×
Mobilā versija
+7.9°C
Līksma, Bārbala
Trešdiena, 25. aprīlis, 2018
9. janvāris, 2018
Drukāt

Mavrika Vulfsona “bumba”. 30 svarīgākie notikumi Latvijai (12)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Mavrika Vulfsona runa bija graujoša jo vairāk tādēļ, ka viņš pats 1940. gada vasarā taču bija jūsmojis par jauno varu.

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

Neriskējot tikt represētam, padomju režīma apstākļos publiskā pasākumā runāt par latviešu nacionālajām interesēm, par vēsturi, kāda tā bijusi, šķita kas neiedomājams.

Taču šis ledus tika lauzts 1988. gada 1. – 2. jūnijā sarīkotajā Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, pazīstamā arī kā Latvijas PSR Radošo savienību plēnums. Inteliģences pārstāvji pirmo reizi no augstas tribīnes runāja par Latvijas un latviešu interešu ignorēšanu Maskavā, pārkrievošanu, migrantu ieplūdināšanu, latviešu valodas nīdēšanu, bēdīgo stāvokli ekonomikā, līdz šim noklusēto vēsturē.

Bumbas sprādziena efektu radīja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka 1940. gada vasarā Baltijā notikušais nav bijusi “sociālistiskā revolūcija”. Runa, kas sākās ar atziņu, ka “jāiemācās skatīties patiesībai acīs, lai cik tā arī dažbrīd būtu grūta un pat nepanesama”, sagrāva gadu desmitiem uz meliem būvēto padomju varas Latvijā tiesisko pamatu, mītu par toreizējo “lielo tautas atbalstu” okupācijas varai. Vulfsons, kaut aplinkiem, tomēr atzina, ka toreiz notikušais bija: “Starptautisko normu rupjākais pārkāpums. Pēc Rietumu terminoloģijas – Latvijas varmācīga okupēšana.” “Rodas jautājums – vai varam šodien nopietni runāt par to, ka Latvijā tieši tajā laikā, turklāt sinhroni ar Igauniju un Lietuvu, bija nobriedusi revolucionārā situācija? Grūti būs kādu pārliecināt, ka Ulmaņa konflikts ar Balodi un Valdmani, viņa domstarpības ar Skujenieku vai Valteru traktējami kā augšu krīze. Sabiedrības ievērojamas daļas bažas par hitleriskās Vācijas iespējamiem uzbrukuma draudiem arī nebija sociālistiskās revolūcijas stimuls vai revolucionārās situācijas elements. Pat antifašistisko noskaņojumu manāms pieaugums strādnieku vidū, ekonomiskās grūtības, kas saistītas ar pasaules kara sākumu un Baltijas jūras blokādi, nebija izšķirošie,” no uzdrīkstēšanās apmulsušajai auditorijai Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības namā (Kongresu nams mūsdienās) pauda orators.

Vulfsons atzina, ka varas maiņa Latvijā notika, tikai pateicoties PSRS armijas ienākšanai, ka pirms tam bija ultimāti un draudi, ka toreiz rīkoto “balsojumu” rezultātiem nebija nekā kopīga ar īstenību un patieso iedzīvotāju noskaņojumu, bet lozungus “darbaļaužu demonstrācijām” Latvijas padomiskošanas gadījumā cenzēja un rosināja no Maskavas atsūtītais Staļina emisārs Andrejs Višinskis. “Viņš argumentēti parādīja, ka 1940. gadā Latvijā notikusi nevis revolūcija, bet varmācīga okupēšana, un aicināja publiskot Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu, kas izšķīra Baltijas teritoriju likteni,” raksta atmodas procesu vēsturnieks Tālavs Jundzis.

Vulfsona runa bija graujoša jo vairāk tādēļ, ka viņš pats 1940. gada vasarā taču bija jūsmojis par jauno varu – komunistu pagrīdnieks kopš 1936. gada, ilggadējs varmācīgās varas kalps un propagandists, Mākslas akadēmijas Marksisma-ļeņinisma katedras pasniedzējs! Pat ja pirms savas runas viņš ietekmīgo padomju varasvīru aprindās zondēja iespējamo reakciju, pat ja, mūsdienu acīm raugoties, runa vēl bija samērā maiga, piesardzīga, ar reveransiem, tā vienalga bija fantastiski drosmīgs solis, kas saviļņoja visu sabiedrību, iedrošināja daudzus latviešus, kuriem pašiem, baidoties no zibenīgas apsūdzēšanas “nacionālismā”, ar ko tādu nākt klajā šķita daudz grūtāk. Ne velti 1988. gada 18. jūnijā Latvijas kompartijas centrālkomitejas plēnumā režīma galvenais vēsturnieks, LZA LVI vadītājs Aleksandrs Drīzulis paziņoja, ka Vulfsons “apgānījis mūsu sociālistiskos sasniegumus” un tam “jādod politisks novērtējums”, bet LPSR prokurors Jānis Dzenītis pasvītroja, ka Vulfsons “musina tautu”.

