Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. augusts, 2013
Drukāt

“Mani nespīdzināja un nezāļoja”: Intervija ar vienīgo ASV izdoto – Egiju Kuku

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Ja nebijusi tā sauktā Čalovska lieta, tad Egijas Kukas vārds tā arī būtu palicis pagājušā gada rudens īsziņu tekstos un reti kurš šo Latvijas pilsones uzvārdu pieminētu vai atcerētos.

 

Taču kopš kibernoziegumos vainotā Latvijas pilsoņa Denisa Čalovska lieta (lemjot – izdot vai neizdot viņu tiesāšanai ASV) politiķu un mediju aprindās šovasar ieguva tādus apmērus, parādījās arī interese par to, kāda ir bijusi līdzšinējā Latvijas valsts prakse savu iedzīvotāju izdošanā.

Noskaidrojās, ka vienīgā reize, kad Latvija pēdējo desmit gadu laikā tiesāšanai ASV izdevusi savas valsts pilsoni, bija pērn-ruden, kad pēc ASV pieprasījuma tika izdota Egija Kuka.

“Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 708. panta otro daļu, kā arī ņemot vērā Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līguma par izdošanu 3. pantu, izdot Latvijas Republikas pilsoni Egiju Kuku (personas kods…) Amerikas Savienotajām Valstīm daļā par viltota diploma iesniegšanu un ar autortiesībām aizsargāto Valsts medicīnas ekspertīzes (NBME) testa jautājumu realizēšanu Optimas universitātē. Ministru prezidents V. Dombrovskis, tieslietu ministrs J. Bordāns.” Tā skan 2012. gada 18. septembrī valdības sēdes slēgtajā daļā pieņemtais lēmums.

Bet tikai šovasar saistībā ar Čalovska gadījumu žurnālisti sāka meklēt Egiju Kuku. Izrādās, viņa jau sodu izcietusi un jūnijā atgriezusies Latvijā. Kā pati smejas, par savu naudu deportējusies atpakaļ uz Latviju.

“LA” vēlējās ne tik daudz izdibināt par viņas nodarījumu, kā drīzāk par to, kā tad notiek izdošanas process, kādi ir ASV cietumi, vai tur spīdzina (kā tika biedēts Čalovska gadījumā) utt.

Egija Kuka nevēlas publicitāti, un tas arī saprotams. Tomēr viņa piekrita sniegt interviju “Latvijas Avīzei”. Viņa lūdza nelikt avīzē savu foto un ārpus intervijas atstāt vairākas personiskas detaļas. Jau pašā iepazīšanās sākumā Egija piedāvāja pāriet uz “tu”. Mēs tikāmies vairākkārt un kopumā esam norunājuši vismaz vienu kārtīgu darbdienu.

– Kas ir pirmais, ko tu vēlies pasacīt Latvijas tautai?

– Gribu nodalīt savu un Denisa Čalovska lietu, ko nezin kāpēc daudzi mēģina saistīt kopā, bet mēs katrs esam izvēlējušies savu ceļu. Čalovska lieta jau kļuvusi par politisku, mana tāda nav un nekad nav bijusi. Un vēl es gribu izstāstīt patiesību par sevi. Informācijā, kas parādījusies Latvijas medijos, ir daudz neprecizitāšu, sagrozītu faktu, absurdu lietu un pieņēmumu. Tiesa, ne ar vienu žurnālistu neesmu runājusi, kaut arī mani meklējuši daudzi.

– Tava lieta jau arī savā ziņā politiska. Kā jebkura, kad viena valsts izdod otrai valstij tiesāšanai savu pilsoni.

– Es jau no paša sākuma kontrolēju notikumu gaitu. Bet Čalovska lietu lemj politiķi.

– Kā saprotu, tu nolēmi padoties amerikāņiem. Kad bija šī X diena, kad pieņēmi šo lēmumu?

