Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. janvāris, 2014
Drukāt

M. Dukurs: Zeltu neviens nedāvinās, tas būs jāizcīna (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Latvijas skeletonistam MARTINAM DUKURAM pēdējie četri gadi bijuši triumfāli – viņš uzvarēja gandrīz visu, ko varēja, un pat iejutās supermena tēlā. Pats atzīst, ka tajā nejutās omulīgi, jo nav nekāds pārcilvēks. Visu sasniedzis ar darbu, gribasspēku un ģimenes atbalstu. Martins februārī Soču olimpiskajās spēlēs būs Latvijas galvenā cerība uz zeltu.

Motivācija augusi


“Mājas Viesis” Dukuru uz sarunu aicināja decembra nogalē – dienā, kad tika pasniegtas Latvijas gada balvas sportā un čempionu trešo reizi atzina par valsts labāko atlētu.

Jo vairāk tuvojas olimpiskās spēles, jo jūties vieglāk vai gluži otrādi – saspringums arvien aug?


– Šobrīd šķiet, ka pusotrs mēnesis – tas vēl ir daudz. Vēl priekšā pieci Pasaules kausa posmi, kas parādīs, uz ko katrs sportists ir spējīgs, ieviesīs arī kaut kādas korekcijas. Cenšos nešķirot sacensības, bet olimpiskās spēles, protams, radīs īpašu noskaņojumu, nemaz nevajadzēs papildus koncentrēties. Ikviens būs nervozāks, mērķtiecīgāks, nekā ierasts sezonas laikā. Šosezon es Pasaules kausus vairāk izbaudu, jo olimpiādē nejutīšos tik atbrīvojies.

– Šīs tev būs trešās olimpiskās spēles, un jau tomēr zināms, ko un kā gaidīt.


– Iepriekšējā pieredze man palīdzēs, būšu gatavāks. Reizēm ir forši, ka no tevis neko negaida, bet tu izšauj. Šoreiz būs citādi – gaidīs un arī pats gribēšu parādīt. Pirms Vankūveras spēlēm bija ļoti laba sezona un pašam šķita, ka tā ir vienīgā iespēja – vai tagad tieku medaļās vai nekad. Toreiz ieķēros un nelaidu vaļā. Šoreiz būs citādi – liekas, ka viss izšķirsies Sočos un Pasaules kausi nešķiet tik nozīmīgi.

– Tu savulaik esi uzvilcis supermena tērpu. Ņemot vērā pēdējos četrus gadus, šķiet, ka tev tiešām piemīt kādas supermena īpašības.


– Jāpadomā, kādas īpašības viņam bija filmā (smejas). Supermens taču lidoja. Neviens nav pārcilvēks. Tajā brīdī likās, ka esmu nepārspējams, un starptautiskās federācijas televīzija lūdza, tāpēc nācu pretī, piekritu. Tomēr es tajā tēlā nejutos omulīgi.

– Ziemassvētku vakarā tavs tēvs līdz vēlai stundai esot darbojies pa garāžu, taisījis kamanas. Tu arī palīdzēji?


– Nē, es biju mājās. Tēvs taisīja Tomasa kamanas, jo bija atradis vairākas nepatīkamas lietas. Man ir trīs kamanas, braucu ar divām, kuras ir ļoti līdzvērtīgas. Tomass ir jau izvēlējies vienas, tāpēc vajadzēja tās sataisīt, lai nākamajā dienā varētu braukt treniņā. Darbs un atpūta ir jāsabalansē. Nevar visu laiku mehāniski strādāt, jo tad zūd gandarījums par padarīto. Reizēm ir sevi jāpiespiež, bet ir brīži, kad divi braucieni neko tādu neiedos. Labāk to brīdi pavadīt ar ģimeni un tad ar jaunu joni strādāt treniņos.

– Biji pārsteigts par tēva lēmumu pamest Siguldas trases direktora amatu?


