Kultūra
Mūzika

“Pianistam jābūt izveicīgam un nekaunīgam”. Saruna ar Reini Zariņu 16


Reinis Zariņš
Reinis Zariņš
Foto – Evija Trifanova/LETA

Piektdien, 28. jūlijā, Cēsu mākslas festivālā visnotaļ intriģējošs notikums – starptautiski pazīstamā, Londonā dzīvojošā latviešu pianista Reiņa Zariņa un mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesums, kurā sasauksies Franka, Mesiāna, Ravela mūzika ar audeklu, krāsu un otām.

– Reini, ar jums saistās interesantas radošas sadarbības – pērnā gada augustā Liepājas mākslas foruma atklāšanā ar koncertizrādi “Gadalaiki” jūs uzstājāties kopā ar dejotāju un horeogrāfu Kirilu Burlovu. Nu Cēsu mākslas festivālā solīts vēl kas nebijis – pianista Reiņa Zariņa un holandiešu mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesums. Arī jums tā būs pirmizrāde vai ko līdzīgu esat radījuši iepriekš?

R. Zariņš: – Mūsu projektu pašlaik sauc “MusicPaintingLIVE”, kas savā ziņā pasaka priekšā vīziju – tā ir mūzikas gleznošana “dzīvajā”, uz skatuves. Priekšnesuma unikalitāte slēpjas tajā, ka pati gleznošana ir skatuves māksla, kurā tapšanas procesa vērošana ir varbūt pat vēl svarīgāka nekā galarezultāts. Un, pats galvenais, tā ir tieši mūzika pati, ko Marilēna glezno. Mūzikas objektīvais saturs atklāts laika plūdumā, nevis kādu mūzikas iedvesmotu privātu sajūtu vai sapņu vizualizācijā. Protams, Marilēnas risinājums būs neizbēgami subjektīvs, tāpat kā mans mūzikas lasījums. Tomēr mēs pie tā nonākam, meklējot katrā skaņdarbā iekodēto esenci.

Katrs mākslas darbs prasa ilgu sagatavošanās laiku, līdzīgi tam, kā pianists iemācās skaņdarbu. Vispirms es izanalizēju mūsu izvēlēto skaņdarbu no dažādiem aspektiem, tad Marilēna pārtulko šo informāciju krāsu un formu valodā, radot kopējo kompozīciju un tās saturu, un tad seko pats interesantākais – mēģinājumu laiks, kad kopīgi meklējam muzikāli visprecīzāko un dramaturģiski visspēcīgāko risinājumu. Šis process lielā mērā atgādina kamermuzicēšanu, kur tik svarīgs ir kompromiss un savu vēlmju un vajadzību pakļaušana mūzikas prasībām. Es apbrīnoju Marilēnas spēju tādā mērā izprast un iegaumēt skaņdarbus, ka viņa ir gatava katram skaņdarba pagriezienam, pirms tas vēl notiek, līdzīgi kā man jābūt gatavam katrai pasāžai, pirms tās brīdis pienācis.

Mēs līdz šim šādi esam uzstājušies Anglijā un Holandē, bet Latvijas publikai šī būs pirmā reize. Mūsu repertuāra izvēli nosaka dažādi apsvērumi. Svarīgi, ka pats labi pazīstu izvēlētos skaņdarbus, jo tikai tā varu redzēt to iespējamo gleznošanas potenciālu. Mēs arī izvairāmies no skaņdarbiem, kas balstīti uz konkrētu stāstu, jo mūsu mērķis nav rādīt ainavas un personāžus, ko katrs tāpat var savā prātā iztēloties, ar vai bez mūzikas, bet gan palīdzēt klausītājam atpazīt pašu mūzikas valodu.

– Vai atceraties pirmo emocionālo mirkli, notikumu, varbūt satiktu cilvēku, kam pateicoties pirmoreiz apsēdāties pie klavierēm?

