Latvijā
Sabiedrība

Kas ir Eiropas traģēdija? Saruna ar vēsturnieku Kasparu Kļaviņu 2


Kaspars Kļaviņš
Kaspars Kļaviņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Vēstures doktors, profesors Kaspars Kļaviņš ir strādājis universitātēs vairākās pasaules valstīs, tostarp arī Apvienotajos Arābu Emirātos. Pētījis orientālistikas, viduslaiku vēstures, sociālās vēstures, ģermānistikas, filozofijas, ekoloģijas un muzikoloģijas tēmas.

Nesen Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi viņa grāmata “Savienotie trauki”, kurā apskatīta Rietumu un Austrumu kultūru mijiedarbība.

Jūsu grāmata saucas “Savienotie trauki”, un kādu brīdi tā pat bija Latvijas visvairāk pirkto grāmatu topā. Tātad divi trauki un divas pasaules, Rietumi un Austrumi. Vai varat pateikt dažos vārdos – kas tad ir Austrumi?

K. Kļaviņš: Zeme ir viena. Nav vairāku izolētu pasauļu – tāpēc jau trauki ir savienoti. Pasaules sašķeltība ir izdomāta, cilvēki to izmanto, lai definētu sevi ar pretstatiem “es” un “cits”. Austrumi ir tikpat mākslīgs jēdziens kā Rietumi, to definēšanai nav skaidru kritēriju – ne ģeogrāfiskie, ne reliģiskie. Sengrieķu kultūras mantojums bija būtisks arī Vidusāzijā, tagadējā Afganistānā, Pakistānā un Indijā. Daļa arābu pirms islāma piekopa jūdaismu un kristietību. Islāms turpretī simtiem gadu pastāvēja arābu–berberu pārvaldītajā Spānijā, un vēl šodien tas nosaka identitāti lielai daļai Balkānu iedzīvotāju Eiropas dienvidos. Bet arābu kristieši joprojām ir nozīmīgs spēks Libānā, Sīrijā un Ēģiptē. Pat tālajā Korejā kristietība bija mobilizējošs faktors korejiešu nacionālās neatkarības cīņā. Tomēr Rietumu un Austrumu termini ir tik pierasti, ka, to nelietojot, mēs riskētu ar pilnīgu neizpratni plašākā auditorijā.

Šodien Rietumu mediji asociē Austrumus ar terorismu, vardarbību, asinīm, pārapdzīvotību, vides piesārņojumu un bēgļiem, kuri apdraud Eiropu. Cik šī aina ir objektīva?

Aina kļūst saprotama tad, ja uz pasauli raugāmies kopsakarā. Redzot, kā bagātās arābu valstis, piemēram, Katara, finansē terorismu Eiropā, vienlaikus atbalstot dabas resursu privatizācijas stratēģijas Rietumu finanšu magnātu un lielo korporāciju organizētajos ekonomikas forumos, kas notiek ar “globālās pārbūves iniciatīvas” jeb “Global Redesign Initiative” svētību. Kā vaimanāšana par bēgļu straumēm no Āfrikas netraucē Eiropas firmām šajā kontinentā tirgot ieročus. Protams, Austrumos netrūkst teroristisku grupējumu, kas, bandīti būdami, atplestām rokām sadarbojas ar jebkuru naudas devēju, turklāt piesedzoties ar reliģiskiem lozungiem. Tikai cienījamie “Rietumu vērtību” reprezentanti, kas slepenībā ar tiem sadarbojas, nav tik ātri pamanāmi. Lai sāktu domāt, nav nepieciešama kāda alternatīva informācija. Paldies Latvijas Televīzijai par vairāku dokumentālu filmu parādīšanu, kur atspoguļota mūsdienu kapitālisma atbaidošā seja. Piemēram, “Kareivji kopš bērnības” (“The Child Soldier´s New Job”). Žēl, ka pēc šo filmu demonstrēšanas sabiedrībā nav sākušās diskusijas. Bet varbūt tās drīkst notikt vienīgi politiski ekonomiskās konjunktūras atļautajos ietvaros?

Vai šādos apstākļos vairs var runāt par kādām mācībām, garīgām pieredzēm, ko Rietumi varētu pārņemt no Austrumiem?

Iepazīstoties ar citām zemēm un kultūrām, nevajag censties kaut ko pārņemt, bet gan atcerēties analogus pašiem savās tradīcijās. Ja kāda sabiedrība kaut ko aizmirsusi, cita to var palīdzēt atcerēties. Turklāt, ja starp kultūrām veidojas dialogs, atcerēšanās ir abpusēja. Jau Eiropas viduslaiku un agro jauno laiku domātāji pauduši idejas, kas neatšķiras no Austrumu filozofu nostādnēm. Ja mēs citējam atziņu, ka “mierīgs cilvēks”, būdams iekšēji labestīgs, palīdz sabiedrībai vairāk nekā “izglītots”, ja tas svārstās no vienas galējības otrā un ļaunajam notic tikpat ātri kā labajam, ka atziņas autors ir Senās Ķīnas vai Indijas gudrais, cilvēki to pieņem. Tas nekas, ka līdzīgu domu viduslaikos paudis arī vācu–nīderlandiešu teologs Kempenes Toms darbā “Sekošana Kristum”.

