Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
8. novembris, 2017
Drukāt

Nauda pienāks pati. Saruna ar Innu Davidovu (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Inna Davidova

Šonedēļ, 12. novembrī, Lielajā ģildē ar koncertu džeza gardēžiem atklās Hermaņa Brauna fonda rīkoto festivālu “Winterfest”, kas noslēgsies 2018. gada februārī ar fonda 20 gadu jubilejas koncertu.

– Inna, vai esat gandarīta par divdesmit gados sasniegto, vai fonds izveidojies tāds, kādu jūs bijāt to dibinot iecerējusi?

I. Davidova: – Esmu ne vien gandarīta, bet laimīga. Atpakaļ skatīties gan nemēdzu, man liekas, viss interesantākais vēl priekšā – garš mūžs, ko vēlos pavadīt ap sevi divdesmit gados izveidotajā vidē un cilvēkos, kas ir mana ģimene, draugi, kolēģi birojā un mūziķi no visas pasaules. Nesen ielūkojos pirms divdesmit gadiem rakstītajos statūtos un biju pārsteigta, ka visu, par ko dzīvē biju sapņojusi, jau toreiz biju ielikusi fonda pamatos. Kaut tajā laikā nezināju, ka man būs festivāls, ka varēšu ierakstīt kompaktdiskus un izdot grāmatu. To visu biju iezīmējusi. Un tas ir labs pamats ticībai, ka visupirmais ir ideja. Vismaz man mūžā tā vienmēr bijis, lai cik bieži apkārtējie arī teiktu – Inna, vispirms vajag naudu, finansējumu un tad var domāt par pārējo. Man vienmēr primārais bijusi ideja – šajā pasaulē vislielākā vērtība. Pēc tam būtiski ir liela griba, vēlme ideju īstenot. Nauda pienāks pati, tā sajūt labu ideju un iekļaujas.

– Patlaban ir virkne visdažādāko kultūru atbalstošo fondu. Kas ir īpašais, ar ko Hermaņa Brauna fonds izceļas un atšķiras?

– Mēs bijām pirmā neatkarīgā aģentūra jeb fonds, kas koncentrējās tieši uz klasisko mūziku. Tikai vēlāk mazliet pieliku klāt džezu un populāro mūziku, bet pamatā ir un paliek klasika, kas joprojām veido apmēram astoņdesmit procentus no fonda piedāvājuma. Jau pašā sākumā latiņu bijām pacēluši ļoti augstu un pierādījām, ka šķietami neiespējamais tomēr ir iespējams. Pirms pieciem gadiem, kad fondam apritēja piecpadsmit gadu, uzaicinājām uz Rīgu seru Antonio Papano ar Sv. Cecīlijas konservatorijas simfonisko orķestri no Romas. Tas maksāja nenormālu naudu, kas man bija apsolīta no trim avotiem. Mēnesi pirms pasākuma divi nobruka. Manā vietā jebkurš cits atceltu koncertu. Es no tā neatteicos. Biju apsolījusi gan māksliniekiem, gan savai publikai. Tā bija fonda jubileja, un cilvēki gaidīja apsolītos māksliniekus. Tas man bija daudz svarīgāk par to, kas tobrīd notika ar naudu. Ar šo koncertu saistīts vēl viens vēsturisks gadījums. Viesi no Romas ielidoja koncerta dienā – caur Stokholmu. Zviedrijas galvaspilsētā bija milzīgs sastrēgums, un viņi man zvanīja, ka nevar paspēt uz lidmašīnu, kurai jau pēc stundas vajadzēja pacelties, bet viņi ar visiem instrumentiem vēl sēž pusceļā. Mēs apturējām reisu. Viņus pagaidīja. Bet dažs man atkal pārmeta, kāpēc ierādīji, ka mūsu visu par neiespējamu proponētais tomēr ir iespējams…

– Hermaņa Brauna fonds pazīstams ar trim festivāliem – “Winterfest”, “Artissimo” un jauniešu festivālu “Avanti”. Kurš jums pašai visvairāk pie sirds?

