Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. novembris, 2012
Drukāt

Nebija droši pašu ādās

Ērika Oša karikatūraĒrika Oša karikatūra

Nospriedusi, ka mūsu juceklīgajā dzīvē jāievieš kaut kāda elementāra kārtība, valsts svētku sarīkojumā uz Saeimas tribīnes kāpa priekšsēdētāja Āboltiņa. Šķiet, iedarbīga runa, nolasīta pusstundā, aprija visus priekšsēdētājas garīgos un materiālos ietaupījumus.

 

Tas nevarētu būt mēnešalgas apmērā vien – publika noelsās, kad no Saeimas sieviešu telpām iznāca šī figūrīgā būtne. Efektīgais rūsgano matu kārtojums harmonēja ar tumšpelēkā damasta tērpa eleganci, kur svārki krita līdz Solvitas ceļgaliem, bet žakete uz krūtežas pavēra krāšņāko rotu – melnā liesmojošu satīna ņieburu. Iespējams, pārdrošāks modelētājs priekšsēdētājas 18. novembra tualeti būtu noslēdzis un finālā pārvērtis bikškostīmā, taču varbūt tā ir lieka detaļa, jo prezidijā sēdošo pārsvarā redzam līdz bistei, nevis pilnā augumā. Kaut ir dāmas, kurām fantāziju rosina iespēja vecās drapērijas modināt jaunai dzīvei, pateicoties čaklas rokdarbnieces šķērēm, adatu šuveklim un diegiem, Āboltiņas dēļ Dailes teātris nepalika bez skatuves priekškara, toties msjē Diora kolekcija gan varētu būt patukšota.

Tātad ļoti sapogāta savā vizējumā Āboltiņa ieradās uz katedras, liekot nerātnākajiem junkuriem no simts cerību spārnotiem jaunekļiem beigt žāvāties un pārtraukt sagremot barību, bet gados vecākajiem lūkotājiem paprātot, vai šī nu būtu tā izredzētā, kuru vest uz zagsu.

Varbūt sacītajā mazliet pārmēru flegmatisma, lai tas atbalsotos “citius, altius, fortius” saviļņojumos, bet spīkeri jau neatklāja olimpiskās spēles – tomēr viņa iededza kādas lāpas, skāra kādas dvēselīgas membrānas un dziļākas stīgas.

Šī neatbilda nevēlamai oratoru tradīcijai pakaisīt sauju pērļu, lai pamācītie klausītāji zinātu, kā vajadzētu justies svinīgajā gadadienā. Runa bija pārdomāta – līdz pat valšķīgajam uzaicinājumam izskaņas akordā veldzēties ar šampanieti no sudraba traukiem blakusistabā.

Taču iepriekš Viņas augstības dzalkstošās acis te uzplikšķināja kā jājampātagas, te greizi ieurbās zālē sameklētajos Latvijas kā ilgtermiņa projekta apšaubītājos un alkatības dēmonu apsēstajos, kuri zaudējuši mēra un sāta sajūtu. Kas pretojas eiro ieviešanai, kuri kūda uz referendumiem, kuri balso pret latvietības ierakstu pasē – tiem ugunīgās runas laikā brīžam nebija laba jušana pat pašiem savā ādā. Āboltiņa deklamācijā centās apturēt tos, kuri pa pusei jau pastrādājuši noziegumus, un tāpēc saskaņas velniem no uztraukuma sāka šaudīties aste, zaļie un zemnieki ik pa laikam salēcās savās guļvietās kā ar elektrisko strāvu ķerti, un krievpartijai pielīmējušies zatlerieši bailēs aizturēja elpu, kad mentora skats pārslīdēja klases žurnālam – ja nu arī viņus izsauc kā politiskā cirka malačus! Runu toties uzmanīgi klausījās, piemēram, Bērziņtēvs vai Raivis Dzintars, un viņi uztvēra to, ko dēvē par lietas būtību – atjaunot morāli un tēvzemes mīlestību šai valstī, nepadoties viltus kārdinājumiem, pārtraukt ķengāšanos un blamēšanos. Ērģeliskā izskaņā tautieši pievienoja vokālus plūstošai himnas meldijai, kuru jo īpaši bagātināja veselības ministres circenīša aizkrāsnē sulīgā, ar kopkori harmonizējošā alta solopartija.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+