Laukos
Lauku sēta

Angoras trusis un citi zvēri. “Mežiņu” saimniece par truškopības biznesa ienesīgumu un risku 16

“Mežiņu” saimniece Inguna Valdmane pie paipalu būriem. Iespējams, šo putnu audzēšana būs viens no saimniecības izaugsmes virzieniem.

Autors: Uldis Graudiņš

Truškopība un lauku dzīvesveida popularizēšana saimniecībās ar salīdzinoši nelielu zemes platību var būt ļoti laba alternatīva tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm, rāda Dikļu pagasta saimniecība Mežiņi aizvadītajos desmit gados sasniegtais. Mežiņu saimniece Inguna Valdmane un viņas meita Justīne Valdmane intervijā atklāj veiksmīgas vaislas trušu audzēšanas nosacījumus.

– Mežiņi ir Latvijā labi zināma trušu audzētāju saimniecība. Piedalāties arī starptautiskajās izstādēs. Kā Latvijas truškopju varējums izskatās starptautiskajā apritē?

Inguna Valdmane: – Reizi četros gados notiek lielās Eiropas trušu izstādes. Šajā gadā tā notiks Dānijā. Ik gadu notiek mazāka mēroga starptautiskas izstādes. Mēs katru gadu braucam uz vienu starptautisku izstādi, kur izvēlamies un pērkam trušus pēc īpašībām, ko vēlamies izkopt savā ganāmpulkā. Izstādēs trušus vērtē. Nav vēl bijusi neviena izstāde, kad būtu atbraukuši bez diplomiem vai bez kausiem. Teikt, ka patlaban esam augstā līmenī, nevar tāpēc, ka Latvijā ir maz trušu audzētāju saimniecību. Starpība salīdzinājumā ar citu valstu audzētājiem ir tāda, ka mēs Latvijā trusi vairāk audzējam kā lauksaimniecības dzīvnieku. Citās valstīs trusis ir dekoratīvs mīļdzīvnieks, saimnieki darbojas pie tā eksterjera izkopšanas. Viņiem nav 300 trušu fermas, ir saimniecībā 10 truši un viņi izvēlas vien vislabākos dzīvniekus. Ekonomiski attīstītajās valstīs var atļauties pirkt. Vācietim truša cenai nav nozīmes, mums ir nozīme. Trusis var maksāt arī 250 eiro. Mums tas ir daudz, mēs nevaram Latvijā tālāk to par tādu naudu pārdot. Mēs no izstādēm vedam trušu tēvus. Mātes audzējam savā saimniecībā. Ir ļoti labi, ja māte ir adaptējusies vietējiem apstākļiem, tad ir labāki rezultāti attiecībā uz bērniem.

– Kādus naudas ieguldījumus prasa šī nozare?

– Nav vajadzīgi desmiti tūkstošu eiro lieli ieguldījumi, bet arī naudas ienākums nav tādās mērvienībās mērāms. Viens trusis ir ļoti dārgs prieks, jo dārga ir tā apkopšana. Pie katra truša ir jāpieiet. Muļķības, ka kaut kur pasaulē ir izgudroti būri, kur ēdienu var ielikt un ūdeni var ieliet reizi nedēļā. Tādas reklāmas ir, mūsu biedrības cīnās, lai tās neparādās plašsaziņas līdzekļos. Vienu reizi Bez tabu raidījumā šo būru ražotājus parādīja kā gudros, bet trušu audzētājus padarīja par muļķiem. Jocīgi. Milzīgs ieguldījums ir vajadzīgs šajos būros – viens būris maksāja vairāk nekā 300 eiro, cilvēki bankās ņēma kredītus. Tad brauca strādāt uz ārzemēm, lai atdotu kredītus par trušu audzēšanai nederīgiem būriem. Pēc laika vēl viens vilnis nāk – atkal šos būrus piedāvā.

