Lai saimnieka gēnu nenomaina īstermiņa domāšana. Mežsaimnieks par “cilvēkiem ar zāģi” 0
Autore: Anita Pirktiņa
MPKS L.V.Mežs valdes priekšsēdētājs Modris Kalvāns ir viens no šā kooperatīva dibinātājiem un valdes priekšsēdētāja amatā ir no pirmās dienas. 19 gadu vecumā aizgājis uz LLU Meža fakultāti un kopš tā laika meža nozari nav pametis, strādādams dažādos atbildīgos amatos. Kopumā meža nozarei Modris Kalvāns veltījis jau vairāk nekā 30 gadus. Arī pašam īpašumā esot liels mežs, tiesa, hektāru skaitu viņš atklāt nevēlējās…
Kāda ir kooperatīva vēsture?
Izveidojāmies pirms pieciem gadiem. Šobrīd biedru skaits jau sasniedzis 130 un biedriem piederošā meža platība ir 4200 ha. Jāpiebilst, ka biedri kooperatīvā stājās ar vienu kadastra vienību, bet daudziem ir vairāk nekā viens meža īpašums. Tāpēc, pēc provizoriskiem aprēķiniem, biedru kopējā platība varētu būt apmēram desmit tūkstoši hektāru visā Latvijas teritorijā, no Liepājas līdz pat Ludzai. Šobrīd tirgū jau esam vērā ņemams spēlētājs. Vēl pirms trim gadiem mums nācās meklēt pircējus un piekrist viņu nosacījumiem, bet tagad viņi paši mūs atrod. Tādējādi varam nodrošināt saviem biedriem labāku samaksu par kokmateriāliem.
Lielie lauksaimnieki diezgan veiksmīgi realizē savu produkciju bez kooperatīva starpniecības. Kādas izredzes tirgū ir individuālajam mežsaimniekam?
Visai nestabilas. Nopietnie kokmateriālu pircēji sadarbojas tikai ar uzņēmumiem, no individuālajiem pārdevējiem neko nepērk. Tāpat granulu ražotāji priekšroku dod vienam lielam piegādātājam, nevis vairākiem maziem. Individuāli kaimiņš kaimiņam var pārdot malku. Kooperatīva būtība jau ir – apvienot ražotājus, lai iespējami dārgāk varētu pārdot saražoto un pretī saņemt iespējami lētāku un kvalitatīvāku pakalpojumu. Mežā pastāvīgi būtu jāstrādā cilvēkiem ar daudzmaz vienādu domāšanu. Turklāt vēlams šo domāšanu nodot arī nākamajām paaudzēm, jo mežā nevar strādāt tā, ka viens īpašnieks vai mežsaimnieks iestāda priedes, bet otrs izdomā stādīt egles vai blakus vienai mežaudzei nemākulīgi cirst citu. Mežs neizaug tik ātri, lai tā varētu ākstīties. Ir daudz negatīvu piemēru, kur redzams, ka cirsts ir nepareizi, tādējādi izpostot arī blakus augošās mežaudzes. Zināmā mērā tas ir tāpēc, ka ir daudz meža īpašnieku uz papīra, bet reāli daudziem nav pat nojausmas par to, kas viņu mežā notiek. Lai gūtu no sava meža labumu, tajā ir jāiet iekšā un ar izpratni jāstrādā. Regulāri. Nevis kaut kas jāiestāda un jācer, ka viss augs pats no sevis.
Cik lielā mērā mežā iekšā iet politika?
Politika visur iet iekšā, arī mežā. Un parasti tā paša iemesla dēļ – lai gūtu kādu labumu. Kam? Tas ir cits jautājums. Pateikšu tikai vienu – politiķi nāk un iet, bet mežs paliek. Tas vienmēr ir bijis un būs. Tikai – kāds mežs? Nesen kāda īpašniece man saka: gribētu kaut ko savā mežā darīt, bet man ir slikts mežs. Saku – nemēdz būt slikts mežs, ir vai nu kopts, vai nekopts mežs. Sabiedrībā nez kāpēc izveidojies priekšstats – cilvēks ar zāģi mežā ir potenciāls noziedznieks. Krāpnieks. Sava labuma guvējs. Un kas to veicina? Zināšanu trūkums. Neizpratne par procesiem, kas notiek mežā, nemaz nerunājot par meža dokumentācijas pārzināšanu.
Kā varat komentēt iniciatīvu 100 kailcirtes Latvijas simtgadei?
Atkal jāteic – cilvēki paši nesaprot, ko grib panākt un ko īsti aizstāvēt. Mēs, mežsaimnieki, pret šo iniciatīvu izturamies filozofiski – kailcirte jau nav nekas slikts, tās vietā pēc tam būs jaunaudze. Ir taču daudz veca meža, kas ir jāizcērt, lai pēc tam atjaunotu.
