Latvijā ir ievērojams meža resursu apsaimniekošanas efektivitātes paaugstināšanas potenciāls, taču, lai to īstenotu, meža politikā ir nepieciešamas reformas. Esošā normatīvo aktu bāze ir veidota uz veco koku audzēšanas stratēģijas pamata, un ir nepieciešamas izmaiņas – jādomā par meža zemes apsaimniekošanas efektivitāti.
Vispirms jāpārskata Meža likumā noteiktie galvenās cirtes parametri un jāizvērtē, kā tie atbilst dažādu mērķu sasniegšanai. Ir jāsaprot, ka normatīvo aktu unificēta pieeja, nosakot galvenās cirtes ierobežojumus, ietekmē meža apsaimniekošanas dažādu mērķa izvēli, kā arī ierobežo zemes apsaimniekošanas efektivitātes paaugstināšanas iespējas.
Ja īpašnieks vēlas pēc iespējas vairāk ražot, teiksim, papīrmalku vai biomasu, kas izmantojama tālāk enerģijas ražošanā, tad optimālais priedes ciršanas vecums būtu ap 60 gadiem. Ja meža īpašnieks ir investors, kurš pērk zemi un kura mērķis ir iegūt pēc iespējas lielāku peļņu, tad maksimālā atdeve šādām audzēm ir ap 80 gadu vecumu. Diemžēl Latvijā noteiktais ciršanas vecums šādām audzēm ir 101 gads. Tas pierāda, ka esošā normatīvo aktu bāze ir veidota uz veco koku audzēšanas stratēģijas pamata un ir nepieciešamas izmaiņas.
Katram meža īpašniekam ir zināms optimālais brīdis, kad novākt ražu, gluži tāpat kā lauksaimniecībā. Līdzīgi mēs varam teikt arī par meža apsaimniekošanu, kur katram meža apsaimniekošanas mērķim ir svarīgi noteikt optimālos ciršanas parametrus.
Latvijā ir jāatsakās no līdzšinējām plānošanas metodēm, kādas izmanto Latvijas valsts stratēģisko jautājumu risināšanā. Mēs pašlaik vērtējam meža resursus pēc platības un kubikmetriem, bet nenosakām to īsto vērtību. Tas nav pareizi, jo tirgus ekonomikas apsvērumos tieši vērtība ir izšķirošā. Tas nozīmē, ka mežkopjiem jāpārskata arī sava pieeja tam, kā mēs meža resursus apsaimniekojam.
Dr. silv. Dagnis Dubrovskis, LLU Meža fakultātes dekāns
Uzklausījusi Anita Jaunbelzere