– 2012. gada 7. martā pēc sarunas Rīgā ar prokuroru Mārci Viļumu. Pirms tam pa pastu biju saņēmusi vienkāršu neierakstītu vēstuli ar aicinājumu uz sarunu un vēlmi mani izdot ASV. Parunājos ar ģimeni, aizgāju pastaigāties uz jūrmalu. Pēdējie pieci gadi manā dzīvē bija bijuši liels murgs. Tam vajadzēja pielikt punktu.

– Tas, ka tevi vēlas izdot, bija pārsteigums?

– Nē. Jau 2011. gada oktobra beigās mājās ieradās policija un mani meklēja. Mājās bija tikai mamma, bet es – kursos. Pēc tam mani vairs neviens nemeklēja un nekādas ziņas nedeva – līdz pat 2012. gada februārim, kad saņēmu vēstuli no prokurora Mārča Viļuma. Kā vēlāk uzzināju, policija bija ieradusies mani apcietināt.

Pēc tam laikam saprata, ka nekur nemukšu, jo mājās mazs bērns. To, ka būs nepatikšanas, sapratu jau 2008. gada maijā, kad mana vīra Eihaba Sulimana uzņēmumā “Optima University” ASV ieradās pārdesmit Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) cilvēku, veica kratīšanu, izņēma serveri, pāris datoru. Mēs ar vīru nebijām uz vietas, tikai pasniedzējs un studenti. FIB manam vīram pārmeta autortiesību pārkāpumus.

– Tu gribi teikt, ka bars FIB cilvēku ielauzās uzņēmumā tikai autortiesību dēļ?

– Jā, nopietni. Neko citu, vismaz tobrīd, FIB nepārmeta. Uzņēmums vēl nostrādāja pusotru gadu, vīrs palielināja darbības apjomus, pārcēla uzņēmumu no Ņūdžersijas uz Tenesijas štatu, kur bija nopircis īpašumu par nopelnīto naudu un kredītiem. Tādas firmas ASV ir daudzas – tās palīdz cilvēkiem, kas ieguvuši medicīnisku izglītību ārzemēs, sagatavoties testiem, lai varētu praktizēt ASV. Tas nav nekas nelikumīgs. Piemēram, Latvijā tāpat cilvēki iet kursos, lai sagatavotos autovadītāja eksāmeniem.

– Kur tad bija problēma?

– Mēs tikām klāt īstajiem, reālajiem testa jautājumiem, kurus ieguvām nelikumīgi. Vīrs to visu organizēja, es biju viena no izpildītājām.

Vīrs man sadabūja viltotu diplomu no Rumānijas – it kā es tur būtu dabūjusi ārsta izglītību. Ar šo diplomu pieteicos un devos uz testiem Itālijā (testi notiek ne tikai ASV, bet arī citās valstīs), kur testa jautājumus nelikumīgi nofilmēju. Es to darīju divas reizes. Vīrs pēc tam uz manis un citu šādi sagatavotiem jautājumiem gatavoja atbildes.

Viņa mērķis bija savākt pēc iespējas vairāk reālu jautājumu, lai labāk sagatavotu savus studentus testiem. Eihabs strādāja kopā ar vienu pasniedzēju. Tas bija legāls darbs, nodokļi nomaksāti. Es uzņēmuma darbībā nejaucos, ja nu kādreiz kādu saimniecisku darbību veicu. Man bija pašai savs darbs. Dzīvojām labi. Plašs dzīvoklis. Palīdzēju Latvijā palikušajiem tuviniekiem.

