Nost ar taupību! 0
Droši vien lasītāju uzmanībai garām paslīdējusi pamācoša fabula, kā izgāja šveicietei, kas bija nolēmusi pārtikt tikai no gaismas. Raugi, šī kundze, vadīdama dienas pie televizora, saklausījās gudrības, ko populārzinātniskā pārraidē klāstīja mediķi: kāds indiešu jogas speciālists un vietējais uzturzinātnes profesors.
Viņi ieteica depresijas nomāktiem ļautiņiem, arī tiem, kas par varas makti cenšas novājēt un kā citādi uzlabot veselību, papūlēties organismam nepieciešamo enerģiju iegūt garīgā ceļā. Tā teikt, nost kastroļus un prīmusus, kur kūst siers Šveices fondī ēdienam, nost uzgriežamās uzkodas un nesātīgās pārmērības ar ceptiem cāļiem un žāvētām ribiņām! Cilvēkam tāpat kā augam ir jāiemācās sublimēt enerģiju no saules gaismas vien, attīrot ķermeni no šlakvielām un atsakoties no tipveida pārtikas – recekļainas, taukas un negaršīgas barības. Tas nav nekas jauns un nezināms Latvijā. It sevišķi pavasaros parādās entuziastiski noskaņoti pāri, kas viegli iekvēlināmi pārtikt no svaiga gaisa un mīlestības. Kad rodas apetīte, jauneklis Gaujmalas ievu krūmājā pierunā sirdsdāmu uz vienu ašo un ēstgriba pazūd kā nebijusi. Daudzi cilvēki uzticas sāls vārdošanai un ūdens vārdošanai, un, kolīdz galdā smaržo gardas pusdienas, viņi protas atmest ar roku un ķeras pie vārāmā sāls paciņas vai noburtā ūdens termosa tukšošanas. Dūšas uztaisīšanai vai sabeigtu aknu lāpīšanai novārdzinātie ķermeņi ir ar mieru parakstīties uz daudz ko – tempt tikai boržomi vai ēst ķērpjus, nostrebties no tējas sēnes burciņas un riskējot nesmādēt mušmiru novārījumu.
Jebkurš dakteris tos ieteiks kā daudz augstvērtīgākus līdzekļus cīņā par veselu garu veselā miesā nekā pilulu stūķēšanu kuņģī, ar ko nekad nesasniegt ķermenisku atbrīvotību.
Bet klausieties tālāk par šveicieti, kas šādu apgarotību gribēja gūt no svaigas luftes un saulstariem. Viņai parakstītā diēta šķiet ļoti askētiska un stingri normēta. Pirmo nedēļu nedrīkstēja ēst ne drupatiņas un dzert ne šļukas. Ko drīkstēja? Drīkstēja rīt siekalas. Dabiski, tā nav kuram katram zaķapastalam izturama šķīstīšanās! Pārciešot pirmo ārstniecības kūri, mūsu paziņai otrajā nedēļā jau bija ļautas vaļības – ieķemmēt pa lāsei avotūdeni. Diemžēl šī zāļu tiesa gaismu absorbējošai kundzei izrādījās pārāk asas piedevas. Mēs tagad nekad neuzzināsim par drosmīgajā šveicietē uzjundīto prieku par pārcilvēcisko spēju atteikties no kaitīgajiem ēšanas paradumiem, kā viņa viebdamās atcerējās agrākos apmeklējumus divreiz nedēļā kafejnīcā pie sājas kūciņas. Neuzzināsim, ka maģiskajā rituālā noskaidrojās, cik daudzreiz ultravioletais ir garšīgāks par infrasarkanajos staros cepināto. Nezināsim, ka kundze pēdējā brīdī izdvesa – kāds baudījums no katra hlorofila kumosa. Viņu, zaļu kā kaktuss un izlaidušu garu, atrada radinieki, pēc tam kad nelāgu nojautušie kaimiņi ataicināja mantiniekus. Latvijā iesākumam mēģiniet ne tik mērdējošu dziedniecību, lai smeltos jaunu enerģiju. Mūžam mākoņu aptumšotā zemītē šis eksperiments nebūs tik vērts kā kalnainā Šveicē, kur saules vannās augstu virs jūras līmeņa pigmentēties un pieteikt sēdstreiku treknam, pretīgam Alpu govs sviestam. Lūk, morāle – tikpat skumji kā šis stāsts, pienāca gals arī tiem Eiropas prezidentiem un valdībām, kas mudināja – būsim taupīgi, savilksim jostas, pārtiksim tikai no debesu spīdekļa dāvātā siltuma un gaismas.