Visticamāk, esat vienīgā saimniecība, kas Latvijā nopietni audzē Angoras šķirnes trušus. Teicāt, ka tiem pat ir sava māja. Kāpēc šāda izvēle?
Mums patīk rokdarbi, tāpēc vienā brīdī ieviesās Angoras šķirnes truši. Tās ir kā mazas aitas, mēs šos trušus cērpam ik pēc trīs mēnešiem. Angoras truši dzīvo ilgu mūžu. Ja vēlas trusi dvēselei, tad šīs šķirnes dzīvniekam var iedot vārdu, ucināt pa rokām. Mums ir dažādu krāsu Angoras truši. Visvecākā ir astoņus gadus vecā Ieva. Šīs šķirnes dzīvnieki dzīvo atšķirīgi no citiem. Nav Latvijā trušu vilnas pārstrādes rūpnīcas, mēs to pārstrādājam dzijā šeit. Kāršam vilnu, vērpjam dziju, adām cimdus, zeķes, cepures. Justīne ada, visvairāk gan šuj. Vilnu uz mašīnas kārš, tad ar ratiņu vērpj. Tuvākās trušu vilnas pārstrādes rūpnīcas atrodas Vācijā un Zviedrijā. Neesam iesākuši turp vest. Trušu vilnas produkti ir daudzreiz siltāki nekā aitas vilnas produkti. Ar sintētiku nav salīdzināms – trušu vilna ir dabiska, elpojoša, viegla, siltum­uzturoša arī samirkšanas gadījumā. Tā ir vienīgā vilna, kas nemaz nekož. Neviena zeķīte, neviens cimdiņš vai šallīte nekodīs, tāpēc piemēroti maziem bērniem. Kad trušu vilnai pieliek aitas vilnu, tā kļūst asāka un kodīgāka. Aitas vilna nedaudz ir jāpievieno elastības palielināšanai. Mēs pievienojam 17% aitas vilnu. Sadarbojamies ar Sunākstes vilnas namu. Šis uzņēmums nopirka mašīnas trušu vilnas kāršanai ripuļos. Aitas vilnu viņi piejauc klāt, tad mums izpaliek roku darbs ar aparātu. Kad mums ir pasūtījums bērniņam ar ļoti jutīgu ādu, vērpjam tīru vilnu.

Vērpšanas mašīna maksā simtus tūkstošus eiro, pagaidām neviens trušu audzētājs nevar atļauties to pirkt. Mēs no 1. šķiras vilnas adām dažādus izstrādājumus, no 2. šķiras vilnas Sunākstes vilnas nams mums gatavo filcu – no tā mēs gatavojam apavos liekamās zolītes, šujam arī segas. Paši arī guļam ar trušu vilnas segām ziemā un vasarā. Zem tās ir silti. Tā elpo, tāpēc nesviedrē un nav karsti.

Galerijas nosaukums

Cik daudz vilnas iegūstat no viena Angoras šķirnes truša?
Iegūstamās vilnas daudzums ļoti atkarīgs no truša. Cērpam trušus četras reizes gadā. Ja laikā to neizdara, vilna saveļas, nav derīga, turklāt trusim ir ļoti grūti ar necirptu vilnu, kas izveidojies kā filcs. Labs trusis mūsu apstākļos vienā cirpšanas reizē dod 200 gramu vilnas. Gada laikā – 800 g vilnas. No vienas cirpšanas reizes iznāk viens pāris zeķu un vēl nedaudz pāri paliek. Viss ir roku darbs, ilgs pārstrādes process. Trusis trīs mēnešus ir jābaro.

Es vienu trusi cērpu pusstundu. Ir cērpamās, skujamās mašīnas vilnas ieguvei. Es divas aizštopēju, secināju, ka ātrāk varu cirpt ar šķērēm. Cirpšanai seko vilnas kāršanas un vērpšanas process. Es 100 gramu vilnas varu pārstrādāt 6–7 stundās, zeķu pāri arī tikpat ilgā laikā noadu. Galu galā vienā zeķu pārī ieliktais darbs ir vismaz trīs dienu garumā. Ja ar to vēlas pelnīt, tad cena ir krietni lielāka nekā no humpalu dzijas adītajām zeķītēm. Mums dažkārt tirgū ir grūti konkurēt ar pārdevējiem, kas zeķu pāri pārdod par 5 eiro. Es par tādu naudu zeķes pat neadītu. Ir pircēji, tostarp Latvijā, kas pērk šādus produktus. Ir mums arī tīmekļa vietnē etsy interneta veikaliņš, kaut ko pārdodam citās valstīs. Angoras trusis ir savā ziņā inteliģents dzīvnieks. Nezinu, tomēr iespējams, kaut kur tiešām ir rūpnīca, kur tos audzē kā vistas. Angoras trušu audzēšana galvenokārt ir mīlestības darbs. Tādējādi izstrādājumam ir arī laba pievienotā enerģētiskā vērtība.