– Lai arī naudas mums nebija, klavieres bija no iepriekšējām paaudzēm, un spēlēt tās nedaudz prata mana vecmāmiņa. Tā es bakstījos gar taustiņiem jau diezgan agri, un arī savu pirmo skaņdarbu uzkomponēju, man šķiet, vēl pirms sāku mācīties klavieres. Bet, kad biju pirmajā vai otrajā pamatskolas klasītē, uz mūsu skolu atnāca Renē Salaks, pats brīnišķīgs koncertpianists, lai mācītu dziedāšanu bērniem. Viņš pats sacerēja visas dziesmiņas un tās pavadīja tik garšīgā manierē, ka ar to pietika, lai arī es gribētu tā spēlēt. Redzēdams, ka es lienu pēc iespējas klavieru tuvumā, Renē man piedāvāja mācīties pie viņa, un tā tas aizgāja. Bet varbūt arī neaizietu nekur tālu, ja Renē nebūtu sava unikāla, bērniem perfekti piemērota metode, kā panākt neticamus rezultātus. Tā ka sūtiet bērnus pie Renē uz Mediņskolu! Bet, protams, mudināt bērnus attīstīt radošumu tādā vai citādā formā ir viena lieta, pavisam cita – to izvēlēties par savu profesiju, jo īpaši, ja dotā lauciņa publiku veido tikai pāris procentu sabiedrības. Es nezinu, vai mana mamma, mani ar maigu noteiktību stūrējot mūziķa dzīves virzienā, apzinājās, ka tur jau naudas nebūs. Stūrēja, jo taču laikam redzēja, ka man ir īpaša dāvana, ko grēks būtu neattīstīt, lai ko tas viņai prasītu. Tomēr, par četriem paša bērniem domājot, man nemaz nav viegli saprast, kuras no viņu dažādajām šī brīža aizrautībām norādītu uz potenciālo dzīves aicinājumu. Jo īpaši tagad, kad saprotu, cik grūts ir mūziķa ceļš, es to ar vieglu roku nenovēlu nevienam.

– Ko īsti nozīmē būt pianistam brīvmāksliniekam Londonā?

– Vairākums manu kolēģu diezgan drīz pēc studijām atrod kādu pusslodzi skolā, varbūt māca privāti un ik pa laikam nospēlē kādu koncertu. Daži no šiem koncertiem mēdz notikt pat tādās zālēs kā Vigmora zāle, tomēr tikai pavisam nedaudzi zina, kā ikdienā šie mūziķi sitas, lai savilktu galus. Citi aizbrauc uz tālākām, klusākām vietām, kur lētāk dzīvot. Kādi no mums meklē jaunus izteiksmes veidus, cenšoties saost, pēc kā būtu pieprasījums. Es zinu tikai divus no vairākiem desmitiem manu Londonas paziņu, kuri tagad regulāri spēlē kā solisti ar orķestriem pa visu pasauli. Tā tas ir visur Rietumos. Cik es saprotu – absolventu ir nejēgā daudz, bet koncertu kļūst arvien mazāk, jo pieprasījums redzami krītas. Vecākā paaudze aiziet, bet jaunākā un arī vidējā nezina, kā klausīties klasisko mūziku, ko ar to darīt. Tādēļ šodienas pianistam tiešām ir jābūt gaužām izveicīgam un arī nekaunīgam, lai ne vien pats izdzīvotu, bet arī līdzētu savam amatam neizmirt.

– Vai ir skaņraži Latvijā vai Londonā, kas veltījuši kompozīcijas tieši jums? Varbūt arī pats esat mēģinājis komponēt?

– Esmu pateicīgs arī mūsu pašu Pēterim Vaskam, kurš kaut kad pasen man uzsita uz pleca un teica, ka latvietim jāspēlē latviešu mūzika. Tā nu esmu paguvis ļoti daudz ko izspēlēt un arī ierakstīt no latviešu mūzikas – rudenī iznāks mans jaunais disks ar Lūcijas Garūtas mūziku. Turklāt nesen Arturs Maskats man veltīja savu rūgteni saldo Klavierkoncertu, un pašlaik es mācos An­dra Dzenīša man veltīto ciklu “Astoņstūris”. To varēs šajā pasaulē pirmoreiz dzirdēt 9. septembrī Rēzeknes GORĀ.

Pats visu mūžu esmu improvizējis, bet tikai privāti. Komponēt šad tad ir nācies šādas tādas aranžijas un vēl citus mazus darbiņus, bet man tās ir mokas – dažreiz pie vienas takts varu dienu nosēdēt, jo nekas nav labi diezgan.

– Jūsu autoritātes pianisma pasaulē?

