Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
7. novembris, 2017
Drukāt

Maestro Viļumanis: Operas priekšgalā jābūt izglītotam, labam diriģentam

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Aleksandrs Viļumanis

Aleksandrs Viļumanis

Dzimis 1942. gadā Preiļos.
1962. gadā sācis strādāt Operā par orķestra mākslinieku, suflieri, kormeistaru un diriģenta asistentu, 1970. gadā kļuvis par Operas diriģentu.
1975. – 1987. g. – Operas mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.
1990. līdz 1994. g. – diriģents Sanktpēterburgas Marijas operas un baleta teātrī.
1994. – 1996. g. – Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.
No 2000. g. – Krievijas Valsts akadēmiskā Lielā teātra viesdiriģents.

Mūziķis ar atvērtu dvēseli, neordināru domāšanu, lielu temperamentu, pretstats netaisnībai, divkosībai un nodevībai. Šie vārdi vietā, runājot par Maestro ALEKSANDRU VIĻUMANI, ar kura pārliecinošajām operu un baletu interpretācijām, ierakstītajām skaņuplatēm un diskiem izaugušas vairākas mūzikas mīļotāju paaudzes un kura repertuārā ir 50 operu un 30 baletu. Šovasar Maestro apritēja 75. dzimšanas diena, un 19. novembrī Latvijas Nacionālajā operā notiks “Maestro Aleksandra Viļumaņa koncerts”.

Maestro, paveriet gaidāmā koncerta lappuses…

A. Viļumanis: Ir jau pieņemts, ka, zināmu vecumu sasniedzot, cilvēks cenšas katru piecgadi atzīmēt. Savu septiņdesmito dzimšanas dienu atzīmēju ar Imanta Kalniņa koncert-uzvedumu “Spēlēju, dancoju”, kas bija ļoti labi izdevies un kuru vēlos ieraudzīt diskā, bet atsaucību neesmu guvis. Kaut toreiz Mihaila Kublinska režisēto uzvedumu nospēlējām 52 reizes, un pēc tam tas piedzīvoja fantastiskas viesizrādes Lielajā teātrī Maskavā, pēc kurām teātris dabūja augstāku tarifikāciju, māksliniekiem palielināja algas, piedāvāja viesizrādes Spānijā… Taču ne jau radošie cilvēki ir lēmēji.

Bet, runājot par gaidāmo koncertu, pirms gada vēlējos iestudēt Verdi “Falstafu”. Tā kā biju diriģējis vai visas slavenākās Verdi operas ne tikai Rīgā, bet arī ārzemēs, domāju – būtu skaista dāvana i man, i teātrim. Bet Operai bija citi plāni.

“Falstafs” lieliski izskanēja šovasar Daiņa Kalna Siguldas opermūzikas svētkos.

Jā, viņš bija par ideju uzzinājis. Varu tikai apsveikt, dziedātāji bija labi samācījušies, publikai patika. Bet uzvedums godu būtu darījis arī Baltajam namam. Gaidāmā koncerta pirmo daļu veltīšu latviešu operām, kuras manā laikā iestudētas – to ir apmēram desmit. Alfrēda Kalniņa “Baņutu” vien esmu veidojis piecas reizes, starp citu, 1980. gadā, autora simtgadē, ar traģiskām beigām, atbilstoši pirmajai versijai. Opera brīnišķīgu izrādi ar amatieru kolektīvu piedalīšanos un visiem Līgo rituāliem Gunta Gailīša režijā pieredzējusi Zosēnos, savā laikā ierakstīta platē un pārskaņota arī diskā. Atminos, man bija četri gadi, kad Mellužos vienā jaukā dienā pretim nāk vīrs ar lielu bārdu. Kas lai atceras, par ko toreiz dažus vārdus pārmijām, bet tā pirmo reizi mūžā satiku Alfrēdu Kalniņu, simpātisku, tolerantu cilvēku. Kaut arī “Baņutas” darbība notiek Lietuvā, tā ir īsti tautiska, ar brīnišķīgiem Līgo un masu skatiem, interesantām varoņu attiecībām. Ar šo darbu saistās interesants stāsts. Pēc pirmās versijas, operas galvenie varoņi Baņuta un Vižuts iet bojā, bet, kad 1941. gadā, gatavojoties Maskavas dekādei, kā režisoru uzaicināja slaveno monumentālistu, Majakovska teātra vadītāju Ohlopkovu, viņš lika Alfrēdam Kalniņam uzrak-stīt operai optimistiskas beigas, kas arī nav nemaz tik slikti. Kad no Amerikas atbrauca Kalniņa meita, noskatījusies traģisko finālu, viņa noteica – labāk, lai tomēr viss beidzas laimīgi…

