Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
1. jūnijs, 2015
Drukāt

Ne sliktāk par Merķeļa “Latviešiem” (6)

Blaufuss

Izdota viena no pirmajām latviešiem domātajām vēstures grāmatām – 1753. gada “Vidzemes stāsti”.

Viena no pēdējo gadu Latvijas vēsturnieku sabiedrības tendencēm ir vēlme atbīdīt nācijas veidošanās sākuma punktu no 19. gadsimta vidus jaunlatviešu laika uz 18. gadsimta vidu. Nule kā izdotais vācu mācītāja Frīdriha Bernarda Blaufūsa 1753. gada traktāts “Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir kārtējais arguments šīs koncepcijas piekritējiem.

Tikai speciālistiem līdz šim pazīstamo LU Akadēmiskajā bibliotēkā glabāto rokrakstu līdz plašākam lasītāju lokam novirzījusi Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, kam šajā darbā finansiālu palīdzību sniedzis Valsts kultūrkapitāla fonds, kā arī Taipejas misija Latvijas Republikā. Darbs līdz šim nav ticis publicēts pilnībā, vien 1938. gadā “Latvijas Vēstures institūta žurnālā” parādījās tā fragmenti. Oriģinālā tā ir plāna burtnīciņa, bet nupat izdotajai grāmatai ir 253 lappuses, jo teksts paralēli dots faksimilā, transkripcijā un mūsdienīgotā versijā. Turklāt “Vidzemes stāstiem” ir dots laikmeta, valodnieciskais, sadzīviskais un etnogrāfiskais konteksts un komentāri, ko snieguši vēsturnieks Gvido Straube, filoloģe Māra Grudule, etnogrāfe Janīna Kursīte un latviešu valodas seno tekstu speciālists Pēteris Vanags, kurš ir arī attiecīgā teksta apstrādātājs.

Kaut pastāv arī citas versijas, pamatā par darba autoru uzskata Frīdrihu Bernardu Blaufūsu (1697 – 1756), kas dzimis Tīringenē, mācījies Halles universitātē un Vidzemē ienācis 18. gadsimta sākumā pēc Lielā Ziemeļu kara. Viņš lieliski iemācījies latviešu valodu, un viņa skats uz notikumiem bijis brīvāks nekā vietējiem vāciešiem. Minēts, ka “Vidzemes stāsti” ir pirmā latviešu valodā sarakstītā un latviešiem domātā vēstures grāmata, taču filoloģe Grudule šajā pašā darbā aizrāda, ka vēl pirms tam 1725. gadā latviešu valodā ieskatu zemes vēsturē savas sprediķu grāmatas ievadā sniedza Dundagas mācītājs Jākobs Frīdrihs Bankavs. Tomēr “Vidzemes stāstiem” ir cits līmenis. Blaufūss apcerējumu rakstīja, vadoties no sava laika jaunākajām vēstures rakstīšanas atziņām, pasniedzot to nevis kā “karaļu vēsturi”, bet kā stāstu par zemi un tautu. No autora rakstītā izriet, ka mutvārdu veidā stāsti par pagātni latviešu vidū stāstīti no paaudzes paaudzē, taču tajos esot daudz aplamību. Blaufūss, kurš teju desmit gadus sludinājis Ērģemē, grāmatu adresēja plašam lasītāju lokam, un ir ziņas, ka tai bijuši vairāki noraksti un tā tiešām cītīgi lasīta, vismaz Vidzemes latviešu Brāļu draudzēs jeb hernhūtiešu aprindās. Drukāts izdevums tolaik nav ticis. Jāatgādina, ka “Vidzemes stāsti” uzrakstīti 40 gadu pirms Garlība Merķeļa “Latviešiem”, kas, starp citu, aizsāka mūsdienu vēsturnieku kritizēto tēzi par “700 verdzības gadiem”. “Bet vai latvieti, kurš savā valodā lasa savu vēsturi, var uzskatīt par tumsībā dzīvojošu vergu?” retoriski jautā rokraksta izdošanas iniciators vēsturnieks Jānis Šiliņš.