– Tu saprati, ko dari? Izlikties par ārsti… Līdzīgi kā slavenais aktieris di Kaprio autobiogrāfiskajā filmā “Noķer mani, ja vari” izlikās par ārstu, advokātu, pilotu un krāpās…

– Tas ir liels morāles jautājums… Es ļoti mīlēju savu vīru, bet mums bija sākušās personiskas problēmas. Uzzināju, ka viņš, pirms apprecēja mani, bija jau precējies – ar kādu rumānieti, gluži vai bērnu, kad mācījās par ārstu Rumānijā. Viņiem piedzima bērns. Tad Eihabs atbrauca atpakaļ uz ASV, kur bija mācījies par farmaceitu, un uzsāka savu testu biznesu. Es savukārt uz ASV aizbraucu 1998. gadā, lai strādātu par auklīti. Latvijā biju izmācījusies un strādājusi par feldšeri. Draudzene mūs iepazīstināja. Eihabs ir desmit gadus par mani vecāks, gudrs, ar lielu harismu. Ļoti iemīlējos. 2007. gadā piedzima meitiņa, kuru tik ļoti biju gaidījusi. Kad uzzināju, ka vīram jau ir viena sieva, turklāt jaunāka un ar bērnu, manī pamodās cīnītājas gars. Domāju – būšu labāka par to otro. Tad sapratu, kāpēc Eihabs tik bieži brauc uz Rumāniju, nereti pat uz vairākiem mēnešiem. Bet es ASV gaidīju.

– Vīrs tevi izmantoja?

– Tas nav vienkāršs jautājums.

Katrs mēs mīlam, kā mākam. Arī Eihabam bija un, domāju, ir jūtas pret mani. Tomēr jāsaprot, ka viņš nāk no citas – arābu pasaules, Ēģiptes. Ceru, ka viņš apzināti mani nav izmantojis. Tomēr tad, kad mums piedzima meita, Eihabs mani labi apvārdoja – tu jau neko sliktu nedarīsi, nezagsi taču bankas kontu numurus, viņš teica.

Kad vīrs pārvācās uz Tenesiju, atteicos viņam doties līdzi. Jau pirms tam bijām sākuši dzīvot atsevišķi. 2009. gada rudenī Eihabs aizbrauca, kā pats teica, atvaļinājumā uz savu dzimteni Ēģipti. Tā viņš tur atvaļinājumā ir joprojām.

Kā no viņa sapratu, Ēģiptē tādu kā viņš ir kādi 30, ko ASV pieprasa izdot, bet Ēģipte neizdod. Eihabs nāk no ietekmīgas ēģiptiešu ģimenes. Viņš no ASV paguva aizbraukt, iekams FIB ar viņu vispār paspēja kontaktēties. Eihabs saprata, ka agri vai vēlu viņu ASV aizturēs. Viņš atstāja visu savu mantu un īpašumus. Pēkšņi uzzināju, ka liela daļa pieder arī man.

– Tad jau kļuvi bagāta!

– Ha! Īpašumi lielākoties bija ņemti uz kredītiem, sāku saņemt rēķinus par elektrību, telefonu, apdrošināšanu. Biju kā zivs tīklā. Man no visas šīs bagātības vajadzēja tikt vaļā. 2009. gada rudenī pie durvīm pieklauvēja divi FIB puiši. Runājām pusotru stundu. Par mani, par manu bijušo vīru, ar kuru 2009. gada martā bija šķīrusies. Tad arī beidzot sapratu, cik daudz Eihabs no manis slēpis. FIB lūdza, lai atļauju pārbaudīt manu elektronisko saraksti. Tad pēc dažām dienām man piezvanīja no FIB un teica, ka pret mani ierosinās lietu. Nekādu liegumu man nebija. Aizlidoju pa Ziemassvētkiem uz Latviju, pēc tam kopā ar mammu atlidojām atpakaļ uz ASV. Mans advokāts pa to laiku kontaktējās ar FIB. Jutu, ka mani mierā neliks. Bija četri varianti, kā rīkoties. Pirmais: ja mani aiztur ASV, tad meitiņa jāatdod bijušā vīra radiem ASV, bet tad jau ar nākamo reisu bērns aizlidotu uz Ēģipti. Otrais: mani aiztur, pēc tam iesaistās bāriņtiesa, un tā lemj viņas likteni. Trešais: kopā ar meitiņu braukt uz Ēģipti, kur mēs Eihaba ģimenē būtu drošībā. Ceturtais: braukt uz Latviju, zinot – ja mani aiztur, tad meitiņa paliks manā ģimenē, kas ir kā klints: mamma, māsa, brālis, radi. Tā es 2010. gada aprīlī atgriezos Latvijā.

