Kultūra
Kultūrpolitika

Nelikt naudu pirmajā vietā. Saruna ar Viku1


Viks (Viktors Kalniņš): “Ja runā tieši par padarīto darbu, nevaru sūdzēties.” Attēlā: ar 2017. gadā klajā nākušo dzejas krājumu “Maziņā”.
Viks (Viktors Kalniņš): “Ja runā tieši par padarīto darbu, nevaru sūdzēties.” Attēlā: ar 2017. gadā klajā nākušo dzejas krājumu “Maziņā”.
Foto: Dainis Bušmanis

Pirmdien, 1. aprīlī, – un tas vis nav nekāds joks! – astoņdesmito dzimšanas dienu svin rakstnieks, dzejnieks, publicists VIKS jeb Viktors Kalniņš. Tā kā gadskaitlis apaļš, aicināju rakstnieku uz filozofiski ievirzītu sarunu – vairāk par dzīves jēgu, mazāk par literatūru.

Laikam jau jāsāk ar jautājumu, vai svinat dzimšanas dienas vispār un vai ir plāns īpaši nosvinēt apaļos 80?

Viks: Pēdējos gadus dzimšanas dienas nekā speciāli nesvinu, bet, ja kāds ierodas, ir jauki. Neveik­sme, ka šoreiz dzimšanas diena ir darbdienā, turklāt pirmdienā, cilvēki taču strādā, bet divi no maniem bērniem solījušies uz kādu brīdi atskriet.

Runājot par svinēšanu vispār, tā īsti dzimšanas dienas svinētas ļoti sen, kad ar brāli bijām vēl skolnieki un dzīvojām Rīgā. Abiem mums tās katru gadu sarīkot vecāki nevarēja – tas bija pēckara laiks, un mūsu ģimene nebija sevišķi turīga. Tādēļ vienu gadu rīkoja dzimšanas dienu brālim, otru – man. Tad ieradās tuvākie radi, un tās reizes gan palikušas atmiņā kā svētki.

Kā patlaban vadāt dienas? Zinu, ka vasarā ­esat ļoti aizņemts, dienā var nemaz nezvanīt, jo kā kārtīgs lauku cilvēks strādājat pa āru vien…

Nu jau trīsdesmit gadu, tas nav maz, kopš 1989. gadā iemitinājos šeit, Dikļos. Toreiz nemaz necerēju, ka dzīve laukos izdosies – tomēr esmu dzimis pilsētnieks, Grīziņkalns ir mana dzimtene. Un pēkšņi laukos… Bet re!

Tas nozīmē, ka ir tomēr latvieša gēns, kā Jānis Peters rakstīja: “No kūtspakaļas cēlies/ Ir katrs rīdzinieks.”

Laikam jau man dabas mīlēšanas gēns pietiekami stiprs.

Dzīvesveids ir lauciniecisks, turklāt man nav nekādu agregātu, mehānismu, kas palīdzētu veikt tā saucamos zemes darbus. Dzīvoju kā indiānis – izaudzēju nepieciešamo devu, lai ziemā pagrabā būtu burkāni, bietes, kartupeļi, cik pašam vajag. Lauciņš ir neliels, to es ar kaplīti un lāpstu, ar ravēšanu varu paveikt, paldies Dievam.

Ir dzirdēts, ka Viks arī brūvējot vīnu…

Brūvēju gan, to māku ielāgoju no tēva. Viņam bija neliels dārza gabaliņš Dārziņos aiz Rumbulas, un viņš tur audzēja ogas, kādu ābelīti, tur bija vasaras mājiņa. Vīnu darot, viņš mani aicināja palīgā – tur tādi tehnoloģiskie procesi, ka vienam grūti. Tā es to procesu ielāgoju un, kad ievācos šeit, skatos – ābelēm skaista raža, ko tad tie āboli sakritīs zemē un sapūs? Nekā! Dabūju 20 litru balonu, jau pati pirmā vīna raža iznāca ļoti laba, un tā turpināju.

