Nacionālajā vēstures muzejā rādīs, kā latvieši par tautu tapa 1
Trešdien, 28. oktobrī, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīciju un izstāžu zālēs Brīvības bulvārī, Rīgā, atklās jaunu izstādi “Ceļā uz latviešu tautu”, LA.lv uzzināja muzejā.
Ekspozīcijā aplūkots laika periods no 13. līdz 19. gadsimtam, kad noritēja Latvijas sentautu (kuršu, zemgaļu, lībiešu, latgaļu un sēļu) konsolidēšanas process un latviešu tautas veidošanās.
Izstādē būs apskatāmas 13.–17. gadsimta tērpu un to sastāvdaļu rekonstrukcijas, periodā no 13. līdz 18. gadsimtam nēsātās rotas. Varēs aplūkot keramikas traukus un sadzīves priekšmetus, kas lietoti ikdienā un svētkos. Apskatei būs izstādītas arī atsevišķas drukātās un rokrakstu grāmatas, kuras raksturo latviešu rakstu valodas attīstību un tās nozīmi latviešu izglītošanā un tautas pašapziņas veidošanā, vēsta muzeja speciālisti.
Izstādē tiks aplūkotas latviešu kultūras vērtības, kuras veidojušās gadsimtu gaitā. Ir mēģināts izsekot, kā noritējusi latviešu apģērba un rotu attīstība, cik ilgi saglabājušās sentautu materiālās kultūras iezīmes un kad veidojies latviešu 19. gs. tradicionālais tērps. Ar karšu un citu materiālu palīdzību varēs pētīt, kā formējusies latviešu apdzīvotā teritorija, kādas pārmaiņas skārušas garīgo un materiālo kultūru, kā mainījušās tradīcijas un valoda.
13.-18. gs. vēstures procesu pētījumu rezultātus iecerēts izmantot jaunās LNVM ekspozīcijas sadaļā, kuru plānots veidot pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī .
“Latviešu tautas veidošanās ir noritējusi ilgākā laika posmā, tā neaizsākas konkrētā gadā un nenoslēdzas noteiktā dienā. Vairākas pazīmes, kuras raksturo latviešus kā etnisku kopienu, piemēram, vēsturiskā teritorija, valoda, kultūra formējās viduslaikos un agro jauno laiku sākumposmā (13.–16. gs.), kad pastāvēja labvēlīgi priekšnosacījumi sentautu konsolidēšanās procesam,” skaidro muzeja speciālisti.
Viduslaikos veidojās vienota politiskā, saimnieciskā un kultūras telpa, kurā sāka izzust sentautu materiālās kultūras pazīmes, unificējas sadzīves tradīcijas un sāka veidoties latviešu rakstu valoda. Minētie notikumi atspoguļojas arī rakstītajos avotos. Sākot ar 15. gadsimta pirmā ceturkšņa beigām, no vēstures avotiem izzūd sentautu nosaukumi. To vietā tiek lietoti citi termini – jaunkristītie, laucinieki, zemnieki, nevāci. Gadsimta beigās parādās visiem pamatiedzīvotājiem kopējs apzīmējums – dzimtļaudis, bet 16. gadsimtā tos sāk dēvēt par latviešiem.
Turpmāko gadsimtu gaitā (17. un 18. gs.) latviešu etniskās piederības apziņas nostiprināšanos kavēja politiskā, teritoriālā sadrumstalotība un dzimtbūšana. Latvieši sevi kā patstāvīgu vienību – latviešu tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad nacionālās kustības ietekmē strauji tika celta tautas pašapziņa.
Izstādes autori ir Vitolds Muižnieks, Dr. hist. Arnis Radiņš, Jānis Ciglis, Baiba Dumpe, Irita Žeiere, Baiba Vaska. Mākslinieks: Ģirts Boronovskis.
Izstāde būs skatāma līdz 2016. gada septembrim.