– Viņš ar mums nekonsultējās, pateica, ka tā darīs, un jebkuru viņa lēmumu mēs akceptējam. Ja viņš juta, ka tā ir pareizi… Kamanas vairāk jātaisa vasarā, un tad trasē ir brīvāks. Sezonas laikā ir darbi, ko lūdzam izdarīt pie kamanām, bet tēvam nav laika. Reizēm šā iemesla dēļ arī kāds kašķis sanāk un viņam ir sirdsapziņas pārmetumi, ka ne līdz galam kaut ko paveicis. Mēs gan nespiedām, centāmies saprotoši uztvert, ka ir savs pamatdarbs. Tajā pašā laikā – nepatīkami, ka viņam Ziemassvētkos jāsēž garāžā līdz desmitiem vakarā. Tagad tā nebūs.

– Pirms sezonas biji noskaņots optimistiski. Vai sezonas pirmā puse mainījusi noskaņojumu un pārliecību par saviem spēkiem?


– Redzu, ka konkurenti nāk klāt, ir kaut ko pamainījuši, vairāk riskē. Apzinos, uz ko esmu spējīgs, un trasē pieļautās kļūdas ir mana vaina. Pašam jātiek galā ar savām problēmām. Ja nobraucu, tad rezultāts ir. Leikplesidā gan laiks mani pārsteidza (astotā vieta). Es jau sen gatavoju sevi šādam rezultātam – nevari mūžīgi būt pirmais un kādreiz ir jānokāpj no pjedestāla augstākā pakāpiena. Tāpēc tas man nebija liels sašutums vai trieciens. Jāizanalizē kļūdas un jāmēģina tās neatkārtot.

– Tas tev liek vēl vairāk mobilizēties?


– Jā. Pasaules kausa pirmajos posmos biju ļoti mierīgs, izbaudīju sacensību atmosfēru, ļoti patika. Bet prasījās lielāka mobilizācija, un rezultāti ir sapurinājuši. Ceru, ka nebūs tā – jo vairāk gribi, jo mazāk sanāk. Man nav bijušas izteiktas motivācijas problēmas, tomēr jāatzīst – šobrīd esmu motivētāks.

Veiksme un veselība


– Pirms sarunas izteicies, ka Tomass nebūs uz Latvijas gada balvu sportā, jo dēlu ved uz hokeja treniņu un tā esot svēta lieta. Vai tev ar meitu arī ir tādas obligātās lietas?


– Bērns, protams, ir ieviesis savas korekcijas manā dzīvē. Bieži vien ir grūtāk būt prom. Esmu mainījies – agrāk 24 stundas dienā varēju domāt par skeletonu, tagad prioritātes citas. Cenšos viņai veltīt laiku, un noteikti no tā cieš sportiskā puse, bet šis ir tāds laiks, un man tas ir interesants.

– Vai Magda saprot, kas ir tētis un ko dara?


– Kad televīzijā rāda skeletonu vai bobsleju, tad visu laiku ir tētis. Neatšķir mani no citiem braucējiem, taču saprot, ka es tur esmu un startēju. Nav viegli atrast laiku paspēlēties, taču es cenšos. Tomasa dēls ir ļoti aizrāvies ar hokeju, un, tā kā mēs esam kaimiņi, es to ļoti labi dzirdu – arī pēc treniņa atbraucot mājās, turpina mētāt ripu. Ja ir pārāk vēls, vajag uzbļaut (smejas).

– Ar ko tev paliks atmiņā 2013. gads?