Ziemā, kad vaļas vairāk, var iebaudīt pats un viesus pacienāt…

Viesi man ir ļoti reti un ļoti maz, tas laikam, pateicoties manai introvertajai dabai, neesmu burzmas cilvēks. Citi brīnās – kā tu tā vari dzīvot, gadiem viens? Jā, kopš mammīte 2000. gadā aizgāja Dieva dārzos, tiešām esmu praktiski viens visu šo laiku, jau gandrīz 19 gadus. Bet man tā nav problēma.

Vai atliek laiks un spēks arī rakstīt?

Tehniskai pierakstīšanai laika ir pamaz, bet radošais process jau pamatā notiek galvā, un to netraucē ne ravēšana, ne darbošanās malkas šķūnītī, ne rakšana – tas iet kopā. Protams, ziemā, kad nav āra darbu, izņemot taku atbrīvošanu no sniega, tad var piesēsties vairāk pie papīra un rakstāmā.

Paraugoties uz savu dzīvi, pieredzēto un izdarīto, kas šķiet visvērtīgākais, visnozīmīgākais?

Ja runā tieši par padarīto darbu, nevaru sūdzēties. Dikļu bibliotekāre sakarā ar jubileju grib kultūras namā ierīkot manu grāmatu ekspozīciju. Bibliotēkā visu nav, tādēļ palūdza, lai uz eksponēšanas laiku aizdodu trūkstošās grāmatas. Tad nu arī paskaitīju – pavisam 38 gabali vākos. Pierēķināju gan arī pavisam mazos formātiņus, kādos Anita Mellupe kādreiz izdeva dziesmu tekstus, un starp tām 38 ir pat viena brošūra angliski, ko man toreizējais Latvijas Institūta vadītājs Ojārs Kalniņš palūdza uztaisīt, lai būtu materiāls ārzemju žurnālistiem par Latviju.

Bet, nerunājot par grāmatām, tas, ko vērtēju visaugstāk savā dzīvē, ir ģimene, kurā uzaugu.

Tā man devusi visvairāk pozitīva attieksmē pret pasauli, cilvēkiem – mana ģimene, kas mani neapzināti veidojusi. Neapzināti, jo viņi mani nekad nav verbāli audzinājuši, bet viņu dzīvais piemērs uzaudzinājis mani par to, kas esmu. Ģimenē ieskaitu arī brāli (komponists Imants Kalniņš. – L. K.-Š.), protams, ne jau tikai vecākus un vecmāmuļu. Kad abi ar brāli kādreiz atceramies savu bērnību, tad dēvējam mūsu ģimeni par laimīgo piecnieku.

Tur būtu gari jāstāsta, bet, īsumā sakot, mani vecāki bija paraugs, kā atraitnes dēls un atraitnes meita, jo abi viņi agri zaudēja savus tēvus, mammai tēvs aizgāja no dzīves jau 36 gadu vecumā, – kā šādi cilvēki tomēr spēja izlauzties un attīstīties! Pieļauju, ka savu lomu nospēlē iedzimtība.

Kas jūs 80 dzīves gados Latvijā visvairāk ir pārsteidzis un iepriecinājis?

Atbilde vienkārša un lakoniska – mani ļoti pozitīvi pārsteidza tas, ka līdz šai atmodai, par spīti graujošajai deformācijai, ko uzspieda okupācija, spēja saglabāties pietiekami būtisks mūsu tautas gara spēks. Nāk prātā nesen televīzijā redzēta saruna, kurā Imants Lancmanis teica, ka tā saucamie vācu jūga septiņi gadsimti nedeformēja mūsu tautas dvēseli tā, kā to izdarīja šīs okupācijas 50 gadi. Tādēļ tas mani iepriecināja un pārsteidza reizē, ka mūsu tautā bija saglabājies šis gars.

Vai jūs vēl ar kaut ko varētu pārsteigt?

(Domā.) Jā, ir gan viena lieta, ar ko mani varētu pārsteigt: ka Kremlis atvainotos par to, ko nodarījis gan mūsu tautai, gan visām citām tautām. Bet tas gan laikam nav iespējams, tad viņi paši būtu visvairāk pārsteigti. (Smejas.)

