Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
2. novembris, 2017
Drukāt

Ordeņi nacionālajiem partizāniem: slavējams solis, kas rada jautājumus (23)

Foto - Gatis Dieziņš/Jaunsardzes un informācijas centrsFoto - Gatis Dieziņš/Jaunsardzes un informācijas centrs

Pagājušā gada 21. novembrī Aizsardzības ministrija Kara muzejā rīkoja svinīgu pieņemšanu Latvijas nacionālajiem partizāniem un partizānēm. Uzaicināto vidū bija arī Viestura ordenim izvirzītie – Jāzeps Logins (otrais no kreisās), Domicella Pundure un Antoņina Brasla ar ministrijas Goda rakstiem rokās.

Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā Viestura ordeni valsts svētkos 18. novembrī Rīgas pilī saņems ne vien VUGD, NBS un Valsts robežsardzes virsnieki, bet arī astoņi bruņotās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, nacionālo partizānu grupu locekļi. Tā 20. oktobra sēdē lēmis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas Ordeņu kapituls un Valsts prezidents Raimonds Vējonis šo lēmumu ir apstiprinājis.

Apbalvot ar Viestura ordeni 22 nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, kas ar ieročiem rokās cīnījušies pret padomju okupācijas varu, politiķu, vēsturnieku, žurnālistu un kultūras jomas pārstāvju iniciatīvas grupa rosināja šī gada martā. Ordeni līdzīgi citiem valsts apbalvojumiem tradicionāli pasniedz valsts svētkos 4. maijā, 11. vai 18. novembrī. 4. maijā to saņēma tikai divi pretošanās kustības dalībnieki – Arvīds Ēriks Blūzmanis un Regīna Tīliba. Kapitula pārstāvji tad paskaidroja, ka pārējo lietas vēl jāizskata, un nākamā apbalvošanas reize būs 18. novembrī. Tā arī noticis, tomēr gaidīto pārdesmit vietā gods tiks izrādīts astoņiem, vēl 12 atstājot “aiz svītras”. No vienas puses, tik kupla skaita nacionālo partizānu apbalvošana ar Viestura ordeni, ko parasti piešķir aktīvajā dienestā esošajiem par militāriem un valsts drošības stiprināšanas nopelniem, jau ir kas nepieredzēts, taču, no otras puses, lielais ārpusē palikušo skaits arī atstāj mieles. Jo mūža pulkstenis tikšķ – pirms desmit gadiem mūsu vidū vēl bija ap 50 nacionālo partizānu, bet šobrīd viņu skaits sarucis vairāk nekā uz pusi. Viestura ordenis tapis pirmskara Latvijas laikā, un kopš atjaunošanas 2004. gadā to, ieskaitot šopavasar apbalvotos, saņēmuši vien pieci nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Pirmā 2008. gadā bija sabiedriskā darbiniece, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Liepājas nodaļas vadītāja Biruta Rodoviča. 2014. gadā apbalvoja ilggadējo sabiedrisko darbinieku, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības biedru Gunāru Stefanu, bet 2016. gada nogalē – nacionālās pretošanās kustības dalībnieci Annu Launerti. Šogad, kā jau minēts, apbalvoti tika arī Latvijas vecākais dzīvais nacionālais partizāns Blūzmanis un Tīliba, kura mežabrāļiem pievienojās 1950. gadā un meža bunkurā pavadīja divus gadus. Bijušajiem nacionālajiem partizāniem tradicionāli piešķir ordeņa V šķiru, kas pēc Valsts apbalvojumu likuma atbilst līmenim no leitnanta līdz kapteinim. Apbalvojamais tiek saukts par ordeņa kavalieri.