Kad Edgars Tons iestudēja “Uguni un nakti”, strādāju Operā par kormeistaru un piedzīvoju, ka vēlāk noskatīties operu atbrauca arī tās autors Jānis Mediņš. Pēc Baltā nama atjaunošanas uzaicināju “Uguni un nakti” iestudēt Alvi Hermani, kas viņam bija pirmais operdarbs. Sanāca īsti postmoderna izrāde. Un vēl gribu pieminēt izcilo Romualda Kalsona operu pēc Blaumaņa motīviem ar Ojāra Vācieša libretu “Pazudušais dēls”. Arī ļoti latvisks darbs, ar skaistiem dziedājumiem. Koncertam esmu izvēlējies humoristisko vīru kori par trako Līzu un Edgara un Kristīnes duetu Mihaila Čulpajeva un Lauras Teivānes izpildījumā. Un beigās skanēs Mikus tēva lūgšana Naura Puntuļa dziedājumā, bet Prologu no “Uguns un nakts” dziedās Mūzikas akadēmijas students Edgars Ošleja. Savukārt “Baņutā” publika dzirdēs Operas solistu, perspektīvo baritonu Kalvi Kalniņu.

Maija Kovaļevska reiz cita starpā sarunā atklāja, ka viņa labprāt kādreiz dziedātu Spīdolu…

Maijai vairāk piestāvētu Laimdota, bet, ja runa ir par pasaulē pazīstamām zvaigznēm, tad viss atduras pret naudu. Man bija ideja uzaicināt solistus no teātriem, ar kuriem savulaik saistīta mana darbība. Desmit gadus biju viesdiriģents Lielajā teātrī Maskavā, ar Marijas teātri Sanktpēterburgā mani saista septiņu gadu sadarbība. Savā laikā Lielajā teātrī Maskavā pēc vergu kora no operas “Nabuko” skanēja aplausi un izsaucieni “bravo, Maestro!”… Pēc izrādes pieredzējušie mūziķi man pienāca klāt un pateica – Lielā teātra orķestris jūs ir pieņēmis. Nu ko diriģentam vēl vairāk vajag?

Kopumā koncerta pirmā daļa ir mans veltījums latviešu operai, latviešu mūzikai, Latvijai. Jo esmu te izaudzis, guvis labu izglītību, strādājis ar izcilām personībām, mācījies no tām. Te varētu minēt Leonīdu Vīgneru, Mendeli Bašu, Jāni Ivanovu, Ādolfu Skulti. Manā repertuārā ir vairāk nekā trīsdesmit latviešu komponistu.

Runājot par latviešu solistiem, otrā daļa būs Egila Siliņa solokoncerts. Esam izvēlējušies dziesmas par dzīvību un nāvi no Musorgska cikla, arī Votāna dziedājumu no Riharda Vāgnera “Valkīras” fināla. Šī koncerta daļa ir mans cieņas apliecinājums vienam no izcilākajiem latviešu dziedātājiem pasaulē.

Tā kā mūziķu Viļumaņu dzimtā trīs vīri ir Aleksandri, sliecos domāt, ka virzība uz mūziku nav nejaušība…

Man bija labs baritons, taču, protams, ne jau tik spožs kā savā laikā manam tēvam Aleksandram Viļumanim, Nacionālās operas solistam. Taču, kad pēc mandeļu operācijas paliku bez balss, tēvs teica – varbūt vēlies pamēģināt kļūt par diriģentu? No Leonīda Vīgnera man palikusi viena strikta mācība – diriģentam ir jābūt tādām pašām zināšanām kā komponistam, jāspēj attīstīt iekšējo dzirdi, lai bez klavierēm varētu lasīt partitūru. Mana dēla bērnība arī pagājusi operas zīmē, viņš dziedājis bērnu lomiņas operās “Mazais skursteņslauķis”, “Tahheizers”, “Sniegbaltīte”. Ieguvis labu izglītību mūzikā, bet strādā citā nozarē, kur viņam tas viss lieti noder. Arī mazmeita Elizabete grib veltīt savu dzīvi mūzikai. Un savi nopelni šajā pēctecībā ir arī manai dzīvesbiedrei mūziķei Baibai Viļumanei, kura bijusi allaž blakus ar savām zināšanām baleta un mākslas vēsturē.