Kā vērtējat pašreizējās politiskās un sabiedriskās norises Latvijā?

Pavisam īsi: viss, kas tagad notiek, ir sekas okupācijas seku nelikvidēšanai. Viena no vissmagākajām lietām, ko nevaru piedot tiem, kas noorganizēja atjaunotās Latvijas varu, – kāpēc viņi pieļāva vairāk nekā 20 000 demobilizēto krievu militāristu atstāšanu Latvijā? Tās ir divas divīzijas profesionālu militāristu, lielāks spēks nekā pašreizējā Latvijas armija.

Es saprotu, kāpēc Kremlim viņus te vajadzēja atstāt, bet kāpēc šie mūsu tā saucamie tautieši, kas nonāca pie atjaunotās Latvijas stūres, kāpēc viņi to pieļāva? Jo tas ietekmē katru dienu. Jau domājām, ka ar katru gadu 9. maija būšana pie obeliska ies mazumā. Nekā. Jo tie militāristi audzē jauno maiņu. Viss ir cieši saistīts. Un Rīga ir arī ļoti krieviska pilsēta.

Kad iebraucu uz dažām stundām Rīgā, krievu valodu dzirdu daudz vairāk nekā latviešu.

Par pilsētas vadību jau nemaz nerunāsim.

Esat redzējis dažādus laikus – kā kopumā vērtējat laiku, kurā šobrīd dzīvojam? Globāli skatoties, vai esat drīzāk optimists vai pesimists par pasaules nākotni?

Esmu reālists. Ja būtu pavisam īsi jārezumē, teiktu: agrāk bija konflikts, vismaz mums tā mācīja, starp divām sistēmām – sociālistisko un kapitālistisko. Tagad šāda konflikta vairs nav, jo visa pasaule kļuvusi kapitālistiska, sociālisms šajā cīņā zaudējis.

Bet konflikts nav atslābis, tas tik un tā notiek starp divām nometnēm, tikai tagad – starp demokrātiju un diktatūru. Tas, kas man dara bažas, – ja orientieris būs nemitīgi celt labklājību un naudu pirmajā vietā, gandrīz varu derēt, ka demokrātija zaudēs un pasauli pārņems diktatūras. Tas ir diezgan baisi, ja tā notiks, tādēļ nevajadzētu zaudēt modrību.

Saistītie raksti

Vai tas nozīmē, ka mums – es domāju cilvēkus kopumā – vajadzētu kaut ko darīt atšķirīgi, nekā esam ieraduši rīkoties?

Vajadzētu vairāk attīstīt garu, tad cilvēki saprastu, kas ir kas. Tie, kas saka – es par politiku neinteresējos –, ir viegls loms politiķiem, īpaši populistiem. To jau pasaulē un arī Latvijā var labi redzēt. Vajadzētu vairāk piestrādāt pie gara aspekta, domāšanas. Nav cita ceļa. Citādi veidojas ganāmpulka sabiedrības – Ķīna, Ziemeļkoreja, arī Krievija lielā mērā. Un tas ir ļoti bīstami.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Augusta jubilāri – Vija Artmane un Arvīds Krievs portālā filmas.lv
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
Ar Latgales mākslinieku darbu izlasi izstādē “Ars Longa” svin Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas 60. jubileju
1 diena
VK
Vita Krauja
Kultūra
Brīvība Nika Matvejeva dziesmās. Saruna ar koncertuzveduma “Es rakstu tavu vārdu: Brīvība” režisoru Gundaru Silakaktiņu
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Ekonomika
VIDEO: Alga līdz pat 10 000 eiro mēnesī. Sludinājumos atklāj, cik strauji uzlekušas algas Latvijā
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Slimnīca nāk klajā ar izmeklēšanā secināto par smagi piekauto krāslavieti, kurš mira slimnīcā
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: “Tas ir krājies gadus divus un vairāk.” Ozolnieki lūdz novirzīt lidmašīnu ceļus
1 stunda
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš sasniedz pusfinālu
2 stundas
LE
LETA
Dabā
Latvijai tuvojas anticiklona centrs. Jaunākā laika prognoze svētdienai
4 stundas