“Šis lēmums neapšaubāmi ir nozīmīgs. Astoņi tomēr ir līdz šim nebijis daudzums! Ja man agrāk teiktu, ka Viestura ordeni iedos uzreiz astoņiem nacionālajiem partizāniem, es varbūt pat nemaz neticētu. Jo, ja salīdzina ar to, cik grūti mums ar partizānu apbalvošanu gāja 90. gados…” Ordeņu kapitula lēmumu uzslavē Saeimas deputāts un viens no apbalvošanas rosinātājiem Ritvars Jansons (NA). Viņš gan atzīst, ka šajā gadījumā nav īsti skaidri kritēriji, pēc kādiem kapituls 18. novembrī apbalvojamos izvēlējies. Pēc nolikuma Ordeņu kapitula sēdes ir slēgtas, un tajās notikušo debašu saturs nav izpaužams. Arī nacionālo partizānu kustības pētnieks Jānis Vasiļevskis ir izbrīnīts, kāpēc ārpusē atstātas, piemēram, Mikalīna Supe un Domicella Pundure. 1923. gadā dzimusī Supes kundze, slavenā Latgales mežabrāļu komandiera Pētera Supes māsa, šobrīd ir cilvēks, kas visilgāk – deviņus gadus – kopā ar mežabrāļu grupu pavadījusi nelegālā stāvoklī Viļakas apkaimes mežos. Mikalīnu Supi arestēja 1954. gada vasarā un piesprieda 25 gadu ieslodzījumu, tomēr 1961. gadā atbrīvoja. “Politiski neuzticamās” zīmogs viņas dzīvi ietekmēja visus atlikušos padomju okupācijas gadus. Šaubas nevarētu būt arī par 1927. gadā dzimušo Domicellu Punduri – vienīgo vēl dzīvo leģendārās Stompaku kaujas dalībnieci. Pēc LU Latvijas Vēstures institūta pētnieka Zigmāra Turčinska domām, 1945. gada 2. martā Stompaku kauja bijusi lielākā un sīvākā ne tikai Ziemeļlatgales, bet visā Latvijas partizānu kara vēsturē.

Neoficiāli runā, ka Ordeņa kapituls vairoties apstiprināt Viestura ordeni tiem kandidātiem, kas jau izpelnījušies Triju Zvaigžņu ordeņus vai cita veida apbalvojumus. Piemēram, Mikalīna Supe 1997. gadā kā pretošanās kustības dalībniece jau saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi, bet pagājušajā gadā Aizsardzības ministrijas Goda rakstu par Tēvzemes mīlestību un ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā. Arī liepājniekam, nacionālajam partizānam un dzejniekam Modrim Zihmanim ir Triju Zvaigžņu ordenis un aizsardzības ministra apbalvojums “Atzinības Goda Zīme”. Jānis Vasiļevskis gan aizrāda, ka Zihmanis Triju Zvaigžņu ordeni saņēmis par literāta nopelniem un būtu “nožēlojami”, ja tas izrādītos atteikuma iemesls militārajam Viestura ordenim.

Ordeņu kapitulam nav jāsniedz komentāri par saviem apsvērumiem, tomēr kapitula kanclere Karina Pētersone uzver: “Darbs vēl nav noslēdzies. No iesniegumiem vien secinājumus izdarīt nevar; vēl jāveic liels izziņas darbs, jāstrādā ar arhīviem, ar organizācijām, pašvaldībām. Mēs turpināsim ļoti rūpīgi pētīt [šo cilvēku biogrāfijas]. Tas nav tik vienkārši. Apbalvojumu piešķir tikai par nopelniem.” Pētersone skaidro, ka cilvēku lielais vecums tiekot ņemts vērā, tādēļ arī šoreiz apbalvojamo skaits arī ir tik liels. Jautāta, vai nākamā nacionālo partizānu apbalvošanas reize varētu pienākt 2018. gada 4. maijā, Ordeņu kapitula vadītāja neizslēdza tādu iespēju, tomēr tas būšot atkarīgs no personu lietu izskatīšanas gaitas.

 

Nacionālie partizāni Mikalīna Supe (Kaija) un Arvīds Vīksniņš Vecumu mežā 1952. gadā. Fotogrāfija no Sanitas Reinsones grāmatas "Meža meitas" (2015). M. Supes apbalvošana ar Viestura ordeni tika rosināta, taču pagaidām nav apstiprināta.Nacionālie partizāni Mikalīna Supe (Kaija) un Arvīds Vīksniņš Vecumu mežā 1952. gadā. Fotogrāfija no Sanitas Reinsones grāmatas "Meža meitas" (2015). M. Supes apbalvošana ar Viestura ordeni tika rosināta, taču pagaidām nav apstiprināta.