ASV valdība pret mani apsūdzību izvirzīja tikai 2011. gada jūlijā, kad strādāju Anglijā veco ļaužu pansionātā. Bijušais vīrs atkal aicināja uz Ēģipti, kur es būtu drošībā. Tomēr atgriezos Latvijā, lai pavadītu kopā ar savu bērnu to laiku, kas man bija atlicis. FIB jau nekur nesteidzās, bet man šis gaidīšanas laiks bija šausmīgs.

Bailēm ir baigs spēks. Beigās jau izrādījās, ka velns nemaz nav tik melns, kā viņu mālē. Strādāju Rīgā. Tad pienāca 2012. gada 7. marts, kad, kā jau intervijas sākumā teicu, man bija saruna ar prokuroru 
Mārci Viļumu. Tikai kādas 15 minūtes. Prokurors ieteica man netielēties – mani tik un tā izdošot ASV, es tikai varot novilcināt laiku. Nekāds nāvessods jau arī man nedraudot. Ātri izgāju cauri biezai lietai, kuru par mani bija atsūtījusi ASV valdība. Pamanīju vairākas kļūdas. Tad pēc kāda laika saņēmu vēstuli no Latvijas Augstākās tiesas, ka izlemts mani izdot ASV un varu iesniegt apelāciju. Pieņēmu lēmumu nepārsūdzēt. Sāku gaidīt. Aizgāju no darba, lai visu laiku būtu kopā ar bērnu. Tas bija ļoti grūts laiks. Tā pagāja vasara, līdz 2012. gada 18. septembrī interneta portālos parādījās ziņa ar manu vārdu un uzvārdu, ka Ministru kabinets slēgtā sēdē izlēmis par manu izdošanu ASV, ka man pēc likuma draudētu līdz pat 20 gadiem cietuma, bet, tā kā es jau esmu sākusi sadarboties ar FIB, vairāk par gadu nedabūšot. Jutos satriekta, jo nebiju vēl notiesāta, bet jau uztaisīta par noziedznieci, kaut arī mana vienīgā sadarbība bija tikai pusotru stundu garā saruna ar FIB puišiem manā dzīvoklī. Iedomājies, kas man un manai ģimenei varētu draudēt no noziedzīgās pasaules, ja mani turētu aizdomās par nopietnākām lietām? Pēc 12 dienām pastkastē atkal iekrita vēstule no valdības par šo lēmumu. Oktobrī ar mani sazinājās Interpola pārstāvis Imants Auziņš, ar kuru draudzīgi izrunājāmies par to, kā mani izdos ASV.

– Atpakaļceļa vairs nebija?

– Jā. Tad man piezvanīja, ka 25. oktobrī jābūt Rīgas lidostā. Mani uz turieni aizveda mamma, brālis, māsa. Rīgas lidostā mani sagaidīja civilā tērpti ASV konvoja vienības cilvēki: sieviete un vīrietis. Tā es nokļuvu Ņūdžersijas štata pirmstiesas izmeklēšanas cietumā.

Dzīvojām pa divām vienā kamerā. Bijām kādas simt sievietes, no kurām tikai dažas baltās. Tikos ar tiesnesi, prokuroru. Man piedāvāja varbūtēju iespēju pirmstiesas laiku pavadīt mājas arestā, bet atteicos, jo ASV man vairs nebija māju, turklāt gribēju jau ar pirmo dienu būt aizturēta, jo tas skaitītos jau kā soda izciešana.

Valsts piešķīra bezmaksas advokātu – ļoti zinošu un sirsnīgu juristu. Man piedāvāja divas izvēles: atteikties sadarboties ar tiesu un FIB, un tad man draudētu likuma panta noteiktais sods, kas var būt no 0 līdz pat 20 gadiem cietumā, vai arī es sadarbojos, atzīstu, ka esmu izmantojusi nelikumīgu diplomu un zagusi testa jautājumus, un man draudētu 24 – 27 mēneši cietumā. Te jāpiebilst, ka pret mani un bijušo vīru sākumā bija izvirzīta viena apsūdzība, kas pēc tam tika sadalīta.