Kā truši ir jābaro?
Tas atkarīgs no mērķa, kādu vēlas sa­sniegt. Ja tā ir lielferma ar lielu daudzumu gaļas trušu, tad, protams, vajag rūpnieciska veida barošanu. Pamatbarība patlaban visur ir galvenokārt ūdens un kombinētā lopbarība. Ļoti daudz trušus audzē mazās saimniecībās. Ir cilvēki, kuri vēlas ēst tīru gaļu. Trusi vasaras laikā var sev izaudzēt. Baro to ar zāli un graudiem. Mūsu mērķis ir audzēt augstas kvalitātes trušus – tātad barībai ir jābūt labai, tas prasa ļoti lielu darbu. Gribas tiem sapļaut zaļu zāli divas reizes dienā. Tas ir ilgi un smagi. Mēs patlaban otro gadu trušiem zāli vairs nedodam. Citās ES dalībvalstīs nedod pat sienu. Dod vien granulētu pamatbarību un ūdeni un, iespējams, vēl kaut ko gardumam. Man šķiet, ka zālē ir vitamīni, zaļums, vajadzētu dot, tomēr mums izveidojās ap­­stākļi, ka vienīgā pļava ir ar gundegām. Tās ir trusim indīgas. Pirmos gadus vēl varēja izlasīt no pļāvuma, vēlāk tās savairojās pārāk daudz.

Justīne Valdmane: – Vēl svarīgi, ka trusim nedrīkst dot slapju zāli, jāpāriet tad uz sienu. Kad trāpās gundega vai slapjā zāle, trusis uzpūšas un ātri mirst.

I. V.: – Lai būtu mazāki zudumi, pārgājām uz granulēto barību. Turklāt Latvijā to ražo uzņēmums Alfa Agro Dobelē. Mūsu biedrība sagatavoja recepti, šo barību nu jau divus gadus barojam. Barība ir bez ĢMO, tajā ir lucernas siens un sabalansētas piedevas vaislas trušu audzēšanai, nevis straujai nobarošanai. Laika un darba ietaupījums patlaban ir milzīgs. Šāds barošanas modelis prasīja piecas stundas. Bez būdu tīrīšanas, remontiem, lecināšanas, bez nošķiršanas, šķirošanas. Patlaban darba laika patēriņš barošanai ir vairāk nekā divas reizes mazāks. Mēs barojam trušus reizi dienā. Trusis ēd visu laiku bez pārtraukuma. Tam ir jābūt tādam barības traukam, kur dienas norma satilpst. Ja barība nekļūst slapja, var ielikt arī vairāku dienu normu vienā reizē. Granulēto barību tad var dot reizi divās dienās, bet karstā laikā divas reizes ir jādod ūdens. Tam ir jābūt pieejamam. Siens barotavās arī visu laiku atrodas. Vēl papildus izēdinām zarus. Vismaz reizi nedēļā griežam kārklu zarus. Trušiem labākai gremošanai vajag šķiedrvielu. Īpaši jau Angoras šķirnei. Ziemā dzīvniekiem dodam egļu zarus.

– Cik daudz dienā trusis apēd?

Pieaudzis trusis apēd 70–100 gramu granulētās pamatbarības. Truši ir dažāda lieluma. Arī pēc ēstgribas – kā nu kuram vajag. Mēs pērkam ķīpās sienu, savu zāli atdodam blakus esošajiem liellopu audzētājiem. Apkārtnē mums tikai siena rituļus gatavo – tajos dažkārt aptuveni trešdaļu veido pelējums. Liellopi to ēd, trusim pelējums nozīmē nāvi. Ir vajadzīgs ļoti labas kvalitātes siens. Esam atraduši vienu kaimiņu, kurš sienu gatavo ķīpās, ņemam no viņa. Vieglāk ir vest līdz trušu būdām, nevis kā liellopiem pievest ar traktoru un rituli nolikt. Trušiem siens pa saujiņai ir jādod katrā būdā vai siena redelē. Ar rokām rituli izjaukt ir ļoti grūti, ķīpu – vieglāk. Ķīpu viegli ķerrā ielikt. Esam pielāgojušies. Truškopībā ir tā, ka ikviens pielāgojas saviem apstākļiem, kādi tie ir.