Ordenis – astoņiem partizāniem

Ar Viestura ordeņa V šķiru 18. novembrī apbalvojamie nacionālie partizāni, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki:

Antoņina Brasla

Dzidra Bukāte

Monvids Uldis Normunds Eltermanis

Arends Jānis Lapiņš

Jāzeps Logins

Pēteris Logins

Hilda Miezīte

Ernests Rudzroga

 

Bruņotās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, nacionālo partizānu grupu locekļi, kuru apbalvošana ar Viestura ordeni tika rosināta, taču pagaidām nav apstiprināta:

Ilmārs Adītājs, Ēvalds Baumanis, Vilma Birša, Valija Logina, Velta Nikolavska, Domicella Pundure, Mikalīna Supe, Anna Šmidte, Kazimirs Upenieks, Heinrihs Vilcēns, Modris Zihmanis, Bruno Zvejnieks.

Pievienot komentāru

Komentāri (23)

  1. Vienkārši pretīgi lasīt bijušo partijnieku komentārus, kas saskan ar vienīgās pareizās partijas ideoloģiju. Viņi arī noteikti slavē bijušos “labos” laikus! Ordeņa kapitula ierēdnu darbs gan ir pārāk lēns un daudzi atzinību tā arī nesagaidīs.

  2. Daži vai daudzi, varbūt visi viņi glāba savu ādu un izraisīja ja ne milzīgu naidu, bet gan ieganstu pamatojumu savām zvērībām no KGB ortganizēt atbalstītrāju izsūtīšanu trimdā, kuru liela daļa gāja bojā. Mēs pazīstam dažus no čekas notiesātajiem “nacionālajiem partizāniem”, kuri labi dzīvoja apcietinājumā un/vai trimdā, pat pabeidza labas skolas un pietiekami ātri sveiki un veseli atgriezās.

    Dāvināsim viņiem, dazīem pat bijušajiem komjauniešiem, augstākos apbalvojumus – bet tos, mierīgos iedzīvotājus, kuri cieta no viņu rokas, tika slepkavoti – nosodīsim, ka negāja mežā, nestājas komjauniešos, kompertija,neveda uz mežu ēdamo mežiniekiem.

  3. Kaupēnam, ar, ja kas!

  4. Ieteiktu, te pievienot vēl Kaupēnu. Tiesa gan, pēc nāves, bet nu un?

  5. Cik rūpīgi ir pētīts “Saskaņas” biedrs Pāvels Seļivanovs, kuram šogad piešķir TZO? Un Zenons Indrikovs, kurš ielaida OMON Iekšlietu ministrijā?

  6. No šī raksta publikācijas brīža gaidīju,kad ieslēgsies propogondonu “smagā artilērija”.Un re!Sagaidīju.Žēlabas,gandrīz kā no Lavrova ķēves zaharovas repertuāra.Vēl tikai derētu piešūt žīdu šaušanu,bet nekas,gan jau kāda “anna”,”zinu”vai tā kam mamma gaudoja pacentīsies.

  7. Apsveicu ! Šis solis jau sen bija speŗams (Vīķes-Freibergas laikā).

  8. Vēl tagad vecie lauku cilvēki atceras “varoņus”, kuri viņus aplaupīja, atņēma pēdējo, bet iekrituši savus upurus uzrādīja par atbalstītājiem un garantēja nelaimīgajiem ceļojumu uz Sibīriju.
    No kā tad šie tur mežā dzīvoja, ja gadiem ne ara, ne sēja, tik radīja bailes un apdraudējumu apkārtnes iedzīvotājos?
    Bet laupīšana jau vēl tikai ziediņi. Bija arī nevainīgu cilvēku slepkavības. Poļitrukiem jau netika klāt, slepkavoja tos, kas pa rokai, lai iedzītu bailes apkārtnē.

    • kas tad ir varoņdarbs ? Atbildēt

      Ne tikai zinu, bet pati piedzīvoju. Vispirms nokāva grūsnas aitas ( bija februāra beigas ), paņēma visu , kas bija ēdams, māte ar mums , astoņus gadus veciem, bija viena. Piedraudēja par mutes palaišanu ”izlaist zarnas ”. Mamma vārda tiešā nozīmē gaudoja. Jau tā ciema padomē nelika mieru zinot ka tēvs ar mātes brāli bija leģionā un ” Kurzemes katlā ”. Tā kā varoņi gan viņi nebija, vismaz Tirzā. Mūžs ir nodzīvots, naida manī nav, bet cieņu gan nejūtu. Jā, mūsu vīrieši atgriezās no Sibīrijas1954. ? gadā un (onkulis) asins spļaudams nodzīvoja vienu gadu, bet tēvs trīs.