Diemžēl pie mums ir izveidojusies tāda negatīva tendence – par lietām spriež un izsakās cilvēki, kuri konkrētajā jomā nav speciālisti. Meža nozarē strādā vairākas firmiņas, kuras pat par uzņēmumiem nevar īsti saukt. Pārsvarā tajās strādā cilvēki bez mežkopja izglītības. Pēc būtības – cirtēji. Un viņu pamatmērķis ir nocirst mežu, dabūt naudu, un viss. Par meža atjaunošanu viņiem nav pat domas. Lūk, šādi darboņi arī met ēnu uz visu meža nozari.
Un kā tad tie izcirtēji tiek pie ciršanas? Acīmredzot meža īpašnieki viņus ielaiž savā mežā, jo arī viņi grib ātru peļņu.
Vai tad ar lauksaimniecības zemi notiek citādi? Kā tad ārvalstnieki tikuši pie tik daudziem tūkstošiem hektāru? Atņēmuši? Iekarojuši? Nē, no pašiem latviešiem nopirkuši. To pašu dara arī meža īpašnieki. Tāpēc viens no mūsu kooperatīva galvenajiem uzdevumiem ir runāt ar meža īpašniekiem, stāstīt viņiem, kas un kā viņu mežā būtu darāms, lai viņi peļņu varētu gūt citādi, nevis vienkārši kādam pārdodot. Mežs ir milzu vērtība. Neviena banka nekad neiedos tādus peļņas procentus, kādus var iedot mežs. Citās valstīs jebkurš meža īpašnieks ir miljonārs. Piemēram, Vācijā, mežu parasti nemanto kāds viens cilvēks. Ja ģimenē ir vairāki cilvēki, katrs manto pa gabaliņam. Tādējādi Vācijā ir daudz meža īpašnieku, kuriem pieder nelielas meža platības – pa hektāram, pushektāram. Un jebkura banka viņam dod jebkura izmēra kredītu. Pamēģiniet mūsu bankās dabūt kredītu pret meža ķīlu! Gandrīz bezcerīgi!
Kā vērtējat meža infrastruktūru? Vai mežā ar meliorāciju viss kārtībā?
Jāņem vērā, ka runājam par meža privāto sektoru. Un skaidrs, ka ar šīm lietām nekas nav kārtībā. Lai gan mežā meliorācijai varbūt nav tik ļoti izšķirīga nozīme kā tīrumā, bet tāpat ietekmē iekļūšanu mežā, darba procesu, materiālu izvešanu, ceļus utt. Ar sakārtotu infrastruktūru noteikti var celt meža ražību, kas arī ir būtisks faktors. Otra lieta – katrs lauksaimnieka meliorācijas grāvis kaut kur beidzas. Un parasti tas beidzas tieši mežā. Ja mežsaimnieks savu meliorācijas sistēmu neuztur kārtībā, slīks gan mežs, gan nestrādās lauksaimnieka meliorācija. Šajā gadījumā ir runa par vienotu sistēmu, te nevar nodalīt lauku un meža sektoru. Kooperatīvs palīdz saviem biedriem renovēt šīs sistēmas, dažreiz kādu ceļu arī savedam kārtībā. Bet tikai tādā gadījumā, ja pats īpašnieks ir gatavs investēt šādā pasākumā. Mēs palīdzam visu noorganizēt, izstrādāt projektu, veikt kalkulācijas, sniedzam tehniskos pakalpojumus. Mums patlaban ir trīs biedri, kas tieši investējuši meliorācijas sakārtošanā, un es zinu, ka pēc gadiem pieciem šiem cilvēkiem ieguldītais atmaksāsies ar uzviju. Citādi viņi zaudē vismaz trīs eiro uz kubikmetru tāpēc vien, ka traktoram jābrauc pa apkārtceļiem, mašīnas arī nevar piebraukt tur, kur vajag, un tas viss prasa gan vairāk laika, gan papildu līdzekļus.
Kas ir galvenās problēmas, ar ko meža īpašniekiem jāsaskaras?
Pirmām kārtām – darbaspēka trūkums. Tas izpaužas visās pozīcijās – sākot ar mežstrādniekiem un pakalpojumu sniedzējiem un beidzot ar profesionāliem konsultantiem. Piemēram, šobrīd, kad uznācis aukstums un var doties mežā strādāt, kontraktori atbild – jā, traktoru varat dabūt, bet bez traktorista. Viņu vienkārši nav! Situācija ir diezgan dramatiska. Un meža kooperatīviem patlaban klājas diezgan smagi. Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību dzīvot ir daudz vienkāršāk.
Cik plašs šobrīd ir kokmateriālu tirgus?
Gana plašs, bet mēs kā kooperatīvs pagaidām strādājam vietējā tirgū, neko neeksportējam. Ja nu vienīgi mazliet uz Igauniju. Notirgot varam faktiski visu, ieskaitot medību platības. Daudzi meža īpašnieki to pat neapzinās. Protams, arī medniekiem nepatīk, ka viņiem par šīm medību platībām jāmaksā.