Būdams luterāņu mācītājs, Blaufūss uz vēstures notikumiem raudzījās caur ticības prizmu, pamatā dalot to pagānu, katoļu un luterticības laikos. “Vidzemes stāstos” plaši izmantota “Livonijas Indriķa hronika”, stāstīts par reformāciju, poļu un zviedru, krievu laikiem. Taču tā nav hronika vai vēstures grāmata mūsdienu izpratnē. Aprakstīti ne vien politiskie notikumi, bet arī vidzemnieku paražas, dzīves apstākļi, salīdzinot, kā bijis un kā ir “pie labākas valdīšanas”. Blaufūsa traktātā uzsvērtas simpātijas pret vidzemniekiem – latviešiem un latviešu valodu: “Lai gan šī valoda zemnieku valoda vien ir, tomēr tā nevaid nicināma, tāpēc, ka viņai savs jaukums un skaidrums tāpat kā citām valodām iraid, viņa var tai latīneru un grieķeru valodai vairāk līdzīga turēt tapt, nekā to vāciešu valoda. (..) Tā latviešu valoda ir no sevis pār daudz citām valodām viena tīra un skaidra valoda.”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Merķeļa grāmatas ir “kapeņu stāstu” līmenis. Merķelis , kā zināms, neprata latviski ne bū, ne mē, Blaufūss runāja un rakstīja tekoši. Latvieši ir taču dīvaini, jo latviešu valodas nepratēju un kaitnieku Merķeli godā, bet Stenderu un Blaufūsu knapi atceras.

    • “Bet es tomēr aicinu palūkoties gluži sociāli. Caurmērā latviešu sabiedrību veido saimnieki un gājēji. Un mums allaž bijis ļoti liels tieši gājēju skaits. Savukārt gājēju dzīve jau ir ļoti sarežģīta.” D.Beitnere-LaGalla
      (Paldies globalizācijai. Delfi.lv)
      – Kampēji, oligarhi un eirokrāti (apt. 10%) – tie slavēs netikai blaufūsiešus, bet arī visus citus baronu un mācītājus, kuriem ar to latviešu valodu tā paknapāk bija.

      • Visi vācu baroni un pat Kurzemes hercogs runāja latviski labā līmenī. Līdzīgi kā akka to šeit vēsta, arī Johansons savā Kultūras vēstures grāmatā analizēdams laikmeta dokumentus saka to pašu. Protams, var jau citēt padomju klišejas (kas radušās daļēji Ulmaņlaikā), bet labāk palasīt ko tiešām vērtīgu, kaut vai Blaufūsu.

  2. 700 verdziibas gadi ir Krievijas impeerijas propagandas radiiti peec tam, kad Latvijas lielaako dalju pievienoja Krievijas impeerijai Peetera 1. laikaa. Palasiet kaut vai A. Upiisha romaanu par sho laiku. Veesturnieki straadaa pareizaa virzienaa – Latvijas pirmaa valsts ir Livonija, dibinaata 13. gadsimtaa.

    • Par “labajiem” vāciešiem var netikai A.Upīša vēsturiskajā romānā “Laikmeta griežos” izlasīt – Rīgas Kinostudijas filmu noskatīties, bet arī Kr.Barona Dainu skapī daudz interesanta atrast:
      “Es nebiju redzejusi / Tādu ērmu tīrumâ: / Pieci kaķi arklu vilka, / Vāciets ara raudadams.”
      Plašāks sabiedriskais stāvoklis un ļaužu šķiras. > Latviešu un Vāciešu savstarpīgā satiksme.

    • šai laikā atkal vācieši labie ar visu savu ES savienību …tikai nez kāpēc Latvijai tā pašvaki iet, redzot kā Eiropā – Vācija, Francija, Krievijā, ASV, Ķīnā…. kas pa attīstību, zinātniskie centri, militārā jomā, utt! a mums kas ko spēj sazagt, ko daļa arī dara

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+