Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. oktobris, 2012
Drukāt

Neviens nedabūs, ko gribēs

Foto-LETAFoto-LETA

Neviens nedabūs, ko gribēs, – tāda laikam ir kompromisa definīcija. Tas būšot labs rezultāts, jo dalīšana vispār būs notikusi – tāds secinājums man radās pēc divām Eiropas Parlamentā (EP) pavadītām dienām, kurās pārsprieda ES Kopējās lauksaimniecības politikas nākotni.

 

Tas būs kompromiss, ar kuru atkal uz kārtējiem septiņiem gadiem dabūs samierināties visi, ar cerību, ka nākamreiz būs labāk. Atceros, kad 2002. gadā intervēju toreizējo Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītāju Endrjū Rasbašu. Kad jūs būsit iestājušies Eiropas Savienībā, tad jūs paši varēsit lemt, – tā viņš atbildēja uz bažām par jaunpienācēju apdalīšanu hektārmaksājumos.

Pagājuši desmit gadi, un Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) joprojām nav vienādu spēles noteikumu visiem. Visticamāk, KLP reformas iznākums būs kompromiss starp vienotas Eiropas principiem un dalībvalstu egoismu. Tāpēc tā, manuprāt, jāpārdēvē par Īpašo lauksaimniecības politiku, jo tā ir pretēja vienotā tirgus principiem, tā nenodrošina vienādu konkurētspēju. Kur nu vēl absurdāku kārtību: jo labāk aug, jo vairāk piemaksā. Jo vairāk ražots sen, sen, jo vairāk pienākas šodien.

 

Jā, “nav taisnīga”, publiski atzinusi ne viena vien amatpersona no ES lauksaimniecības komisāra līdz EP deputātam, bet “vēsturiski izveidojusies”. Sak, Baltijai jau ir rētas no citām vēsturiski izveidotām netaisnībām, gan jau pārcietīs vēl vienu. Neviens, neviens nav gatavs netaisnību novērst, bet piedāvā to tikai samazināt.

 

Pat Eiropas Komisijai, kas sakās stāvam pāri nacionālām interesēm un ir ES principu sardzē, ir nevarīgāks KLP reformas piedāvājums nekā Eiroparlamentam.

Ja 27 dalībvalstis līdz šim nav spējušas vienoties par tiešmaksājumu politiku, tad kā spēs vienoties Eiropas Parlaments, kurā šīs valstis pārstāv vairākas partijas ar kopumā 754 deputātiem, kas saražojuši 7283 priekšlikumus par KLP?

Caurspīdīgās demokrātijas dūmu aizsegā vienošanās tiks panākta… it kā starp Eiroparlamenta politiskajām grupām, bet patiesībā… starp dalībvalstu pozīcijā esošajām politiskajām partijām, kas diktē sava premjera pozīciju. Nekritizēju šo kārtību, jo nespēju iedomāties, kā Lisabonas līguma izlaistais parlamentārās demokrātijas džins spētu izpildīt savu vēlētāju vēlēšanos.

“Bet man liekas – šajā spēlē / Viens par tevi gudrāk spēlē, Un… Tas ir viens cits./ Runā viņš par tevi trīsreiz mazāk,” tā Aija Kukule locīja Petera vārdus kādā Paula dziesmā. Kas ir šis cits?

Kamēr deputāti stāsta, cik atrādāmi daudz viņi ir padarījuši un vēl darīs, tikmēr no katras dalībvalsts kāds neuzkrītošs vīrs katru pirmdienu dodas uz ES Padomes Īpašo lauksaimniecības komiteju, kas gatavo lēmumu dalībvalstu ministriem.

Piemēram, šo pirmdien. No EP tribīnes dzirdēju deputātu kaismīgas runas, ka reiz ir jāpārtrauc hektārmaksājumi lidostām un golfa laukumiem. Tajā pašā brīdī Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš ar kolēģiem no pārējām dalībvalstīm Briselē meklēja formulu, kā aktīvo zemnieku nošķirt no “dīvāna zemnieka”. Latvija ierosina dalībvalstīm dot iespēju maksāt dažādas likmes atkarībā no zemes izmantošanas veida.

Paliekot reālistam (dabūsim to, ko var dabūt), es tomēr gribētu reiz ieraudzīt Eiropu, kas nav vairumtirdzniecības bāze, kas sadala preces pēc politiskām un nacionālo interesēm, bet spētu īstenot tos principus, ko pati pirms gadiem piecdesmit pasludinājusi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+