– Šajā dzīves posmā uz koncertiem eju reti un jo retāk uz pianistu solokoncertiem. Nespēju vienkārši baudīt bez profesionālas vērtēšanas. Un iet uz koncertiem socializēšanās pēc man īsti nav laika. Izņēmums ir reizes, kad pašam jāgatavo kāds izaicinošs darbs, kā, piemēram, Mesiāna “20 skatieni uz Kristus bērnu”, kas ilgst vairāk nekā divas stundas bez apstājas. Tādā reizē gribas saprast, kā to labāk darīt, ar kādiem izaicinājumiem būtu pašam jāsastopas, kā justos klausītājs un tamlīdzīgi. Gatavojoties koncertiem, klausos ierakstos citu pianistu interpretācijas. Ir daži, kuri vienmēr izceļas ar ļoti spilgtu noteikta veida skatījumu uz lietām. Piemēram, daudz ko no romantiskā repertuāra ir vērts vienreiz redzēt ar Martas Argerihas acīm, tāpat kā Bahu der vienreiz dzirdēt Glena Gulda lasījumā. Kad gatavoju to pašu Mesiānu vai, teiksim, Bulēzu, es noteikti klausītos, kā to interpretē Pjērs Lorāns Emārs. Tajā pašā laikā šo pianistu īpašais piegājiens nav vienlīdz derīgs visam repertuāram, tāpēc Gulda Ravelu vai Emāra Šūmani nemaz nekāroju klausīties. Mocartu un Bēthovenu gatavojot, vienmēr cenšos atrast kādu ierakstu uz attiecīgā perioda instrumentiem. Divi meistari šajā ziņā ir Roberts Levins un Malkolms Bilsons no ASV, pie kura esmu šo to arī mācījies.

– Kāda, jūsuprāt, ir mūziķa, pianista misija sabiedrībā?

– Tieši pašlaik pats diezgan daudz domāju par mūziķa interpreta misiju attiecībā uz sevi. Man tas viss nav īsti skaidrs. Bet pagaidām man šķiet, ka viens mērķis, uz ko mūziķim dzīties, ir savu unikālo dāvanu lietošana, lai atklātu un dāvātu savam tuvākajam tādu mūziku, kas ne vien atspoguļo mūs, kādi esam ikdienā, bet parāda, ka esam radīti kam vairāk, ka mums ir neatņemama vērtība mūsu autora acīs, ka esam garīgas būtnes ar mūžīgu dvēseli, nevis nejaušības blakusprodukts, nevis civilizēti mērkaķi. Mēs jau dziļi sevī to zinām, un tā arī gandrīz visi neapzināti dzīvojam, kaut gan no malas mūs parasti pazīst kā pārliecinātus sekulāristus. Šī ironiskā nesakritība, man šķiet, saistīta ar to, ka zem sekulārām idejām mēs visi kaut kad esam parakstījušies, bet tikai retais izseko līdz galam, ko viņam, ko visai cilvēcei nozīmētu dažu šo ideju praktiska īstenošana.

Bet, runājot par mūziku: nesaku, ka mūzika pati spēj atklāt absolūtu patiesību par mums, par jebko, bet domāju, laba mūzika ar savu iekšējo būtību spēj norādīt mums ceļu uz absolūtu patiesību. Un, ja tā ir, tad mana misija ir tādu mūziku atpazīt un dot cilvēkiem. Savukārt publikas misija ir neatrofēties savā spējā klausīties, izsekot un uztvert šo bezvārdu ceļazīmi, kas iekodēta labā mūzikā. Un to es saku nopietni, jo atrofēšanās šodien notiek plašā mērogā.

– Ne viens vien talantīgs mūzikas skolas bērns, kaut eksāmenam sagatavojies perfekti, sūdzas, ka tajās dažās minūtēs pirms kāpšanas uz skatuves uztraukumā nosvīst rokas… Kādas ir jūsu attiecības ar šo sajūtu?

Saistītie raksti

– Tā ir tik ļoti cilvēciska! Tagad, kad esmu jau vairāk nekā divdesmit gadu uz skatuves, es to pat sauktu par labu lietu. Caur to nāk fokusēšanās, papildu spēks un spīts, lai tiktu galā ar tābrīža misiju. Jā, taisni tā, diezgan bieži koncertā nākas risināt kvantumu uzdevumu, jo tās pārdesmit īpašās muzikālās lietas, kas ienākušas prātā uz darba klavierēm – koncertflīģeļa man pagaidām nav –, visbiežāk nevar panākt, vienkārši atdarinot darbistabā atrasto. Jo koncertzālē akustika cita, instruments citāds, esi citā noskaņojumā, un publika, protams, spēcīgi ietekmē to, kā uztveru lietas. Bet ir reizes, kad gan klavieres, gan mans ķermenis visu dara labāk, nekā cerēts. Tad var atlaisties un vienkārši ļauties.

– Pieturas Latvijā?

– Mana mamma, sievas plašā ģimene, nu arī mans tēvs… Bet nesen nācās palaist savas bērnības mājas, kurās vienmēr viesojos, kad braucu koncertēt uz Latviju. Tā nu vairs nav neviena stūrīša Latvijā, kur varu vienkārši pabūt un atjaunot to sajūtu, ko saucu par saikni ar savu zemi. No otras puses, mēs paši, lai arī pieraduši pie Londonas un visa angliskā, nespējam īsti integrēties, kļūt par britiem. Domājam pašlaik, kas mēs esam.

LA.lv