melu zemē”; Frānsiss Kriks – A. Zīgleres “51. fotogrāfija”; Policists – F. Dirrenmata “Vecās dāmas vizīte”.

Balvas: 2015./2016. gada “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada aktieris otrā plāna lomā” – Mihailo Aleksandrovičs Rakitins – I. Turgeņeva “Mēnesis uz laukiem” un Goreckis – A. Ostrovska “Portreti. Vilki un avis”.

Nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai arī 2014./2015. un 2011./2012. gada sezonā.

LA.lv