– Vai FIB vai kādi citi kaut kādā veidā tevi ietekmēja?

– Nespīdzināja, nezāļoja (smejas). Cita lieta, ka sākumā būt apcietinājumā ir ļoti smagi psiholoģiski. Restes. Ēst dod ļoti labi – dārzeņi, augļi. Var gulēt, cik grib. Kamerā savas dušas. Gultas veļa. Apģērbs gan jānēsā cietuma – zaļa forma. Ir veikals, kurā var iepirkties, ja ir nauda. Bet izdzīvot var arī bez naudas. Grāmatas, televīzija. Internets gan nav pieejams. Var lietot telefonu, pieņemt draugus. Bet jāprecizē: es atrados pirmstiesas cietumā. Kā ir īstā cietumā – nezinu.

– Kā lietu izmeklēja?

– Kādas piecas reizes tikos ar FIB cilvēkiem. Viņi ātri saprata, kas ir kas, ka esmu tikusi izmantota. Man uzdeva daudzus jautājumus, arī ar lietu nesaistītus, jutu, ka pēta manu ķermeņa valodu. Gribēja saprast, kas esmu par cilvēku. Prokurore bija saprotoša. Bet advokāts man jau pirms tiesas sēdes teica: būs labāk, nekā tu domā.

Un tiesnesis mani atbrīvoja uzreiz tiesas zālē, jo uzskatīja, ka septiņarpus mēneši, ko esmu pavadījusi cietumā, atbilst manam nodarījumam. Pēdējā vārdā savu vainu atzinu un atvainojos cilvēkiem, kas cietuši manu nelikumīgo darbību dēļ un bijuši spiesti pārtaisīt testu jautājumus. Biju brīva, nekādu saistību, un arī naudas sodu man neuzlika. Tikai vēl vienu dienu biju spiesta pavadīt cietumā, pati to palūdzu.

– ?

– Es biju neizpratnē – kāpēc man jādomā, kur palikt un ko darīt, jo biju taču izdotā. Un uz kurieni man bija doties? Labprātīgi, konvoja pavadīta, devos atpakaļ uz vienu dienu cietumā. Man gan bija jāparakstās, ka to daru labprātīgi. Pēc tam advokāts vairākas reizes bija sazinājies ar Latvijas vēstniecību, bet tā nezināja, kā man palīdzēt. Nākamajā dienā no advokāta biroja piezvanīju mammai uz Latviju, lai nopērk biļeti uz pirmo iespējamo avioreisu no ASV uz Latviju. Tajā pašā dienā advokāts mani aizveda uz lidostu – viņš bija neizpratnē par tādu Latvijas valsts attieksmi pret saviem pilsoņiem.

Advokāts teica, ka ASV savus pilsoņus gan atvedot mājās par valsts naudu. Tā nu esmu tagad Latvijā. Ceru, ka Latvijas valstij neesmu sagādājusi daudz rūpju… Tikai divas īsas sarunas ar ierēdņiem, par amerikāņu naudu aizbraucu, pati par savu naudu atbraucu. Neviens no valsts iestādēm mani pēc atgriešanās nav uzmeklējis.

Arī būdama ASV tos septiņarpus mēnešus, no Latvijas valsts nevienu neinteresēju.

– Kā dzīvosi tālāk?

– Dabūju darbu. Darba devēji zina, kas esmu. Pamazām mēģinu tikt vaļā no piedzīvotā. Tas ir ļoti grūti.

– Tev ir lieliska latviešu, angļu un krievu valoda.

– Vai ar to vien pietiek, lai dzīvē izsistos? Bet par nākotni labāk nerunāsim – vismaz pagaidām. Gribu dzīvot, audzināt meitiņu un pielikt punktu pagātnei.

