Ekonomika
Auto un moto

Gada auto.Ne tehniskus jaunumus meklējam 0


“Gada auto” pie Nacionālās bibliotēkas.
“Gada auto” pie Nacionālās bibliotēkas.
Foto: Raimonds Volonts

Labākais, kas atrodams šādos lielajos “Gada auto” testos, ir tieši šis citādā veidā neiegūstamais iespaidu plašums. Nevajag jau nemaz “Lamborghini” par ceturtdaļmiljonu. Pie bibliotēkas atdodu kolēģim “Audi A7 Sportback” un, paķēris līdzi tā cenu lapu, kuras summas rinda sasniedz gandrīz 120 tūkstošus, sēžos pie stūres vienam mazam baltam, uz kura sāniem rakstīts – “Tikai 14 990”. 30 km attālajā konkursa bāzes vietā otrpus Rīgai ierodamies abi reizē. Abi esam pa ceļam klausījušies vienas radiostacijas ziņas. Viņš audiosistēmā, kuras cena pieminētajā lapā ir 7300 eiro (puse no “mazuļa” pilnas cenas). Es tāpat skārienjutīgi vadāmā rādžiņā, kurš skan gandrīz dzidri. Man nekādas izteiktas nepietiekamības sajūtas nav. Viņam gan. “Nebija jau kur iemīt…”

 

Energobruņojums

Jaudas un svara attiecība. Mazajam, nedaudz par tonnu smagākajam, tā ir ap 100. Un ir pilnīgi pietiekama jebkuriem Latvijas satiksmē atļautajiem un nepieciešamajiem ātrumiem un manevriem. Astoņkārt dārgākajam – gandrīz divtik. Lambo “Urusam” – vēl divreiz vairāk. Šie spēj lidot. Šie iespiež sēdeklī… Lūk, kāda žūrijas biedra (pieauguša, nopietna vīra, lielas ģimenes tēva) atsauksme par “Urus”: “Vispirms skaņa: tā nāk no divām pusēm. No priekšas un no aizmugures. Kura varenāka, grūti pateikt. Jebkurā gadījumā locītavās parādās tā dīvainā sajūta, ka kaut kas nav tā kā parasti. Klausīties ir viena lieta, cita – pašam būt tās balss pavēlniekam kaut vai uz nieka 15 kilometriem (tas bija mums atļautais limits). Šis auto nebūt nav nepieradināts zvērs, kas vēlas tikai trakot. Mierīgi braucot, tas ir maigs un iejūtīgs, kā pieradināts lauva. Taču, ja tam piespiež attiecīgajās vietās… Un pārvēršanās ir mežonīga, tāda, kas ver ciet širmi. Tāda, ka paātrinājuma brīdī asinis, šķiet, tiek izspiestas no acu āboliem un skatiens pārvēršas šaurā tunelī, kuram apkārt ir tikai tumša, neskaidra migla. Bailes. Bailes kā auto māceklim, kas pirmo reizi sēdies pie stūres un nezina, kas notiks, piespiežot gāzes pedāli.

Domāju, ka saprotu tos cilvēkus, kuri jau stāv rindā pēc šiem auto. Tā naudas vara, kas materializējusies šajā auto, pilnā mērā atspoguļojas uz ielas.”

 

Cita eksperta sūdzība

“Nieka 15 km ļāva vien mirkli sajust patīkamus šermuļus un skudriņas pa muguru! Totāli pietrūka kilometru slēgtā trasē, lai patiešām izbaudītu un sajustu to, kas jāsaņem no šā automobiļa! Varbūt varētu kronēt to par “Gada auto”?” vaicā kāds cits eksperts.