    • atbilde troļļiem Atbildēt

      Nesajauciet varonīgos latviešu partizānus ar jūsu pašu istrebīķeļiem.

    • Šie jautrie zēni un meitenes Austrumu Latvijas mežos, kuru ģimenes sistemātiski baroja un ēdināja šos “varoņus”, kā stāsta grāmatās, pat pakāruši kādu, kurš paziņojis, ka viņam apnicis slēpties gribējis atsaukties uz izsludināto amnestiju unpieteiktties uz aicinājumu. Viņu “varoņdarbi” labi aprakstīti vairākos rakstos un grāmatās.

      Pilnīgi pareizi, staigāja apkārt pa mājām un diedelēja pārtiku un apģerbus, kaut pašiem devējiem visa pietrūka, bērni uz skolu pat salā gāja basām kāj’;am, bet pamēģini atteikties nedot mežiniekiem. Katra māja, kuru apciiemoja vai adresējot arī citiem – ja kaut ko vērs mūti vaļā – dzīvi nepaliks. Visa ši apkārtne drebēja no bailēm kaut ko neizteikt otram kaimiņam vai pajautā.

  9. Paldies visiem latviešu patriotiem, kuri nepadevās boļševiku pārspēkam, bet saglabāja Brīvu Latviju Latgales, Kurzemes, Vidzemes mežos līdz pēdējam elpas vilcienam!!!
    Kas tie par sovoku laikā saštancētiem birokrātiem, kuriem šodienas Latvijā uzticēts sašķirot patriotus “pareizajos” un “nepareizajos”!
    Kādas vispār tiesības pētersonēm spriest tiesu pār tiem, kuri, atšķirībā no viņas pašas, reāli lēja asinis un atdeva dzīvības par mūsu šodienas brīvību!!!

  10. Vai tad daļa no šei minētajiem Viestura ordeņa kavalieriem nebija VDK stukači, kas pildīja čekas uzdevumus slepkavot atsevišāks personas, lai it kā pierādītu, ka mežā iesūtītais stukačs ir “istais” partizānis?

    Nesenā pagātnē ir publicētas dažas grāmatas, kurās, ja atmiņa neviļ, skaidri norādīts, ka daži šie “partizāni” paši ir atzinušies, ka savervēti un darbojās. Kādēļ viņi, ja piespiesti darboties un stučīt, neatzinās tolaik mežiniekiem un nepārtrauca sadarboties. Grāmatās, liekas bija teikts, ka kāds vai kāda no stukačiem, bija nolikta sardzē un “aizmigusi”, ko uzzinājuši čekisti, ka sardze guļ un varējuši pārsteigt bunkura iemītniekus un iznīcināt visus, kas atradās bunkurā vai tml. Grāmata būtu jālasa no jauna, lai precizētu. Tur, liekas, bija norādīti pat īstie stukaču uzvārdi.

    Vispār, tā saucamā “nacionālo partizānu kustība”, manuprāt, nebija organizēta pretošanās kustība, bet veidojās haotiski, “GLĀBJOT SAVU ĀDU”, dodoties mežā un gaidot angļus palīgā.

    Atrodiet kādu grupu, atsevišķus cilvēkus, kuriem nebija bailes no represijām un glābties mežā, varēja dzīvot un strādāt brīvībā, bet iegāja mežā, lai organizētu pretestību okupācijai. Nosauciet šādu organizāciju – nebūs. Kaut kur, neatceros, grāmatā rakstīja, ka skolnieki apzaguši skolas ieročus un bija spiesti iet mežā, jo čekisti esot bijuši uz pēdām šiem zagļēniem. Toties, ja nemaldos, šo zādzību organizēja paši čekisti. Nu tas nav nopietni, ka šādas grupas būtu pieskaitāmas pie pretošanās kustības – tā nav kustība, ja vairāki saiet kopā, lai glābtos no represijām.

    Varētu atzīt par “pretošanās kustību”, ja tā organizēta ar nopietnu mēŗķi, ir izvirzījuši rīcība plānu, darbojušies kopīgi un organizēti tieši pret varas bruņotām akcijām, pret masveida cilvēku tvartīšanas gadījumiem izvešanai uz Sibīriju utt.