Vai ir kāda trušu šķirne, kas dod vislielāko naudas ienākumu?
Nav. Iespējams, Angoras šķirnes truši cilvēkiem visvairāk patīk, tie visvairāk piesaista tūristus. Angoras trušu saimniecība Latvijā ir tikai mums. Eiropā arī nav daudz Angoras šķirnes trušu audzētāju, gandrīz visi cits citu zina. Cilvēki šo šķirni neizvēlas galvenokārt tāpēc, ka ir jāpatīk visam procesam kopā, tostarp arī vilnas pārstrādei. Cik cilvēku Latvijā māk vērpt ar ratiņu? Mums ir aptuveni 30 Angoras šķirnes trušu. Ir bijis arī 70 dzīvnieku. Tik lielu daudzumu vienā saimniecībā ir ļoti grūti uzturēt, jo cirpšana un vilnas apstrāde prasa daudz darba.

Kopumā darbošanās ar Angoras trušiem atmaksājas. Arī Angoras trusēnus var pārdot dārgāk nekā parastu trusi. Tā ir zināmā mērā luksusa prece. Mēs par 45 eiro pārdodam trīs mēnešus vecu Angoras trusi, līdz 60 eiro prasām par lielu trusi. Iespējams īpašs gadījums, kad vēl vairāk. Šī cena ir līdzīga Eiropas izstādēs prasītajai cenai. Angoras trusis aug lēnām, nav apēdams – pārāk mīļš, lai kāds to gribētu darīt.

Cik daudz trušu gada laikā pārdodat?
J. V.: Mums ir aptuveni 60 trušu mātes. Vidējais vienā metienā dzimušo trušu daudzums ir četri pieci truši.

I. V.: – Astoņi ir ideālais skaitlis, tomēr tik daudz neizaug. Trušiem ir trīs metieni gadā.

Kas šajā nozarē rada vislielāko risku?
Dabā ir iekārtots – kas daudz dzimst, daudz arī mirst. Ja audzē daudz trušu, tad iemanies ar slimībām un problēmām tikt galā. Ir daudz iemeslu, kāpēc trusis var ātri nomirt. Kamēr tiek līdz ārstam, ir jau par vēlu. Ja siena ķīpā gadās pelējums un trusis to vakarā apēd, no rīta tas ir miris. Indīga zāle, slimības var būt miršanas iemesls. Visvairāk izplatītā slimība Latvijā ir miksamatoze. Visi prātīgie saimnieki savus ganāmpulkus vakcinē pret to. Kas nevakcinē un vēlāk ar šo slimību saskaras, lemj, vai trušus vispār audzēt vai vakcinēt. Ar miksamatozi saslimušajam trusim rodas uzpampumi, jēlumi, pušumi ap dzimumorgāniem, visur ir lielas pumpas. Galu galā trusis nereti mirst tāpēc, ka pumpas tā ķermenī nosprosto dzīvībai svarīgus orgānus. Vakcinējot var maksimāli pasargāt ganāmpulku. Vakcīna jau arī par visiem 100% neaizsargā pret šo slimību, bet vismaz nav viss ganāmpulks jāatjauno.

Kāda ir valsts politika truškopībā?
Saņemam tādu pašu atbalstu kā kolēģi citās nozarēs. Ir mums piemaksa par trušu daudzumu uz zemes, mums kā sertificētai šķirnes saimniecībai ir maksājums par trušu māti, kam attiecīgajā gadā bija bērni, – aptuveni divi eiro par vienu māti gadā. Tas ir ļoti maz. Aptuveni tikpat daudz barības, izsakot naudas izteiksmē, viens trusis apēd mēnesī. Mēs esam biedrības Trusis un citi biedri, valsts biedrībai ik gadu piešķir finansējumu nozares attīstībai – izstādēm, gadatirgiem. Ir ļoti svarīgi doties uz starptautisko izstādi ar valsts atbalstu. Tas nav lēti.