Racionālu jēgu šiem jaudas pārspīlējumiem gan žūrijas sarunās nesaklausīju. Tie ir ikdienā nelietojami (ja nelienam krimināli amorālā zonā). Viens otrs pat saka – absurds, plānprātība… Jāatzīst gan, ka vienu labu attaisnojumu šādai dārgai izvēlei es dzirdēju – no dāmas, kuru šā testa maratona vakaros biju paspējis pavizināt gan ar “Audi”, gan “BMW”, gan “Jaguar”. Un tā nu sanāca, ka vakarrīt vedu viņu uz darbu ar mazo “Suzuki”. “Man nepatīk. Man liekas, ka šim ir grūti.” Jā, taisnība. Mazie motori liek dzirdēt auto darbu un piepūli. Lielie murrā gluži nemanāmi. Iespējams, ka par to ir vērts maksāt (ja vien vari).

 

Ietilpība

Konkursa pretendentu “biezais gals” ir izšķērdīgs ne tikai jaudā. Izmēri vareni. “A7” knapi ielīda manā garāžā. Bet – ja nu es tādu pēkšņi spētu un gribētu nopirkt, tas 90 procentu savas dzīves būtu tukšs. Labi, pustukšs. Un, ja nu reiz tajā gribētu ietilpt mazbērnu pulciņš ar visām futbolsomām, ričukiem, ratiņiem, nekas jēdzīgs te neiznāktu. Tādēļ mani patiesi priecē divi konkursa titulu pretendenti, kuri piedāvā patiesu ietilpību, kaut garumā par krietnu pusmetru īsāki un cenā līdzinās iepriekš pieminētajam mazajam baltajam. “Citroen Berlingo” un “Peugeot Rifter”. No lietišķās komerc­auto (jeb bulku vāģu) pasaules nākuši, šie divi met lietišķu izaicinājumu demogrāfijas uzlabošanā. Nāciet, bērniņi! Vietas visiem pietiks! Vien trūkumiņš šiem – sēņošana Irbes pakavā lāga nesanāks. Nav ne vienam, ne otram pilnpiedziņas opcijas.

Bet nav jau tā, ka arī ­jauns milzu džips nebūtu iegūstams divreiz lētāk par tāltālu “premium” kārumos ielīdušo “VW Touareg”. “Ssang­Yong Rexton” ir tikpat liels. Bet divreiz lētāks. Un nudien nav slikts, ja tev izmēri tiešām vajadzīgi ietilpībai ceļojumā pie dabas, nevis “kuram lielāks” sacīkstei pie “Sky” lielveikala.

 

“Krosoveru slimība”

Latvijā nenormāli daudz pērkot tos džipveidīgos…

Nav te nekas nenormāls. Parastā, klasiskā kompaktklase, kuru testā pārstāvēja “Ford Focus”, “Kia Ceed”, arī viens no “premium” – jaunā “Mercedes” A-klase, pēdējos gados ekoloģijas, degvielas ekonomijas, arī dizaina modes spiesta, ir izstiepusi degunus Latvijas ceļiem un ielām gluži nepiemērotā garumā. Piedevām tie ir zemi, skrāpēs ne tikai lauku ceļus, bet pat Rīgas nomaļu netīrītās ielas. Tādēļ tapis “VW T-Roc”, “Seat Arona”, “Citroen” krosoveri, kurus par apvidus auto dēvēt gan nevajadzētu, bet reālai mūszemes kustībai tie tomēr labāki.

 

Kas tālāk?

Šeit kategoriskus vērtējumus, uzvaras pretendentu vārdus neatradāt. Nedrīkstu tos nosaukt. Ne es, ne pārējie žūrijas biedri. Pusfināla balsojums ir aizklāts. Divu nedēļu laikā mēs liksim aploksnēs savus fināla septiņniekus, papildnomināciju (skaistākais, sportiskākais, ekonomiskākais utt.) finālistus. Balvas dalīsim decembra sākumā. Šajā pārdomu un automobilizētas dzīves jēgas procesā aicināsim piedalīties arī jūs – pavisam drīz tiks publicēta tautas balsojuma anketa, kurā varēsiet meklēt taupības un brauciena baudas kompromisu, censties par to pārliecināt arī citus.

LA.lv