    Manā skatījumā “savas ādas glābšanas” akcijas – aiziešana mežā un dzīvošana pagrīdē nav nosodāma, bet tāda kustība nevarētu tik atzīta par VAROŅDARBU un apbalvošanu ar ordeņiem, piešķirrt privilēģijas, protams, izņemot atsevišķus gadījumus, izmeklējot un/vai izvērtējot katru no tiem.

    Pieņemu arī varbūtību – ja šie mežinieki būtu sevi upurējuši, stājušies okupantu tiesas -troiku vai citas tiesas priekšā, daļa no viņiem būtu apcietināti, izciestu sodu un atgrieztos dzīvi., toties , var pieņemt – būtu daudz mazāks represēto citu cilvēku skaits, kuri gāja bojā pa ceļam uz Sibīriju, cietumos vai spaidu darbos par “bandu” (čekisti paši bijavairāk kā banda) atbalstīšanu.

    Gods un slava, ka paši glābās un spēja izglābties. Katram uz to ir tiesības, bet valsts mērogā šīs personas būtu vērtejamas tomēr atšķirīgi. Represētie ir tie, kurus patiesi represēja okupācijas varas iestādes politisko mērķu vadīti, represējot cilvēkus, kuri nebija izdarījuši noziegumus.

    • Nac.part. mazdēls Atbildēt

      Nacionālie partizāni vairumā gadījumu ir varoņi. Un runājot par tiem, kuri glāba āda un tāpēc iemuka mežā – varonība ir arī nesadarbošanās ar krievu okupantiem!
      Ar likumu jānosaka, ka ordenis netiek piešķirts bijušajiem komunistiem un komjauniešiem. Ja kāds partizāns kļuva par komunistu – tādam ordeni nedrīkst dot.

    • Ai, kā gribas kādu darvas karoti piejaukt, biedrene Anna! Jāapbēdina Jūs, ka informācija par visiem 22 apbalvošanai ar Viestura ordeni izvirzītajiem nacionālajiem partizāniem un partizānēm ir rūpīgi pārbaudīta un, lai kā Jūs gribētu, bet stukaču viņu vidū nav!

      • Man pat liekas, ka kāds, kāda pat bpubliski atzinās, ka viņu piespieda stučit un doties mežā un izdot mežinieku bunkurus., dežurējot vaktē “aizmigt”. Dažiem “partizāniem” izdevies izciest sodu un atgriezties pie apcietinātā vai katorgā atrodoša ģimenes loceklā – ko, dzīvot kopā? Kā tas iespējams? Okupanti tādas lietas nepieļautu, ja nebūtu stukačs.

    • Anniņ, Jums būtu ar steigu jāmaina narkotiku “dīleris”. Pašreizējais piegādā ļoti nekvalitatīvu mantu.

  11. kad notiks deboļševizācija? Atbildēt

    “(..) kapitula kanclere Karina Pētersone uzver: “Darbs vēl nav noslēdzies. No iesniegumiem vien secinājumus izdarīt nevar; vēl jāveic liels izziņas darbs, jāstrādā ar arhīviem, ar organizācijām, pašvaldībām. Mēs turpināsim ļoti rūpīgi pētīt [šo cilvēku biogrāfijas]. Tas nav tik vienkārši. Apbalvojumu piešķir tikai par nopelniem.”
    Kāpēc kapitulu vada izbijusi komuniste? Vācijā pēc kara bijušie nacisti nepalika pie varas.

