Nu kamols satīts. Atvadvārdi Imantam Skrastiņam 0
Septiņdesmit astoņu gadu vecumā no dzīves šķīries tautā iemīļotais aktieris Imants Skrastiņš.
Līdzās sasniegumiem teātra mākslā astoņdesmitajos gados viņš bija plaši pazīstams kā populārs komponista Raimonda Paula dziesmu izpildītājs, un kurš gan nezina smeldzīgo “Kamolā tinēju” ar Vizmas Belševicas dzeju.
Imants Skrastiņš dzimis 1941. gada 12. aprīlī Skultē. Pēc 1951. gada, kad viņa tēvu nosūtīja strādāt uz Ogres rajona Taurupi par stacijas priekšnieku, dzīvojis Taurupē, kur arī skolojies. Pārcēlies uz Rīgu, kur iestājies Latvijas Valsts konservatorijā, pēc tās beigšanas sācis strādāt Jaunatnes teātrī. Uz profesionālās teātra skatuves aizvadījis teju 30 gadus – no 1963. līdz 1992. gadam. Bet jau 1957. gadā viņš debitēja Adas Neretnieces filmā “Rita”.
Īpaši populāra Jaunatnes teātrī bija režisora Pētera Pētersona 1972. gadā iestudētā Aleksandra Čaka dzejā sakņotā izrāde “Spēlē, Spēlmani!” ar Imanta Kalniņa mūziku, kurā Imants Skrastiņš bija galvenās – Dzejnieka – lomas atveidotājs. Šo izrādi garīgās iedarbības ziņā salīdzināja ar dievkalpojumu. Un kāda likteņa sakritība – tieši šajā rudenī Alvja Hermaņa vadītajā Jaunajā Rīgas teātrī režisors Gatis Šmits iestudēs izrādi “Meklējot Spēlmani”, kurā stāstīs arī par cilvēkiem, kas darbojušies leģendārajā uzvedumā.
1980. gadā “Mikrofona” aptaujā pirmo reizi galveno balvu ieguva aktiera izpildīta dziesma – Imanta Skrastiņa dziedātā “Kamolā tinēja”
Raimonds Pauls atceras: “Mums ar Imantu bija ilgāka sadarbība, kas beidzās pat ar skaņuplates ierakstu. Nebūdams profesionāls dziedātājs, viņš visus aizkustināja ar savu sulīgo, skaisto balsi. Kad Imants lasīja dzeju, viņam piemita ļoti silts, zems, patīkams balss tembrs. To viņš izmantoja arī dziesmās, un tā, kas viņam visvairāk laikam piestāvēja, bija “Kamolā tinēja”. Tanīs laikos tikām izbraukājuši ārzemes, ciemojāmies pie trimdas latviešiem…
Žēl, aizgājis ļoti talantīgs cilvēks, kas daudz ko labu izdarījis latviešu teātra mākslai.
Žēl, ka tādu paliek ar vien mazāk.”
Imants Skrastiņš bija arī ilggadējs Radio teātra režisors. Radio teātra vadītāja Māra Eglīte atceras vārdus, kurus reiz teikusi par Imantu Skrastiņu un kuri viņam pašam ļoti patikuši: “Ar plaukstu notraušu Čaka miglā asarojošo loga rūti un ieraugu tevi, Imant. Cik gadu jau esi kopā ar Radio teātri? Man sanāk pusgadsimts. Iespaidīgi, vai ne? Un šis pusgadsimts virknējas ļoti raibā kamolā, kur katrs dzīpars savā krāsā, katrs sava garuma. Radio teātrī nospēlēto lomu ziņā tu esi aktieru topa visaugstākajā punktā. Un, protams, mūsu fonotēka nav iedomājama bez tavām ieklepotajām dziesmām. Un tomēr – pāri visam Čaks.”
Radio Imantu Skrastiņu atceras kā cilvēku ar lielisku humora izjūtu. No viņa iestudētajiem darbiem lai pieminam “Antiņš Amerikā meklē līgavu”, “Dziesma mežam”, “Emigranti”, “Mūžības skartie”, “Zelts” un vēl, un vēl… Imantam patika fundamentāli darbi, kuru varoņu dzīvē varēja iedziļināties līdz pēdējam sīkumam. Un kā ar mīļākajiem aktieriem? Protams, Pēteris Liepiņš, Uldis Dumpis, Tālivaldis Āboliņš. Un par vienu no savām virsotnēm Imants Skrastiņš dēvēja darbu pie “Mūžības skartajiem” ar Eduardu Pāvulu.
No 2004. gada viņš darbojās Nacionālajā Valsts radio un televīzijas padomē. 1989. gadā saņēma LPSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu. Viņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2003. g.) un Aleksandra Čaka balvas laureāts (2001. g.).