– Ārpus sporta – nekādas īpašās pārmaiņas. Iepriekšējais gads bija krasāks, meita ienāca dzīvē. Sportiskā ziņā gads bija interesants – viss iesākās ļoti labi, bet sezonas svarīgākās sacensības – pasaules čempionāts – nesanāca, un tas deva jaunas atziņas. Ar citu sparu gatavojos Pasaules kausa posmam Sočos, uzvarēju “Tripple trophy” (Martins bija pirmais Pasaules kausa posmos Īglsā, Kēnigszē un Sočos, dabūjot naudas balvu 100 tūkstošus eiro. – I.S.). Viendien papētīju, ka tur viss bija salicies ļoti labi – sieviešu bobslejā pāris simtdaļas zaudēja, amerikāniete skeletonā vienā posmā mazliet zaudēja krievietei. Ja tā nebūtu, nauda būtu jādala. Bez veiksmes nekur. Bija interesants gads – labs sākums, tad kritums, atkal pacēlums.

– 100 tūkstošus jau iztērēji?


– Vēl ne, padomā ir dažādas lietas. Kaut ko guldīsim atpakaļ sportā, mēs tam līdzekļus nežēlojam – ja ir vajadzīgs, tad ir. Reizēm ir nācies izšķirties, ka kaut kas jāiegādājas sportam, nevis privātajām vajadzībām. Piemēram, 2009. gadā ASV atradām vienas kamanas. Mums interesēja to slidas, bet nopirkt varēja tikai kopā. Nācās atdot 8000 ASV dolāru. Tas notika ļoti negaidīti, ātri vajadzēja izlemt. Kamanas nolikām malā, bet ar tām slidām braucu nākamajā sezonā un Vankūverā arī izcīnīju medaļu.

– Ko vēlēsies Jaungada naktī?


– Lai veiksme stāv klāt. Tu vari būt vājākais un uzvarēt, bet vari būt stiprākais un zaudēt. Veiksme ir ļoti nozīmīgs faktors. Arī veselība vajadzīga, tāpat kā ikvienam cilvēkam.

– Ko bez sportiskā inventāra ņemsi līdzi uz Sočiem?


– Varbūt paņemšu kādu grāmatu līdzi. Vankūveras olimpiādes laikā lasīju kaut ko, bet neatceros, ko tieši. Turīnas laikā, šķiet, tas bija Dena Brauna “Da Vinči kods”. Man ir tā, ka varu paņemt grāmatu līdzi uz mačiem un nepieskarties. Bet reizēm izlasu četrās dienās, piemēram, “Meiteni ar pūķa tetovējumu”. Ļoti patika, lasīju visu lidojuma laiku uz Kanādu. Ja nav noskaņojuma, tad nelasu vispār.

– Skaidrs, ka no tevis Sočos gaida zeltu, bet, ja par to visu laiku prasa – negribas kādam pa degunu iesist?


– Visu laiku par to runā, it kā man tikai būtu jāaiziet un jāpaņem. Tā ir medaļas otra puse – no tevis gaida, cer. Cenšamies maksimāli darīt, lai būtu medaļas, bet neko mums nedāvinās – viss būs jāizcīna. Zinu, kā ar sabiedrības interesi tikt galā, un tas jau nav nemaz tik sarežģīti. Man vienkārši nepatīk solīt, bet daudzi gaida, lai to daru.

VIZĪTKARTE


Martins Dukurs


Dzimis: 1984. gada 31. martā Rīgā

Nodarbošanās: skeletonists

Dzīvesvieta: Sigulda

Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedre Jana, meita Magda (1 gads)

Lielākie panākumi: Zelts PČ (2011., 2012.), sudrabs PČ (2013.), zelts EČ (2010., 2011., 2012., 2013.), uzvara PK kopvērtējumā (2010., 2011., 2012., 2013.)

Olimpiskā pieredze: sudrabs Vankūverā 2010. g., septītā vieta Turīnā 2006. g.

Dinastija: Martina vecākais brālis Tomass arī ir viens no pasaules labākajiem skeletonistiem, bet abu treneris ir tēvs Dainis

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Supermeni!
    Apsveicam abus brāļus un tēti!

  2. Ķīniski “huihui” = musulmanis. Fakts.

Draugiem Facebook Twitter Google+