Kādus redzat nākotnes Mežiņus?
Mums ir maza saimniecība, kopējā zemes platība ir 7,5 ha, no tiem pusi aizņem mežs, pusi – pļavas. Mums nekad nav bijusi iecere izvērst ļoti nopietnu un plašu lauksaimniecību. Abi ar vīru esam no pilsētas, ļoti gribējām dzīvot laukos. Šai nelielajai teritorijai mēģinājām rast izmantojumu, kur varētu īstenot nelielu lauksaimniecības uzņēmējdarbību.

Pirms 10 gadiem sākām ar šķirnes trušu audzēšanu, tā ir pamatlieta, ko aizvien darām. Mums saimniecībā ir vairāk nekā trīssimt 18 šķirņu trušu. Patlaban nav mums apstākļu trušu gaļas pārdošanai, nav kautuves. Gaļu ražojam vien pašpatēriņam. Ne jau visi truši ir derīgi vaislai. Mēs nevēlamies sev tīkamu vietu padarīt par rūpniecisku zonu ar kautuvi.

Vistas sākumā turējām savai vajadzībai. Patlaban ejam uz to, ka ražosim olas ar PVD atļaujām, kā pieklājas. Vistu ganāmpulks aug, ir mums jaunie putni. Sākām savām vajadzībām broilerus audzēt, sapratām, ar ko tie ir jābaro. Iespējams, izdodas gaļas putnus bez broileriem audzēt, iespējams, pārdosim olas. Patlaban mēģinām arī paipalas audzēt, ir mums pāris simti, kas sāk dēt. Tikām pie inkubatora, sāk dzimt cālīši. Pie mums iedzīvojas no Francijas vestās Haki Cammbell pīles, kas pasaulē izslavētas kā vislabākās olu dējējas. Zosis Mežiņos atrodas tāpēc, ka mums patīk. Latvijas laikā bija reģistrēta Kurlandes šķirnes zoss. Patlaban tā ir pazudusi. Mēs biedrībā Trusis un citi meklējam līdzīgas zosis, mēģinām atjaunot šo šķirni. Tas būtu vienkāršāk, nekā veidot pilnīgi jaunu šķirni. Mēs patlaban darbojamies bez aizdevumiem, tā ir mūsu laime. Šā iemesla dēļ mums nav uzreiz milzīgas fermas, mūsu projekti ir nelieli tāpēc, ka visur vajag pašfinansējumu. Mūsu valstī nekad nevar zināt, kad notiks politikas maiņa. Vienā brīdī pienu pērk, citā nepērk, vienā brīdī vajag audzēt vienu produktu, citā nevajag. Nezinām, uz ko jābūt gataviem, nevaram ieplānot, ka varēsim pēc 10 gadiem aizdevumu maksāt. Vienu reizi iekritām, tad lēmām šeit sākt jaunu un skaistu dzīvi. Ieguldām Mežiņu izaugsmē no pelnītā, cik varam. Mēs balstām biznesu uz savu šābrīža varēšanu. Nepaļaujamies, ka ilgtermiņā lieli naudas ieguldījumi atmaksāsies. Iespējams, lielražotājiem tie atmaksāsies. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kādā vēlamies.

Ar lauku tūrismu ir tā, ka piesaistām cilvēkus, lai viņi iepazīst lauku dzīvesveidu. Mēs jau sešus gadus to darām, jo Kocēnu novadā ir ļoti brīnišķīga lauku konsultante. Mums nav asfaltētu celiņu, skaistu angāru. Mums ir lauki. Orientējamies uz ģimenēm ar bērniem. Pēdējā laikā no Rīgas ļoti daudz brauc ģimenes, rāda bērniem, kā izskatās laukos, kā dzīvnieks dabā dzīvo. Ieraudzīt zosi, vistu ar cāļiem – tas mazajam rīdziniekam ir vesels piedzīvojums. Darbojamies lauku dzīvesveida popularizēšanai.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv