Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
10. jūnijs, 2013
Drukāt

Mums piederošās vērtības bieži pat neapzināmies

barkans_74

Uz Georga Barkāna tekstilmākslas izstādes atklāšanu Cesvaines pilī es netiku, līdz ar to man gāja secen tādās reizēs valdošais emociju viļņojums. Izrādījās, uz šo notikumu bija ieradušies necerēti daudz mākslinieku, kuri nāca klajā ar ierosinājumu unikālajā pilī izveidot pirmo tekstiliju muzeju Baltijas valstīs.

Tas būtu milzīgs ieguldījums Cesvaines kultūrvides un tūrisma attīstībā. Diemžēl mēs tik ļoti sarodam ar to, kas mums ir īpašs, ka ik pa laikam ir jānāk kādiem no malas un jānosauc vārdā mums piederošās vērtības.

Plašo izstādi es aplūkoju vēlāk klusumā un vienatnē, kad mākslas darbi bija palikuši paši ar sevi un kad vislabāk ir nolasāmas to attiecības ar telpu. Jau pērn pilī, kurā joprojām atsedzas ugunsgrēka postījumi, sarīkotā Ineses Jakobi darbu izstāde šķita kā speciāli radīta šīm telpām. G. Barkāna darbu monumentālisms sasaucas ar pils arhitektūru, mūsu vēsturi un kaut kādā ziņā arī ar to, cik milzīgus postījumus var nodarīt dažādas stihijas. Tomēr tām nepieder pēdējais vārds. Par dabas un arhitektūras dotumiem, kādi piemīt Cesvainei, un mākslinieku pausto ieceri daudzi var tikai sapņot.

Izstādes raisītie asociāciju viļņi burtiski gāž no kājām un visaugstāko punktu sasniedz atziņā – pāri visam ir neiznīcīgais radošais gars. Lūkojoties gobelēnā “Zeme”, kur koku saknes kā asinsvadi ir caurvijušas zemi, ir jādomā arī par sevi un savu tautu. Kas mani un mūs visus caurvij, satur kopā un dara auglīgus?

Mākslinieka darbos ir daudz simbolu un nosacītības, un tas prasa iedziļināšanos un domas piepūli, uz ko mūsu sabiedrība kļūst aizvien kūtrāka. Nav brīnums, ka dažs labs gobelēnus atļaujas nosaukt par lupatām. Nāk paaudzes, kurām nav izveidojies pat savs rokraksts, kas taču ir cieši saistīts ar domu un valodu. Latvijas kultūru un garīgumu nākotnē gaida grūti laiki, pirmās bezdelīgas jau ir atlidojušas – jaunā televīzijas vadība, nejautājot sabiedrības domas, pārcēla raidījuma “100 gramu kultūras” uz pusnakti, tādējādi to nolemjot iznīcībai. Nav grūti iedomāties, kas varētu notikt pēc radio un televīzijas apvienošanas ar tādiem radioraidījumiem kā “Svētrīts”, “Kultūras rondo” un arī diskusijām. Vairs nav runa par to, vai mūs sapratīs pasaule, mēs vairs nesaprotam paši sevi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+