– Katrs radās absolūti atšķirīgos apstākļos, un ar katru daudz kas saistās manā dzīvē gan kā māksliniecei, gan producentei. “Winterfest” bija pats pirmais festivāls, kas radās nākamajā gadā pēc fonda dibināšanas. Man ne viens vien teica, es esot traka, visapkārt koncertus atceļ, bet es grasos uzņemties vēl viena producēšanu. Cilvēki brīnījās – kas 25. decembrī nāks uz koncertu? Visi taču svētīšot mājās otros Ziemassvētkus. Kas 27. decembra vakarā nāks uz Operas beletāžu? Bet abi koncerti bija pilni. Tagad, skatos, gada nogalē notiek ļoti daudz koncertu un sarīkojumu, taču mēs bijām pirmie. Kad valsts aģentūra “Latvijas koncerti” radīja vēl vienu ziemas festivālu “Eiropas Ziemassvētki”, sākumā mazliet izbrīnījos, vai nu nevarēja izdomāt ko citu, bet tas tikai pierāda, ka retākais un dārgākais šajā pasaulē ir idejas. Es pirmā izveidoju festivālu jauniešiem “Avanti”, arī cikls “Pilsētai un pasaulei”, kas apvieno ārzemēs dzīvojošos un palaikam Latvijā muzicējošos māk­sliniekus, eksistē jau kopš 1998. gada. Vai ideja koncertam “Dzimuši Latvijā” 2014. gadā neliekas tā kā mazliet aizgūta? Bet man nav žēl. Ar “Winterfest” man saistās ideja gada tumšākajā laikā, kas iestājas novembrī, ienest sirsnību ar mūziku. Kādreiz atskaņojām Baha “Ziemassvētku oratoriju” un Hendeļa “Mesiju”, taču nelielam fondam tas ir par grūtu, tāpēc nu ik gadu veidojam “Nakts lūgšanu”. Savukārt “Artissimo” radās pirms pieciem gadiem, kad man pārtrūka attiecības ar iepriekšējo vasaras festivālu “Summertime jeb aicina Inese Galante”.

– Kāpēc tā notika? Sabiedrībā dzirdētas visdažādākās valodas.

– Lai nu paliek. Es vienkārši uzskatu, ka katram jādara tas, ko viņš vislabāk spēj un prot. Tiesa, kad aizsāku savu pirmo vasaras festivālu “Summertime jeb aicina Inese Galante”, tas bija gan vienīgais klasiskās mūzikas festivāls Jūrmalā, gan vienīgais tāda stila festivāls Latvijā, kurā pārsvarā ir klasiskie koncerti un tikai nedaudz pa vidu arī mazliet izklaidējošas mūzikas tādā pašā proporcijā kā citos Hermaņa Brauna fonda sarīkojumos, kur arīdzan ir ne tikai lielie, simfoniskie, bet arī kamermūzikas koncerti. Dzīvē pavērsās tā, ka bija jāsāk no jauna. Man tas nebija grūti, jo esmu pie tā pieradusi. Interesanti ir vienīgi tas, ka nu Jūrmalai ir četri līdzīgi festivāli – “Baltijas muzikālās sezonas”, “Jūrmalas festivāls”, “Summertime jeb aicina Inese Galante” un “Artissimo”. Šis nosaukums man ienāca prātā tikpat pēkšņi un negaidīti kā fonda nosaukumā iemūžināt izcilā Hermaņa Brauna vārdu. Man liels prieks, ka strādājam ne tikai ar mūziku, bet arī citām mākslām. Mums ir mazais kinofestivāls, izstādes, pērn festivāla laikā Baksta simtgades sakarā muzejā “Rīgas birža” aicinājām lektorus, tika sarīkota izstāde, notika koncerti.

Festivālam “Avanti” nav līdzīga visā Latvijā. Jau kopš pastāvēšanas sākumiem, esam palīdzējuši jaunajiem māksliniekiem, devuši iespēju papildināties ārzemēs pie izciliem pedagogiem un koncertēt Latvijā. Tas sākās pirms piecpadsmit gadiem ar atbalstu toreiz vēl jaunajam Vestardam Šimkum, jo­projām sadarbojamies ar vijolnieci Elīnu Bukšu, pianistu Georgiju Osokinu, kurš nesen saņēma Lielo mūzikas balvu. Kad manā pirmajā “Avanti” festivālā Daniils Bulājevs nospēlēja savu solokoncertu, viņam bija tikai astoņi gadi. Viņš joprojām spēlē mūsu festivālos gan solo, gan piedalās lielos koncertos ar lieliem orķestriem. Esam atbalstījuši brāļus pianistus Bukovskus no Dārziņiem, vijolnieku Andreju Jegorovu, pianistu Pāvelu Laganovski, kurš patlaban mācās Maskavā, pianisti Madaru Liepiņu, saksofonistu Aigaru Raumani, kas pirmajā “Avanti” festivālā vēl bija skolnieks, un vēl daudzus citus. Taču tas bija ik pa laikam. Un tad man prātā ienāca doma, ka jābūt festivālam, kur jauniešus varu apvienot ne vien ap sevi, bet arī savā starpā, veidot ansambļus, dot tiem iespēju koncertēt, pievērst sabiedrības uzmanību viņu talantiem un vajadzībām. Un man patīk tas, ka mūsu atbalstam nav jāiztur nekāds konkurss. Ja saskatu talantu, es to atbalstu. Pati kā bijusī pianiste konkursante zinu, kas ir konkurss. Un man tas ne īpaši patīk. Protams, ja mākslinieka pieredzē ir nozīmīgi konkursi un lauri tajos, viņu vieglāk piedāvāt publikai. Bet, no otras puses, daudzi mākslinieki veidojuši savas karjeras bez konkursiem, lai minu kaut vai pianistu Jevgēņiju Kisinu, vijolnieku Vadimu Guzmanu un citus.