  12. Haralds Bruņinieks Atbildēt

    Jāsaka paldies Jānim Vasiļevskim,kurš neatlaidīgi un mērķtiecīgi cenšas saglabāt nacionālo partizāņu piemiņu un to nozīmi. Iepazīstoties ar ordeņa kapitula lēmumu,rodas daudz neatbildētu jautājumu. Nevaru spriest par citu novadadu partizāniem, bet runājot par Sēlijas nacionālajiem partizāniem un minēto terminu-“kas ar ieročiem rokās cīnījušies pret padomju okupācijas varu”, šeit sākās pretrunas.
    Hilda Miezīte patiešām pelnījusi apbalvojumu, jo piedalījusies 1950 gada 25. februāra kaujā, kur krita 11 partizāni, kaut pašai nebija bruņojuma, tomēr atradās kaujas laukā un pildīja partizānu uzdevumu līdz pēdējam brīdim.
    Identiski tādā pašā situācijā bija Velta Nikalavska, kura piedalījās 1949 gada 20.decembra Elkšņu meža masīva kaujā. Pēc četru stundu ilgas aizstāvēšanās partizānu grupa tika likvidēta un Velta Nikalavska, tāpat kā Hilda Miezīte tika saņemta gūstā, bet apbalvojuma sarakstā diemžēl nav iekļauta.
    Mēs nevaram pilnīgi uzticēties VDM krimināllietu protokoliem, bieži nopratinot partizānus pielietoja fizisku spēku un citus ietekmēšanas līdzekļus, kas lika nopratinātajiem uzņemties nebijušus “noziegumus”. Vienīgais salīdzināšanas vēstures avots ir mutvārdu vēsture, kas diemžēl vairumam,jau ir nokavēts. Nav saprotams uz kādiem avotiem ordeņa kapituls balstījis savu lēmumu?!
    Piemēram Lietuvā ir pat muzejs Lietuvas nacionālajiem partizāniem, kur var gūt pietiekami daudz informācijas arī par mūsu nacionālajiem partizāniem. Ir atjaunoti vairāki nacionālo partizānu bunkuri un viņu cīņa tiek novērtēta.
    Nacionālo partizānu karš nebija vienkāršs, cilvēka ciešanas, kur fiziskā ietekmēšana ne reti spēja salauzt Latvijas brīvvalsts pilsoņus, kuri spēja apmelot, nodot savus kaimiņus, cīņu biedrus un meklēt sev vietu izdzīvošanai jaunajos apstākļos, sadarbojoties ar čeku, okupācijas varas un saimnieciskajām struktūrām. Daži diametrāli pretēji soļi- pilnīga atteikšanās pieņemt okupācijas varas noteikumus un cīņa līdz galam.Čeka savās cīņas metodēs izmantoja visus līdzekļus.
    Mēģinot pasniegt ordeni par to ,ka “esat vēl dzīvi” vēl nenozīmē nacionālā partizānu kara reabilitāciju.

  13. ”… jāstrādā ar arhīviem, ar organizācijām, pašvaldībām”. Arhīva eksperts Ainārs Bambāls jau visu apbalvošanai izvirzīto krimināllietas ir izpētījis un viņa, kā eksperta, slēdziens ir pievienots iesniegtajiem dokumentiem. Tas ir profesionāls darbs – vai Ordeņu kapitulā tiešām ir kāds lielāks speciālists? Darbs ar pašvaldībām, cik man zināms, ir bijis arī ļoti formāla rakstura. Piezvana kāds no Ordeņu kapitula kāda rajona Politiski represēto kluba vadītājam – vajagot raksturojumu par jūsu kluba biedru N.N. – nu, un šis cilvēks nevis aizbrauc pie N. N., lai viņu iztaujātu, bet pats p;ec saviem ieskatiem kaut ko uzraksta…
    Tāds tas Ordeņu kapitula lielais darbs..?

  14. Sarkanajiem Kremļa zemniekiem jau nu tas galigi nepatīk – kā varēja pretoties Lielajam Staļinam kādi tur nacionālie partizāņi ( mežābrāļi). Tā apbalvošana ar gariem zobiem – nu nepatīk… Nu nepatīt kā Paula ”Manai dzimtenei” , kuru vārdu dēļ aizliedza dziesmu svētkos ”Vēl nāks piektais gads,” – nu tā Kremlim nepatika ka pašmāju varas fani liedz dziedāt.
    Savulaik SANDRIS TOČS
    =Komunistu vietā es būtu aizliedzis dziesmu Manai dzimtenei. Tā taču grāva viņu varu. Ar tautas spēku dziedātais «vēl nāks piektais gads» realizējās dzīvē. Un arī PSRS diktatūrai, kas šķita mūžīga, pienāca savs «piektais gads».

    Varbūt arī šodien pie varas esošos biedē «piektais gads» kā līdzība? Reitingi krīt. Tauta dzied «vēl nāks piektais gads». Skaidrs, ka nepatīkami.=
    Sameklējāt līdzības?

  15. Nu tad beidzot! Vini nomazgaja 1940-41 g. negodu ,kad Latvija tika atdota austrumu barbariem bez pretosanas.

Draugiem Facebook Twitter Google+