Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. maijs, 2014
Drukāt

Mūzika ir dzīvesveids
. Saruna ar Kristapu Krievkalnu

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Tikko 40. jubileju nosvinējis pazīstamais Latvijas mūziķis, komponists, aranžētājs un producents Kristaps Krievkalns. Mūziķis atzīst, gadus neskaitot, bet apaļais skaitlis ir labs iemesls sanākt kopā ar ilggadējiem skatuves kolēģiem – pazīstamiem Latvijas dziedātājiem, un 22. maijā Rīgā Kongresu namā priecēt Kristapa talanta atbalstītājus skaistā koncertā 
”40. takts”.

Kristapam laiks sarunai ir kādas steidzīgas darba dienas pievakarē. Mūziķis smej, šis esot vienīgais brīvais brīdis pirms nedēļas nogalē gaidāmā blīvā koncertu grafika – vispirms kopā ar Intaru Busuli, Amber, Daumantu Kalniņu, Emīlu Balceri, Aiju Andrejevu, Gintu Krievkalnu un pulciņu citu pazīstamu dziedoņu koncertprogramma Nordea maratona dalībniekiem. Un tad jau sākas jubilejas koncertu mēģinājumu drudzis. Kristaps smīn, vari gatavoties, cik laicīgi gribi, pašās beigās vienmēr iznāk skrējiens.

Jāteic, mūziķis it nemaz nešķiet saguris zem daudzo notikumu nastas un stūrē tiem cauri ar pieredzējuša kapteiņa mieru un smaidu. Kā citādi – rūdījums ir pamatīgs, ar kordiriģenta zināšanām pamatos, nonākot “apritē” kā Raita Ašmaņa bigbenda dalībniekam, vēlāk – kā pašam savas dzīvās mūzikas grupas vadītājam, aranžētājam un mūziķim piedaloties ievērojamā skaitā šovu un koncertprogrammu. Kristapu pamatoti var saukt par pašmāju televīzijas konkursu un šovu veterānu – sākot ar pavadošā ansambļa vadītāja statusu konkursu “Meklējam solisti” deviņdesmito sākumā, pēcāk, atklājot “Koru karu” vilni Latvijā, tad – no Gunāra Rozenberga vadītā bigbenda pārņemot pavadošā dzīvās mūzikas sastāva stafeti “Muzikālās bankas” balvas ceremonijas pasākumos, kuros radīti gada labāko dziesmu aranžējumi gan simfoniskajam orķestrim, gan korim.

Kristapu Krievkalnu pelnīti varētu dēvēt par staigājošu melodiju enciklopēdiju, turklāt reizē – arī izcilu atskaņotāju un ansambļa vadītāju. Pats smej, pārspēt šai ziņā viņu varot tikai vecmeistari Uldis Marhilēvičs un Normunds Jakušonoks. “Mēs esam tie, kas ir sākuši ar saviesīgiem vakariem. Tām kāziņām ir kaut kāds šarms. Tās neuzliek nosacījumus. Ko spēlējam? Šito? Laižam!”

Šogad Kristaps bija aicināts arī Eirovīzijas nacionālās atlases žūrijā. Mūziķis nopietni teic – ir jāceļ šādu pasākumu prestižs. “Saņemu 73 gabalus, no kuriem pieci ir normāli. Neraugoties uz to, ka vidējais mūziķu un grupu līmenis Latvijā ir ļoti labs, mūzika ir novesta līdz pieckapeikas vērtībai globāli. Katrs, kas iemācījies kaut ko “samest kopā” datorā, startē Eirovīzijā. Ja pasākumam nav prestiža, tajā nepiedalās Latvijas vadošie un varošie. Protams, es priecājos, ka mums ir vismaz Eirovīzija – vienīgais pasākums, kas paver iespējas parādīties Rietumos, un labi, ka ir “Jaunais vilnis”, kas paver ceļu uz Austrumiem.”

Kristaps joprojām klusībā sapņo par iespēju aizbraukt tur, uz “ārzemēm”, pie “lielajiem studiju večiem”, producentiem. “Vienkārši gribētu pasēdēt kaktiņā zem neredzamās cepures un pasmelties to, kā notiek lielās lietas, saprast pašu procesu. Piekrītu Jorenam no “Ārzemniekiem”, ka te Latvijā mēs darām gan, bet neko neizdarām līdz galam. Visi esam skrējienā. Ieskaitot mani, pats to zinu.”

Paša Kristapa rakstītās dziesmas gandrīz vienmēr top konkrētam dziedātājam. Viņš saka, ka iedvesma dzimstot brīžos, kad apkārt ir pazīstami solisti, draugi.

Nav noslēpums, ka Kristapa dziesmas bieži skan viņa dzīvesbiedres, dziedātājas Gintas Krievkalnas balsī. “Ar Gintu ir tā – ja sadzīvē viens pret otru esam balti un pūkaini, tad, strādājot studijā, ir pavisam citi noteikumi. Ginta ir atzinusi, ka studijā esmu despots. Man ir pārliecība, ja mums kopā ar kādu dziedātāju ir jārada gatavs produkts, tad mans modelis ir iet kopā ar dziedātāju līdz galam. Ja viņš pasaka – man nepatīk, labi, metam ārā. Bet darba procesā korekcijas ir bīstamas, tad gabals iznāks samocīts. Saldais ēdiens ar kotleti. Domāju, ka Ginta to ir pieņēmusi.”

Kristaps atzīst, brīvā laika hobiju līdzās mūzikai tā īsti neesot. “Vienu brīdi bijām pasākuši ar Gintu paceļot. Bijām Vācijā, Gruzijā. Tagad ir mazais (meitiņa Kristīne. – Aut.), ceļošana īsti nesanāk. Ja bērnībā krāju markas, vēlāk – ierakstus, tad tagad iznāk, ka mūzika laikam ir dzīvesveids.”

Kristaps spriež, ja jubilejās vajadzētu spēlēt koncertu ar visiem mūziķiem, ar kuriem spēlēts kopā šovos un dažādās koncertprogrammās, tad koncerts būtu “šausmīgi” garš. Tāpēc mūziķis koncertā aicinājis piedalīties tos māksliniekus, ar kuriem sadarbība bijusi ilgāka, kā arī tos, kuri piedalījušies nesen klajā nākušā jubilejas albuma “40. takts” ieskaņošanā.

“Parēķināju, ka kopā ar Aiju Andrejevu strādājam vairāk nekā desmit gadu. Tāpat ar Ingu Pētersonu. Viņš zināmā mērā ir Paula – Vīgnera mākslinieks, tādēļ koncertā būs Paula dziesmas. Būs arī Zigmara Liepiņa dziesmas. Ar grupu tikko kā kutināti smējāmies, skatoties ierakstu no 1995. gada, kad bijām jauni puikas un pirmoreiz spēlējām šovos.

Ja kāds saka, ka 40. jubileju svinēt nevajagot, Kaspars pasmīn, sakot, ka neesot māņticīgs. “Vajadzēja vienkārši ielikt dzīvē tādu punktu, nē, komatu. Šobrīd mūzika gan Latvijā, gan visā pasaulē ir ļoti sekundāra. Jebkura dziesma, disks tiek patērēts dažās nedēļās, varbūt mēnesi. Pēc tam nāk nākošais. Tieši tāpēc es nezinu, ko darīšu pēc desmit gadiem. Tāpēc, kamēr vēl visi spēlējam, pēc kaut kā izskatāmies, ejam un spēlējam. Prieka dēļ!”

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+