No “Metamorfozēm” līdz “Mēdejai” 0
Maskavas Gogoļa centra viesizrādes Rīgā rezultējušās divos gan stilistiski, gan kvalitatīvi atšķirīgos skatuves darbos.
Aizvadītajā nedēļā notika ilgi gaidītās Maskavas Gogoļa centra viesizrādes Latvijas Nacionālajā teātrī, kuru laikā skatītājiem tika piedāvātas divas izrādes – Kirila Serebreņņikova un franču režisora Dāvida Bobē “Metamorfozes”, kā arī Vladislava Nastavševa “Mēdeja” ar izcilo aktrisi Gunu Zariņu titullomā. Abus iestudējumus konceptuāli vieno režisoru pievēršanās antīko mītu interpretācijai.
Mīlestība apokalipses laikā
Kirila Serebreņņikova un Dāvida Bobē versija par Ovīdija “Metamorfozēm”, kas tiek izspēlēta uz Nacionālā teātra Lielās skatuves, jau vizuālā līmenī nepiedāvā neko jaunu: izrādes varoņi ir visu aizmirsti antīkie dievi, kuri, pārdzīvojuši apokalipsi jeb civilizācijas beigas, kā puscilvēki pusdzīvnieki klaiņo pa pasauli, kura uz skatuves attēlota ne vairāk un ne mazāk kā atkritumu izgāztuve. Izrādes vēstījums veidots kā atsevišķu stāstu virkne, kuru centrā ir viens vai divi varoņi. Aktieru spēles veids ir izteikti ekstraverts – tā vien šķiet, ka režisori uzmanību pievērsuši ne tik daudz varoņu iekšējām izjūtām, cik skaļam eksterjeram, kurā ietērpt konkrēto sižetu, tādēļ dzīvas, patiesas intonācijas vietā izrādē bieži redzamas falši dekoratīvas ciešanas.
Kaut arī izrāde pat attāli neatgādina K. Serebreņņikova Nacionālajā teātrī pirms četriem gadiem iestudētās “Mirušās dvēseles”, kas pelnīti saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada izrāde, zināmas paralēles režijas rokrakstā saskatāmas ar “Voiceku” – izrādi, kurā līdzās mākslinieciski diskutabliem aspektiem pierādījās K. Serebreņņikova spēja domāt laikmetīgās vizuālajās zīmēs. “Metamorfozes” gan nekādus mākslas uztveres izaicinājumus nepiedāvā, jo vienīgā skatuviski ietilpīgā metafora ir “nepareiza”, deformēta cilvēka ķermeņa manifestācija – līdzīgi kā “Voicekā” cilvēka citādība tiek iemiesota, pārkrāsojot ķermeni, tikai “Voiceka” gadījumā baltā, bet “Metamorfozēs” – sarkanā un melnā krāsā.
Mīlestība naida laikā
Atšķirībā no vizuālā un idejiskā ziņā pļāpīgajām “Metamorfozēm” Vladislava Nastavševa režijā Eiripīda “Mēdejas” sižets izdzīvots lakoniskā un vienlaikus satriecoši koncentrētā formā – uz mazās skatuvītes atrodas tikai divi krēsli, no kuriem vienu apdzīvo Gunas Zariņas Mēdeja, bet otru – pārējie izrādes varoņi (Kreonts, Jāsons un abi Mēdejas bērni). Līdz ar to spēles telpu gribētos interpretēt nevis kā abstraktu vietu, bet kā Mēdejas apziņas un zemapziņas procesu iemiesojumu – Mēdeja kā savas rīcības advokāte spēj uz skatuves izsaukt traģiskā notikuma lieciniekus vai upurus, kuri tikpat pēkšņi atkal var pazust. Izrādes darbība iedalīta mazās spraigās epizodēs, kuras citu no citas nodala tumsas pārrāvumi – to laikā apdullinošā skaļumā skan čella griezīgā zemā balss, kas vēlāk izrādē pāraug pašas Mēdejas aizlauztajā kliedzienā pēc bērnu nogalināšanas.
Reducēdams darbojošos personu loku, Nastavševs “Mēdejā” atšķirībā no Eiripīda lugas akcentē nevis sociālo, bet individuālo traģēdiju. Eiripīds Mēdejas izraidīšanu no mājām vienādo ar sievietes – par vīrieti hierarhiski zemāk stāvošas būtnes – netaisnīgu padzīšanu no ģimenes (tātad būtībā – kopienas), savukārt Vladislavs Nastavševs šo notikumu interpretē daudz personiskākā mērogā. Raugoties no mūsdienu viedokļa, Mēdeja šķiet nevis īpaša, bet tipiska varone – viņa ir sieviete, kurai iepriekš piederējis viss – skaistums, materiāla pārticība, statuss sabiedrībā –, kura bijusi vīra cienīta un mīlēta, taču tiek pamesta un noniecināta, kad vīrs atrod jaunu “sievu”. Izrādē šis process uz skatuves atklāts divreiz ciniskākā amplitūdā – Mēdejas nogrūšana no troņa būtībā notiek viņas bērnu acu priekšā, līdz ar to viņas iekšējās ciešanas padarot daudzkārt plašākas. Gluži fiziski redzams, kā Mēdeja mētājas starp diviem dzīvnieciskiem instinktiem – mātes un sievietes –, no kuriem pirmais liek bērnus pasargāt, bet otrs – nogalināt, lai iznīcinātu visus apkaunojošā notikuma lieciniekus.