 

Uzziņa

Izdošanas procedūra noris saskaņā ar Kriminālprocesa likumā noteikto

710. pants. Izdodamās personas nodošana

(1) Iekšlietu ministrija informē ārvalsti par izdodamās personas nodošanas laiku un vietu, kā arī par periodu, kurā izdodamā persona atradusies apcietinājumā.

(2) Iekšlietu ministrija vienojas ar ārvalsti par citu nodošanas datumu, ja no valstu gribas neatkarīgu iemeslu dēļ nodošana nevar notikt iepriekš noteiktajā datumā.

(3) Ja ārvalsts izdodamo personu nepārņem 30 dienu laikā no noteiktā izdošanas datuma, prokurors šo personu atbrīvo no apcietinājuma.

 

Fakti

Ja tiek pieprasīta personas izdošana uz valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, tad jautājums tiek skatīts Ministru kabinetā un par to materiālus tehniski gatavo Tieslietu ministrija (TM).

Par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas netiek izdoti uz Eiropas Savienības valstīm, TM datus apkopo kopš 2003. gada; līdz šim izdotas 12 personas. Tikai vienā gadījumā atteikta izdošana – 2007. gadā valdība nolēma neizdot Baltkrievijai tās pilsoni Juriju Britviču, kurš Latvijā lūdza politisko patvērumu.

No minētajām 12 personām tikai viena bija Latvijas Republikas pilsonis – 2012. gadā tiesāšanai ASV izdotā Egija Kuka. Pārējām 11 personām bija citas valsts pilsonība – Lietuvas, Krievijas, Igaunijas, Kazahstānas, Izraēlas un Gruzijas. Šie pilsoņi izdoti tiesāšanai Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā, Norvēģijā, Jaunzēlandē, Šveicē un Ukrainā.

Uz Eiropas Savienības valstīm personas tiek izdotas, pamatojoties uz ES apcietinājuma lēmumu (Kriminālprocesa likuma 714. pants), un ar to nodarbojas Ģenerālprokuratūra. Prokuratūra gan atsevišķi neapkopo datus par izdotajām personām.

Dati: Tieslietu ministrija, prokuratūra

 

“Hakeri” izsprūk

Kā nesen vēstīja laikraksts “NRA”, D. Čalovska gadījums nav bijis pirmais, kad Amerikas Savienoto Valstu izmeklētāji prasījuši izdot kibernoziegumos apsūdzētu personu, – 2011. gadā līdzīgos nodarījumos tika vainots Kārlis Kārkliņš: par identitātes zādzībām, piekļuvi privātiem datiem, miljoniem inficētu un nozagtu datoru.

Tomēr Kārkliņa lietā lemšana līdz Ministru kabinetam nemaz netika, jo izdošanai nepiekrita Augstākā tiesa. Kārkliņa lietā tiesai būtisks esot šķitis arguments par teritoriālo jurisdikciju, proti, ka noziegums jāizmeklē tā pastrādāšanas vietā. Aizstāvība arī atradusi pierādījumiem, kas ļāvuši apstrīdēt apsūdzības rakstu.

Joprojām ASV nav izdota 2011. gadā par kibernoziegumiem aizturētā Latvijas iedzīvotāja, ziņo LETA. 2011. gada jūnijā Latvijas policija Rēzeknē aizturēja Pēteri Sahurovu un Marinu Maslobojevu, kuri ASV apsūdzēti par kibernoziegumiem. Apcietinājumu abiem nepiemēroja, taču Sahurovs pamanījās pazust no likumsargu redzesloka, un viņš izsludināts starptautiskajā meklēšanā. Kā pirms gada LTV skaidroja prokuratūra, izdošanas lūgums ASV būtu jāsniedz 40 dienu laikā, taču šajā laikā prokuratūra to nesaņēma. Tikai pēc prokuratūras atgādinājuma tas atsūtīts, un tas noticis nepilnu deviņu mēnešu laikā. Tad jau vīrietis bija pametis Latviju.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+