Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. jūnijs, 2014
Drukāt

Mūsu ilggadējiem lasītājiem jautāju, kādi bijuši visneaizmirstamākie Jāņi viņu mūžā?
 (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Zigurds Palejs Rīgā: “Pirmos Jāņus es piedzīvoju 1957. gadā, Latvijā atgriezies no izsūtījuma, kur biju nonācis kā sešgadīgs zēns 1941. gadā, bet pēc tam mūs izsūtīja atkārtoti 1949. gadā. Man bija aizmirsies, kas vispār ir Jāņi un kā skan Līgo dziesmas, ka var svinēt citādi nekā Krievijā, kur parasti viss ātri beidzās pie samogonkas kannas. Te Jāņu nakts bija brīnišķīga, fascinējoša, cilvēki gāja no mājas uz māju un dziedāja, un neviens nepiedzērās. Dega īsta jāņuguns kalnā, nevis auto riepas, un ļaudīm bija tāds gaišs mirdzums un prieks sejās un acīs. Jāņi bija mana atgriešanās mājās. Neko vairāk es nevarēju vēlēties.”

Ieva Cēsīs: “Visi Līgo vakari un Jāņi man ir bijuši jauki, bet katri citādi – gan trokšņaini un jautri, gan divvientulīgi, gan rāmāki, apcerīgāki. Pat tovakar pirms padsmit gadiem, kad stipri lija un plosījās tik negants vējš, ka visi līgotāji bija patvērušies savās mājās, mēs gada īsāko nakti ar prieku izbaudījām ģimenes lokā. Ēdām pīrāgus, klausījāmies latviešu dziesmas un vēja gaudošanu aiz loga, bijām iekurinājuši pat krāsni.”

Sarmīte Zutere Jelgavā: “Ceru, ka arī šajos Jāņos nokļūšu sava bijušā vīra lauku mājās netālu no Suntažiem, kur vienmēr šie svētki izdodas. Jāņu dienā līgotāji iet no mājas uz māju. Es nekur neesmu piedzīvojusi labākus Jāņus. Bijušajam vīram ir cita ģimene, bet mēs visi esam labi draugi.”

Mirdza Biļķina Lielvārdē: “Man vēl nebija 18 gadu, kad sāku mācīties Saulaines sovhoztehnikumā. Pienāca Jāņi, tehnikumā bija divi pūtēju orķestri, bet vietējais komsorgs svinēt aizliedza. Tad 4. kursa zēni ņēma un viņu izpeldināja upē. Orķestri, protams, spēlēja, un tā bija jaukākā nakts manā mūžā. Pirmdienas politinformācijā komsorgs ne ar vārdu nepieminēja Jāņus. Tie ir skaistākie svētki latviešiem, un lai nekad neviens mums neaizliedz svinēt Jāņus un Ziemassvētkus!”

Jānis Censonis Jaunjelgavā: “1956. gadā, kad tēvs aizgāja pensijā un viņam bija brīvais laiks, viņš taisīja īstu alu koka muciņā ar miežu raudzēšanu, malšanu un upmalā lasītiem apiņiem. Es viņam palīdzēju un no saviem 11 gadiem visu šo garo un sarežģīto procedūru labi atceros. Tas bija brīnišķīgs Jāņu vakars ģimenes lokā ar īstu Jāņuguni. Es arī tagad esmu pensijā, bet man alu darīt nav laika, jo jāatjauno senču īpašums. Labu alu var arī nopirkt, bet saviem viesiem es gribu nomedīt Jāņu buku.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Manā atmiņā visspilgtāk iespiedušies divi svētki.Pirmie notika 1943. gadā kad Kusā lietum līstot gājām no mājas uz māju Līgodami. Tie tiešām bija tādi, kādus mēdz aprakstīt mūsu literāti. Otrie notika 1944. gadā, kad krievu armija jau bija pie Latvijas robežas un to smeldzi un svinēšanas krāšņumu Vējavas kalnā nemaz nevar aprakstīt. Tie ir ierakstīti manā sirdī uz visu mūžu, kaut arī man bija tikai 5 un 6 gadi.

Draugiem Facebook Twitter Google+