Neskatoties uz iepriekš dzirdētajām atsauksmēm par to, ka Gunas Zariņas Mēdejai izrādē nav līdzvērtīga pretinieka (kā sižetiskā, tā aktieriskā līmenī), gribētos apgalvot pretējo – aktiera Mihaila Troņika atveidotais Jāsons, kaut arī zaudē cīņā ar Mēdejas neapturamo un pašiznīcinošo vēlmi atriebties, ir ja ne līdzvērtīgs, tad vismaz vērā ņemams pretspēks. Mēdejas vēlmi atriebties vīram aizēno ne tikai eņģeliskās bērnu balsis, kas izrādē laiku pa laikam atskan kā atkal un atkal atdzīvojusies sirdsapziņas balss, bet arī joprojām spēcīgās jūtas pret gados jaunāko vīru.
Vārdi, ko Gunas Zariņas Mēdeja aizvainojumā velta Jāsonam, tiešām ir nevis tikai tukšas frāzes, bet reāli lāsti – katrs Mēdejas vārds vai kustība uz vīru iedarbojas kā spēcīgs sitiens, pļaukas seko cita citai, līdz pāraug gluži pagāniskā vudū rituālā, Jāsonam Mēdejas rokās it kā kļūstot par mīkstu vaska lelli.
Smalki uzbūvētais iekšējais saspringums, ko Gunas Zariņas Mēdeja pārcilvēciski izplata pa visu skatuves telpu un arī tālāk skatītāju zālē, drīz vien pielīp arī Jāsonam, kurš izrādes finālā pēc Mēdejas vārdos izteiktas pavēles kļūst vecuma nespējīgs – un pat šis salīkušais, dzīvības vitalitātes pamestais ķermenis vibrē iekšējā saspringumā, sviedriem pilot kā no kūstoša ledus. Ironiski, taču tieši finālā Gunas Zariņas Mēdeja uzvar Jāsonu ne tikai emocionāli, bet arī fiziski – padarījusi par sevi jaunāko vīru fiziski nespējīgu un neglītu. Mēdeja ar bērnišķīgi uzvarošu smaidu uz lūpām pastiepj pirkstu, pārtver kādu no Jāsona sviedru lāsēm un ar sievišķīgi koķetu kustību apziež ar to savas lūpas. Tikpat labi tās varētu būt arī asinis.
Vladislava Nastavševa “Mēdeju” nešaubīgi var uzskatīt par izcilu notikumu – tas ir režisoriski pārliecinošs, aktieriski nevainojami izpildīts, estētiski un filozofiski konceptuāls skatuves darbs, kādus teātrī gadās redzēt reti.
Vārds skatītājiem
Līna Lisnere, sabiedrisko attiecību speciāliste: “Metamorfozes” man šķita ļoti spēcīga izrāde, kas “ierāva” sevī. Šķita iederīga diezgan brutālā scenogrāfija, reizēm dārdošā, bet reizēm mierinošā mūzika, jēgpilnās video projekcijas, horeogrāfija un, pats galvenais, aktierdarbi. Šķita, ka Gogoļa centra jaunie aktieri uz skatuves spēj izdarīt jebko.”
Madara Meļņika, jurisprudences studente: “Metamorfozes” bija izrāde, kas nedaudz mulsināja – tomēr jau no pašiem pirmajiem mirkļiem varēja nojaust, ka būs izcili. Reizēm gan šķita, ka pauzes starp stāstiem pārāk ieilgst un savdabīgā rituālā dejošana ir pārāk vienmuļa. Citreiz viens stāsts otram sekoja pārāk steidzīgi. Tomēr asiņainā, mistiskā un dievu netaisnības pilnā noskaņa valdīja visu laiku. Aktieru darbs šķita absolūti brīnišķīgs, katrs no viņiem izcili atspoguļoja savu tēlu, reizē iekļaujoties citos mītos. Tomēr, ja cilvēks nesaprata krievu valodu vai to zināja tikai aptuveni, viņam nācās zaudēt ļoti lielu daļu izrādes – subtitri bija samērā skumji, virspusēji, un uz vienu no stāstiem neveiklā gaismas novietojuma dēļ tie vispār nebija redzami.”
