Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. aprīlis, 2013
Drukāt

Otrā āda – Ķencis


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Vecpiebalgas novada iedzīvotāju protesta akcijā šomēnes piedalījās arī Ķenča tērpā ieģērbta persona, bet mūsu avīzes lasītāji pamanīja, ka tā nebija Dzidra Kuzmane, ilggadējā Jaunpiebalgas bibliotēkas darbiniece, kas Ķenča lomā iejūtas kopš 1972. gada. Viņi jautā, vai Dz. Kuzmanei nav kas atgadījies?


 

“Jaunpiebaldzēni dziļā cieņā apbrīno vecpiebaldzēnu drosmi un uzņēmību, kā viņi cīnās pret slikto ceļu, jo arī mēs neesam putni, kas var pacelties spārnos un, kā sacīt, ielaisties savā Jaunpiebalgā. Arī mums ir vajadzīgi labi ceļi,” saka Dz. Kuzmane. “Man gribas pateikt mīļu paldies tiem tuviem un tāliem cilvēkiem, kuriem mēs ar Ķencīti pietrūkām protesta akcijā. Bet, ņemiet vērā, ka ir divas Piebalgas, divi novadi un kultūras centri, un katram savs gaišums un savs ceļš ejams.”

Strīdēties, kurš Ķencis ir īstāks, viņai šķiet smieklīgi. Lai gan godam iesoļojusi pensijas vecumā, viņa Jaunpiebalgas novada domes namā ar priekšsēdētāja Laimja Šāvēja svētību iekārto Ķenča darba kabinetu un joprojām gaida ekskursantus no visas Latvijas. Nenoliedzami Ķenča tēls viņai nesis lielu cilvēku mīlestību un viņu jo-projām pazīst un grib satikt kā mīļo Ķencīti. Bet katra uzstāšanās ir nākusi ar lielu satraukumu un bailēm. Visvairāk no šī drudža cietis šoferītis, kas vedis uz kārtējo Ķenča viesošanās vietu. “Cik nervu es viņam noēdu… Uztraucos pirms katras uzstāšanās – ko teikšu, kā izskatīšos, vai būšu labs ciemiņš godos…

Sākumā es nemaz negribēju būt Ķencis, šis panaivais un savtīgais latviešu zemnieks. Bet mana kolēģe Velta Zariņa uzstāja, ka man jāuzņemas Ķenča loma. Laikam jau nojauta, ka visu mūžu esmu gribējusi spēlēt teātri. Man patīk atdarināt, nevis lai izsmietu, bet lai atklātu īpatno. Un arī piebaldzēnu runas maniere man ir asinīs,” stāsta Dz. Kuzmane.

Par spīti komiskajai lomai, ko viņa ir pieņēmusi ar lielu azartu, caur Ķenci atklājot piebaldzēnu savdabīgo gudrību, Dz. Kuzmanes dzīve nekad nav bijusi viegla. Viņai nav laimējies ģimenes dzīvē. Sieviete bez aukles izaudzinājusi piecus dēlus, no kuriem viens traģiski gāja bojā kā padomju laika nežēlības upuris. Viņas vecāki, piebaldzēni nez kurā paaudzē, padomju gados skaitījās pretvalstiski elementi un nekādu pensiju nesaņēma. “Tā kā esmu dzimusi 13. aprīlī, uz šo datumu norakstu visas nedienas, raizes un nebūšanas. Varbūt tādēļ, ka dzīve bija vienās problēmās, es tik daudz laika veltīju Ķenča tēlam un kultūras darbam,” pieļauj Dz. Kuzmane.

Savu ikdienu Dz. Kuzmane vada vecas muižas mājas dzīvoklītī ar malkas apkuri. Viņa daudz lasa, bet vislielākais satraukums ir par dēliem un mazbērniem, kuri dzimtajā Latvijā nevar atrast darbu, kas ļautu cilvēcīgi nopelnīt.

Dz. Kuzmane ir sašutusi par mūsu uzņēmējiem, no kuriem daudzi pat nedomā maksāt solīto, un mūsu valdību, kas negādā, lai cilvēki varētu izdzīvot un uzturēt ģimenes. “Ķencis būtu ideāls mūsu valdības ministrs, jo viņš prata vispirms domāt par sevi un, ja palika pāri, arī par citiem,” ironizē Dz. Kuzmane.

Viņai prieks par deviņiem mazbērniem, no kuriem trīs nedzīvo Latvijā, un jau pieciem mazmazbērniem, no kuriem trīs piedzima pērn. “Kā sarunājuši, visi trīs mazuļi brālēnam un māsīcām nāca pasaulē novembrī,” piebilst Dz. Kuzmane.

 

Fakti

Dzidra Kuzmane

Pazīstamākā brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” Ķenča tēla atveidotāja.

Ilgus gadus bija Jaunpiebalgas bibliotekāre un kultūras darbiniece.

1998. gada novembrī apbalvota ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

2009. gadā saņēma balvu par mūža ieguldījumu “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursā “Sieviete Latvijā”.

Vairāku grāmatu autore, populārākā “Iz Ķenča gara gaišuma…” (2011, “Jumava”).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+