Pēc Radošo savienību plēnuma tauta patiesi bija “samusināta” – 1988. gada 14. jūnijā notika pirmais varas oficiāli atļautais masu mītiņš un gājiens 1941. gada 14. jūnija deportācijas upuru piemiņai. Cauri Rīgai uz Brāļu kapiem Latvijas sarkanbaltsarkano karogu gājienā nesa ar kustību “Helsinki-86” saistītais Konstantīns Pupurs. Tas bija pirmais gadījums, kad oficiāli vēl nereabilitētais Latvijas karogs plīvoja tik atklāti. Kad vasarā sākās starptautiskais folkloras festivāls “Baltica 88”, sarkanbaltsarkano jau lietoja lepni un demonstratīvi. Sekas šai lavīnai bija tādas, ka tā paša 1988. gada 29. septembrī LPSR Augstākās Padomes prezidijs legalizēja nacionālā karoga lietošanu.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Svarīgākais propagandists un komunisma mācības spēks Padomju Latvijā, augstāk kotējās vēl varbūt Gorbunovs. Nabaga dzejnieks drausmīgās paģirās parkstīja līgumu ar Nelabo, to nu ķidā kā vienu vēdzeli, bet šitos galvenos, kas turpināja krāpt tautu, lai paturētu Latvijā veco komunistu ietekmi un varu, kad tā PSRS būda jau gāzās, taisa par leģendām.

  2. Ko Vulfsons, kā NKVD kapteinis darīja Rēzeknē baigajā gadā? Kāpēc nevienu vārdu neminēja par Jekelna pratināšanu, un žīdu šaušanu?

  3. vulfsonels arī bija nožēlojams zaglēns, tādi kā laventels, kargionels, krasovickels?

  4. Viens no blēdībām izaudzis miljonārs rada trūkumcietēju tūkstošus.Jo vairāk šādu miljonāru,jo vairāk trūkumcietēju.Senie romieši zināja teikt ,ka valstij no nabagiem un bagātniekiem nav nekāda labuma,bet šajos laikos vidusšķiru pamazām iznīcina miljonāri,kas, tā iekarsuši rausdami bagātības,, ir aizmirsuši ka kādreiz var iestāties revolucionāra situācija ar visām izejošām sekām.

  5. “Mērķēja Padomju Latvijai, trāpīja Latvijai.”
    ” Neatkarības gadu laikā mēs esam zaudējuši 700 tūkstošus cilvēku.Graujošas sekas, par kurām turpina jūsmot “šāvēja” iedvesmotāji un apjūsmotāji:” Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.

    • Tāpēc turpināsim gaudot par savu neizdarību, nevarību un negribēšanu lietas mainīt? Būs vēlēšanas, varēsim savu izvēli izdarīt, vispirms paprasot varturiem atskaitīties par nepildītajiem solijumiem. Viss pašu rokās(galvās)!

      • Mainīt oligarhu-kampēju “politmafijas” vēlēšanās?! Paldies par kūkām, lai dermokrātijas labumus bauda nejēgas un nezinīši.

    • Valstij ir tieši tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, jo visi tie, kuri tiek ievēlēti, šajā pašā sabiedrībā ir uzauguši, tās pašas vērtības vien ir apguvuši. Un neviens no marsa, venēras vai mēness nav atbraucis (nu, varbūt viens bija). Tāpēc – ja kaut kas nepatīk – ejiet un dariet!!!! Kandidējiet, piketējiet, protestējiet, sniedziet priekšlikumus, pieprasiet atskaites!!! Tikt ievēlēts var būt jebkurš pilngadīgs Latvijas pilsonis. Uz priekšu, pilsoņi! Taustiņu klabināšana gan te nepalīdzēs.

  6. Vulfsona kungam par to milzīgs paldies. Pienāktos viņam piemineklis goda vietā.

  7. ”Bumba” kam – ierindas latvieši jau sen zināja, kas tā par ”revolūciju” un kā tā tika taisīta – tikai neviens skaļi neizteicās – te čekas ziņotāji un dzīvokļu rinda, auto rinda, darba karjera pazūd.
    Skaidroju jaunajiem – tikai par darba karjeru – šoferītim ar vecvecu auto vajadzētu saņemt jaunu darba mašinu un te nekā… izrunājies un jaunais darba auto citam…- tu brāl palaidi muti…
    Tikai tas Vīrs bija kārtīgs un to pateica publiski no tribīnes – partijnieki un aģenti sāka raustīt valodu = kā tā, kur pierādījumi… Tas kā Rīdzenes sarunās… Par to jau liecināja lietu gaita toreiz 1940. gadā un arī šodien pēc tām sarunām Rīdzenē… – atkal , kur pierādījumi… laikam tur tam ir vienas izcelsmes saknes .

Draugiem Facebook Twitter Google+