Cik liela ir maksa par medību platības nomu?
Domāju, pamatā ir vienošanās starp zemes īpašnieku un mednieku kolektīvu. Latvijas valsts mežiem šis izcenojums ir 48 eirocenti par hektāru gadā. Pašreizējā tirgus cena – ap eiro par hektāru. Bet dzirdēts arī, ka prasa 10 eiro/ha. Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāsaņem maksa par to, ka kāds izmanto viņa īpašumu sava labuma un prieka gūšanai. Kāpēc man būtu jāļauj kādam par velti bradāt pa manu mežu un dzīt pēdas zelta briedim? Bet, kā jau teicu, pamatā ir vienošanās, un zemes īpašnieks ar mednieku kolektīvu var vienoties, ka mednieki viņa īpašumā apkaros bebrus vai uzmanīs lauksaimniecības sējumus, bet par to varēs bez maksas medīt viņa platībās. Un nav jānosoda tie, kuri par to prasa maksu. Tas ir tikai godīgi.
Kādreiz mūsu valstī bija vesels institūts, kas nodarbojās ar medību ierīcību. Tajā strādāja cilvēki, kuri veica zvēru uzskaiti mežā, rēķināja ziemas barības bāzes, cik uz konkrēto hektāru zvēru var dzīvot utt. Patlaban nekā tāda vairs nav. Tagad tiklab mednieks, cik meža dienesta darbinieks iedur teju ar pirkstu debesīs un pasaka, cik zvēru kādā meža iecirknī dzīvo. Un katrs mednieku kolektīvs, protams, grib, lai viņu iecirknī medījamo dzīvnieku būtu iespējami vairāk. Medības vairs nenotiek tā, kā tām būtu jānotiek. Bebri būs drīz iznīcināti jau kā suga, savukārt mežacūku skaits beidzot ir optimāls mūsu meža platībām, bet par to parūpējies Āfrikas cūku mēris, nevis mednieki, briežus grib šaut tikai tad, kad tiem izauguši skaisti ragi… Neviens arī nav definējis, kāda veida medības Latvijā piekopj – vai tās ir sporta medības vai rūpnieciskās, vai hobija? Zinot, kādas naudas summas apgrozās no viesmedniekiem, no licencēm utt., varbūt medības jāpasludina par atsevišķu tautsaimniecības nozari? Turklāt – medību platību nomas maksa būtu apliekama ar PVN. Tāpēc, ja medību platības netiek oficiāli iznomātas par maksu – cik daudz naudas iet gar degunu valsts kasei? Un vispār – tik lētas medības kā Latvijā nekur citur pasaulē nav. Bet šo tēmu labāk neizvērst…
Cik lielā mērā meža īpašnieki savos mežos izjūt biotopu noteikšanas procesu?
Šis process notiek, bet slikti, ka neviens nav pateicis, ar ko tas beigsies. Daļa meža īpašnieku ir satracināti un gatavi nocirst savā mežā pēdējo lielo koku, lai tam apkārt neizveido kādu liegumu. Domāju, par šo biotopu noteikšanas procesu un tā sekām sabiedrība ir vairāk jāizglīto, lai nezināšanas dēļ mežos nenotiktu kaut kādas nevajadzīgas darbības. Veicot inventarizāciju mūsu kooperatīva biedru mežā, pievēršam arī uzmanību, vai tur varētu būt kāds biotops vai ne. Tādējādi īpašnieks jau saprot, ar ko jārēķinās. Bet kopumā jāteic, ka dabas aizsardzības pasākumi mūsu valstī tiek veikti visai haotiski, kampaņveidīgi, nepārdomāti. Daudzviet tāpēc tiek nodarīts vairāk posta, nekā kaut kas saglabāts.
Piemēram, kad tika paziņots, ka Limbažu pusē ap vienu purvu tiks paplašināta buferzona, drīzumā šī potenciālā buferzona pārvērtās par vienu lielu buferizcirtumu.
Kas notiek, ja mežā tiek atrasts biotops, un kas – ja tiek noteikts mikroliegums?
Ja tiek atrasts biotops, tas saimniecisko darbību mežā neierobežo, to faktiski drīkst arī nocirst. Bet mikrolieguma gadījumā saimnieciskā darbība tajā būs ierobežota vai pat aizliegta. Taču šajā gadījumā īpašnieks var saņemt kompensāciju – 160 eiro par hektāru. Bet, protams, ja liegums izveidots skaistā cērtamā priežu mežā, – tas nav nopietni. Un vispār nav skaidrs, kurš tad īsti par šiem mikroliegumiem maksās? Valsts? Eiropa? Un kurš par šiem aizsargājamiem mazajiem objektiņiem turpmāk rūpēsies? Vai arī tie tiks pasludināti un nodoti aizmirstībai?
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