Eiropas un pasaules traģēdija drīzāk ir nopietnas humanitāras izglītības iznīcināšana komercializācijas rezultātā, kādēļ skolēni bieži nezina vairs ne Rietumu, ne Austrumu kultūras. Kā Latvijā senāk teica – nezina ne rītu, ne vakaru. Humanitārās zinātnes nav vieglākas par eksaktajām – ne velti senatnē tām pievērsa tik lielu uzmanību. Bet galvenā problēma Eiropas kontekstā slēpjas citur. Gan islāms, kas vieno milzum daudz iedzīvotāju Āfrikā un Āzijā, gan Tālo Austrumu filozofiski ētiskās teorijas ar joprojām dzīvām pedagoģiski psiholoģiskām praksēm ir kompaktas, visdažādākos cilvēka dzīves aspektus aptverošas, viegli uztveramas un konsekventas mācības. Ar to tās atšķiras no Eiropas viedokļu haosa – pat ja tajos daudz pozitīva.

Ietekmīgie 60. un 70. gadu franču intelektuāļi vai Vācijas Frankfurtes skolas domātāji diemžēl pieder pagātnei. Viņi bija sociālisti, bet Eiropā šobrīd viss tiek reducēts uz “tirgu un peļņu”, kas ir sociāli graujoša un emocionāli neuzrunājoša ideoloģija. Nepieciešama pasaules uzskata maiņa, saredzot ne tikai atšķirīgo, bet arī kopīgo. Tautu kultūras jau ir līdzīgas. Persiešu klasiskās dzejas forma “rubai” ir četrrindes un izaugušas no tautasdziesmu pūra, kas stipri līdzinās mūsu dainām. Turklāt Irānā dzeja ir dzīva un visuresoša vēl joprojām, cilvēki ikdienas sarunās citē klasiķus kā Saadi, kura “Rožu dārzu” latviešu valodā atdzejojis Uldis Bērziņš.

Bet tautas dzeja un māksla vēl ir dzīva arī Latvijā. Apliecinājums tam ir mūsu Dziesmu un deju svētki.

Patiesībā laikā, kad vācbaltu mācītāji un literāti sāka pierakstīt latviešu tautasdziesmas, tās, kaut arī saglabājušās tautas atmiņā, lielā mērā jau bija zaudējušas savu aktualitāti. Ar hernhūtiešu depresīvo puritānismu bruņotajai Oļiņietei no “Mērnieku laikiem” dainas vairs nebija vajadzīgas. Krišjāņa Barona, Henrija Visendorfa un mūsu komponistu mēģinājumi atdzīvināt tautas kultūru, protams, nav novērtējami par zemu. Tomēr ikdiena un svētki ir divas dažādas lietas. Bet Pakistānas vai Irānas lauku ciematos tradicionālā kultūra vēl ir ikdiena. Arābi pat posta apstākļos bieži rīko dziesmu un deju naktis, to gan oficiāli ne­afišējot. Diemžēl eiropiešiem trūkst šādas vitalitātes, toties depresija pamazām kļūst pat par skolu jaunatnes sērgu.

Savā grāmatā jūs pieminat tradicionālo islāma medicīnu, tātad gluži praktisku lietu, arī diētu kā ārstniecības metodi. Vai tā tiek praktizēta arī šodien?

Nav islāma medicīnas, pat ja tā to dēvē. Medicīnas zinātne visos laikos un vietās bijusi sintētiska un ietvērusi daudzu kultūru pienesumu. Ārstniecības metodes, ko mūsdienu farmācijas lobija un neveselīgas pārtikas industrijas iespaida rezultātā cenšas marginalizēt, nobīdīt malā kā alternatīvo medicīnu, tika godātas Senajā Grieķijā. Tā sauktā arābu medicīna, ko pārstāvēja arī daudzi arābu valodu zinošie kristieši un ebreji, bija tilts, kas saistīja islāma pasauli, Rietum­eiropu un antīko mantojumu. Rīgā saglabājies kāds 15. gadsimtā izdots medicīnas atziņu apkopojums, kurā lasāma atsaukšanās uz persiešu ārstu Alī Ibn al Abās al Madžūsī, kurš deva priekšroku diētai, fiziskiem vingrinājumiem un dabas dziedniecībai. Medikamenti viņam bija pēdējais līdzeklis, ja citi vairs nelīdzēja.