Divas reizes esat bijis Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.

Trīs reizes. Uz vienu dienu biju noņemts no amata. Bet 1996. gadā mani atlaida sakarā ar štatu samazināšanu un neļāva nostrādāt pat trīs līgumā paredzētos gadus. Turpretim divos lielākajos pasaules teātros esmu uzņemts ar cieņu.

Zigmars Liepiņš neslēpj, ka pēc diviem gadiem vairs nekandidēs Operas direktora amatam. Ja jums jautātu padomu, ko jūs ieteiktu šajā krēslā?

Man jau nejautās… Bet, tā kā Opera pirmām kārtām ir muzikālais teātris, kaut apaudzis ar dažādām mākslām, manā uztverē tās priekšgalā jābūt ļoti izglītotam, labam diriģentam, kurš nosaka teātra toni un repertuāra politiku. Svarīga ir paaudžu pārmantojamība. Bet jaunajiem vajag kādu, kas viņus redz un ieliek īstajā repertuārā, un tas var būt tikai galvenais diriģents.

Zigmars Liepiņš ir daudz izdarījis, tomēr Operā ir akustikas problēmas, kas, protams, nav pašreizējā direktora vaina. Taču operas ir neiespējami klausīties ar pastiprinājumu, jo tādā situācijā diriģents pie pults vairāk nav situācijas saimnieks, visu nosaka skaņu režisors. Turklāt dziedāšana mikrofonā prasa mazliet citu dziedāšanas manieri, tā ir tuvāka estrādei, nevis akadēmiskai dziedāšanai. Pirms restaurācijas Operas skatuve bija no koka, jumts nebija pacelts uz augšu, orķestris ievirzīts skatītājos. Diemžēl tas viss ir sabojājis akustiku. Sevišķi uzkrītoši, kad solisti dzied tuvu blakus, tad mikrofonus jūt vēl vairāk. Bēdīgi. Bet man prieks, ka beidzot sāk kustēties lietas ap Vāgnera teātri. Ja tas būtu atjaunots laikus, Opera rekonstrukcijas laikā septiņus gadus nebūtu dīkstāvē. Balets varēja viesoties ārzemēs, bet dziedātājiem šī dīkstāve bija nežēlīga. Man tajā laikā piedāvāja darbu Marijas teātrī Sanktpēterburgā, kur bija jāiztur liela konkurence. Ir ierakstītas četras baleta filmas, arī “Kopēlija”, kas tika apbalvota ar “Teldec” prēmiju. Vienas no brīnišķīgākajām atmiņām man saistās ar “Toskas” viesizrādēm Holandē, kur 26 dienās sniedzām 24 izrādes.

Operas nams manai paaudzei bija katedrāle, kur varēja aiziet no ikdienas rūpēm, nodoties tikai mākslai, ar kuru gribējām cilvēkos izraisīt gaišas emocijas.

Vai tagad tā vairs nav?

Tagad ir aprēķina laiks… Var saprast Operas vadību, kas uz attiecīgām lomām meklē atbilstošus izpildītājus ārpusē. Savulaik mums “Pazudušajā dēlā” arī piedalījās brīnišķīga igauņu māksliniece Leila Tammele, kura iemācījās latviešu valodu. Mums bija tradīcija sezonu atklāt un slēgt ar latviešu operu. Sākumā ar “Baņutu”, pēc tam ar “Spēlēju, dancoju” vai otrādi. Brauca ārzemju letiņi un viņiem ļoti patika, kas gan vairs īsti neapmierināja varu. No pēdējā laika iestudējumiem man ļoti patīk Kristapa Pētersona “Šahs” un Andra Dzenīša “Dauka”. Pasaules klasiku ārzemnieki zina un pazīst, bet, šurp atbraukuši, vaicā – kas jums no vietējiem?

Atgriežoties pie tuvākā koncerta un “Baņutas”, man, šo Alfrēda Kalniņa darbu diriģējot, mēdz acīs sariesties asaras… Esmu daudz ceļojis pa pasauli, taču nekur neesmu izbaudījis tik skaistu dabu kā Latvijā ar tās zaļumiem, upēm, ezeriem un jūru, pie kuras Apšuciemā pavadu savas brīvmākslinieka vasaras.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+