– Taču nenoliedzams ir fakts, ka dažādos festivālos uzstājas vieni un tie paši mākslinieki. Vai varat nosaukt tādus, kuri līdz šim uzstājušies tikai un vienīgi Hermaņa Brauna fonda rīkotajos festivālos?

– Jā gan. Tāds ir mega zvaigzne, pasaules slavenība, pianists Jevgēņijs Kisins, vijolnieks Vadims Repins, pasaulslavenais senās mūzikas ansamblis “Il Giardino Armonico”, Eiropas Savienības jauniešu simfoniskais orķestris, dziedātāja no Amerikas Ute Lempere, Rišārs Galjāno no Francijas, bass no Vācijas Anatolijs Safiuļins, Tokijas stīgu kvartets. Divi no mūziķiem, jau krietnos gados, toreiz man teica, Inna, iespējams, ka Rīgā būs viens no mūsu pēdējiem koncertiem kvarteta karjerā. Šie vārdi nu ir piepildījušies…

– Kā izjūtat, kurus māksliniekus vajadzētu aicināt, kā nojaušat, kuri Latvijas publikai patiktu?

– Publikas iespējamā patika vai nepatika nav mans kritērijs. Es vienkārši vēlos iepazīstināt Latviju ar māk­sliniekiem, kuri ir tā vērti. Nezinu, patiks tas jums vai ne, bet jums tas jādzird – tāds ir mans princips. Ja darīsi tikai to, par ko esi pārliecināts, ka publikai patiks, vai nebūs tā, ka drīz publika ēdīs tikai “McDonald” smuki pasniegtus un ātri sagremojamus ēdienus, kuru baudīšanai nav jāpieliek lielas pūles visādās nozīmēs? Protams, producentam daudz vieglāk uz Latviju atvest televīzijā vai šovos popularitāti ieguvušus māk­sliniekus. Bet es vispirms tomēr esmu māksliniece. Ne vienmēr viss izdodas, kā vēlos finanšu lietās, bet, runājot par uzaicināto mākslinieku kvalitāti, par katru uz Latviju atvesto zinu, ka viņi ir ne tikai visaugstākās raudzes meistari, bet varu galvot – ja arī jūs viņus nepazīstat, jums viņi jāredz, jo tas ir kas īpašs.

– Kā jums šķiet, vai visdažādāko festivālu Latvijā nav saradies par daudz? Tikpat kā pazuduši cikli…

– Man ir cikls “Pilsētai un pasaulei”, “Rīgas klaviermūzikas sezona”. Jautājums – ar ko festivāls atšķiras no koncertsērijas? Ar ideju, stratēģiju, dramaturģiju un attīstību – tam ir sākums, kulminācija un beigu akords. Un tieši šādi veidoju savus festivālus, domājot par klausītājiem.

– Bet atgriezīsimies pie mūzikas. Kas būs īpašs šajā festivālā “Winterfest”?

– Patlaban gatavojamies jubilejas koncertam februārī. Tikko ar Ojāru Rubeni (Nacionālā teātra direktors. – V. K.) vienojāmies par koncerta laiku, jo vēlos, lai tas notiktu Nacionālajā teātrī. Šā gada festivālu “Winterfest” veidojam tradicionāli kā piecu sarīkojumu ciklu – atklāšanas koncerts, tad Ziemassvētku koncerts, labdarības koncerts, pareizticīgo Ziemassvētku koncerts un jau minētais Hermaņa Brauna fonda 20 gadu jubilejas koncerts 2018. gadā. Šobrīd īpaši gribu izcelt “Winterfest” atklāšanas koncertu 12. novembrī. Tajā piedalīsies leģendārais džeza pianists Vjačeslavs Gaņeļins, kurš patlaban dzīvo Izraēlā. Pirms divdesmit gadiem Lietuvā radās Gaņeļina trio, kurš vēlāk kļuva slavens visā pasaulē ar fantāzijas lidojumu, virtuozitāti, brīvību, bez kuras džezs nevar pastāvēt. Gaņeļins laiku pa laikam ierodas Viļņā, spēlē kopā ar citiem mūziķiem. Negaidīti uzzināju, ka viņš draudzējas ar mūsu saksofonistu Denisu Paškeviču, kuru ļoti augstu vērtēju. Tā šajā koncertā spēlēs trio – pianists Vjačeslavs Gaņeļins no Izraēlas, saksofonists Deniss Paškevičs no Latvijas un sitaminstrumentālists Arkadijs Gotesmans no Viļņas. Negaidiet džeza standartus, tiks piedāvāts šā žanra gardēžu tik iecienītais brīvais džezs.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. jauka intervija,bet gribēju uzzināt ,kur ”pazuda” saruna ar maestro Viļumani?????

Draugiem Facebook Twitter Google+