Bet šodien jau arī Austrumos neveselīgās ātro uzkodu ēstuves atrodamas uz katra stūra, aizvien vairāk redz slimīgi resnus cilvēkus.

Un kas tad ir šo ēstuvju lielākie lobētāji? Globālie tīkli, kurus redzam visur, arī Latvijā. Kad Džidas pilsētas mērs Saūda Arābijā nesen mēģināja tos ierobežot, viņam bija jāšķiras no sava amata. Te nu bija varenā Saūda Arābija! Telefona zvans no hamburgeru biznesa reprezentanta – un cauri!

Interesanta doma, ko izlasīju jūsu grāmatā, – ka Rietumu cilvēka izpratnē slimība ir nevis garīgā un fiziskā ķermeņa kopsakarību traucējums, bet gan no ārienes ienācis ļaunums, kaut kas līdzīgs dēmonam, velna iemiesojumam.

Jau kopš viduslaikiem eiropieši pasauli redz pretstatos: melns – balts, labs – ­ļauns, tikls – nešķīsts. Rietumu zinātnieki šo domāšanu sekularizētā veidā atnesuši līdz mūsdienām, ārstēšanu lielākoties uztverot kā ļaunās slimības lokālu iznīcināšanu ātras tehniskas iedarbības rezultātā – tā vietā, lai meklētu kopsakarus un veiktu pacienta stāvokļa pilnu diagnozi, ieskaitot viņa dzīvesveida, uztura paradumu un domāšanas analīzi. Dažkārt ķīmijterapijas smagā artilērija tiešām atgādina kādreizējo eksorcismu jeb velna izdzīšanu. Protams, arī šodien netrūkst viedu ārstu un medicīnas darbinieku, kas iet citu ceļu, apvienojot holistisku, visaptverošu pieeju ar tehnoloģiju iespējām.

Jūs arī apgalvojat, ka Rietumos un Austrumos pastāv atšķirīga prieka un skumju izpratne.

Pasaulē joprojām ir sabiedrības, kurās prieks ir nevis uzspēlēta zīmēšanās sociālajos tīklos, visiem izrādāma ārēja fasāde, bet gan privāta dzīves joma. Tur, kur nemitīgi tiek pļāpāts par priecāšanos, reāla prieka atlicis pavisam maz. Tāpat kā nemitīga publiska runāšana par un ap attiecībām slēpj mīlestības, tostarp arī fiziskās mīlestības, neesamību. Kādreiz pagātnē arī Eiropā pastāvēja tā sauktais priecīgā cilvēka tips. Tas vēl ir saglabājies Tuvajos un Tālajos Austrumos, kur cilvēki vēl joprojām saglabājuši spēju nesteidzīgi, nepiespiesti priecāties, turklāt bez antidepresantiem, bez alkohola vai narkotiku reibuma. Ja cilvēks atveras otram cilvēkam ar dziesmu, deju, arī ar fizisko mīlestību, tad viņa izjūtas ir nesalīdzināmi intensīvākas par tām, kuras var iegūt, ar visiem ķīmiskajiem palīglīdzekļiem kopā ņemot.

Dzīvot šeit un tagad, neapcerot pagātnes neveiksmes un neplānojot vēl nesasniegtu nākotnes laimi – tā ir liela priekšrocība. Starp citu, tas attiecas arī uz vēsturisku pāridarījumu analizēšanu, kas kā balasts bieži traucē iet tālāk. Vēl varētu minēt iedzimtā grēka koncepcijas bezjēdzību, gara un miesas vienotības izjūtu. Eiropā arī pēc Reformācijas turpināja valdīt uzskats, ka viss miesiskais ir no velna un tātad slikts. Turpretī Austrumos daudzu mīlestības pamācību traktātu autori uzskatīja, ka viņi dara Dievam tīkamu darbu. No šīm idejām Eiropā ietekmējās Gēte, Mopasāns, Rainis. Gēte par persiešu dzejnieku Hāfezu saka: “Tu esi vecāks, bet arī jaunāks par mani.” Tas, ko vācu dzejnieks gribēja pateikt – “tu turies pie tradīcijas un vienlaikus proti baudīt šo mirkli”.

Jūs pieminat, ka austrumnieka izpratnē dzīves kvalitāte slēpjas “spējā menedžēt mīlestību”. Ko ar to lai saprot?

Patiesībā šāda atziņa visos laikos pastāvējusi arī Eiropas intelektuālajā tradīcijā. Bet Austrumos kādreiz tik izplatītajā sufismā šī izpratne formulēta skaisti un izsmeļoši – ka kalpošana Dievam nevis nolād “grēcīgo dzīvi”, bet gan nes pasaulē mīlestību. Lūk, arī ir atbilde uz jautājumu “kā labāk dzīvot”.

LA.lv