Viedokļi
Komentāri

Otto Ozols: Jūlija atklāsmes jeb kāpēc nekas nemainās? 16


Uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš  slimnīcas palātā sniedzis vairākas intervijas pēc KNAB aizturēšanas.
Uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš slimnīcas palātā sniedzis vairākas intervijas pēc KNAB aizturēšanas.
Foto LETA

Pēc uzņēmēja, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) īslaicīgi aizturētā Jūlija Krūmiņa skandalozajiem paziņojumiem turpinās diskusijas par viņa teikto. Diemžēl nav pārsteigums, ka galvenā uzmanība ir veltīta pašam Krūmiņam un viņa neapšaubāmi košajam izteiksmes veidam. Tiek apspriests ziņas nesējs, forma, bet ne vēstījuma būtība.

Nav nekādu šaubu, ka miljonārs un Latvijas biznesa haizivs jau kopš 80. gadiem Jūlijs Krūmiņš nav un nevar būt nevainīgs kā jērs. Tā domāt būtu patiešām naivi, un arī pats Krūmiņš īpaši netēlo svēto. Tomēr pats galvenais visā šajā stāstā ir bēdīgā atziņa, ka viņa pieminētie “likumīgie” valsts zagļi ar iesaukām Bārda, Hūte, Mazais Krupis un citi nav izdomāti pasaku tēli. Tāpat nav lielu šaubu, ka sistēmiska valsts izzagšana ir notikusi un turpinās, piedevām prātam nepatveramos apmēros un ar šausmīgu cinismu.

Vissmagākais jautājums – kā tas tā varēja notikt un kāpēc visi šie valsts izzadzēji joprojām ir nesodīti? Ir notiesāti vairāki vidēja ranga korumpanti un tā dēvētie pārmijnieki. Visas lielākās korupcijas lietas ir izčākstējušas vai pārvērtušas “bezgalīgajos stāstos” – tiesas procesos, kuru gala spriedums gaidāms ap to laiku, kad pirmais cilvēks būs aizlidojis uz Marsu un atgriezies.

Cilvēki, protams, var tikai nevarībā noplātīt rokas un citēt dzejnieka Veidenbauma rindas:

“Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,

Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,

Par tiesnešiem cienīti blēži sēž…”

Zīmīgi, ka šajās rindās ir ļoti dziļa patiesība. Nav tik daudz runas par Krūmiņa piesauktajām hūtēm, bārdām un mazajiem krupjiem. Visdziļākā problēma ir tā, ka tiesiskā, politiskā sistēma, kas ļāva viņiem tik ciniski izzagt valsti un palikt nesodītiem, būtībā nav īpaši mainījusies. Mēs turpinām apspriest pašu Krūmiņu, mēs ķidājam, ko un kā viņš pats rīkojies, bet nejautājam, ko darīt, lai šo bezzobaino sistēmu mainītu. Veidenbaums piemin tiesnešus, bet mūsdienu Latvijā mums ir jārunā par kopēju tiesībsargājošo sistēmu. Jo blakus bārdām un hūtēm ir sazēluši jauni, tikpat ciniski un nekaunīgi zagļi. Tas nevarētu notikt, ja cīņa ar korupciju būtu biju sistēmiska un neatlaidīga.

Mikroblogu “Twitter” vietnē par Krūmiņu ironizēja kāds bijušais ekonomikas ministrs. Viņš norādīja, ka uzņēmējiem vienkārši nevajag traucēt godīgi strādāt. Godājamais politiķis, šķiet, ir aizmirsis, ka vēl pavisam nesen no amata bija spiests atkāpties viņa kādreiz vadītās ministrijas valsts sekretārs, kura sievas vadītajā fondā uzņēmēji bija čakli ziedojuši prāvas naudas summas – “tāpēc, ka tā vajadzēja”. Šī lieta ir kaut kur noklususi, nekas nav dzirdēts par nopietnu izmeklēšanu. Demisionējušais valsts sekretārs tagad tēlo liberālu un progresīvu politiķi. Tas vēlreiz apliecina, ka cīņa ar korupciju nav sistēmiska, drīzāk kampaņveidīga, patrenkā vienu otru skaļāku tipu un ar to viss arī beidzas.

Kāpēc Krūmiņa spilgtās “atklāsmes” ir tik būtiskas? Tāpēc, ka sabiedrībai un politiskajai videi ir beidzot jāatmostas no letarģiskā miega un jāsāk kaut ko mainīt. Visaugstākā līmeņa korupcija, par kuru tik spilgti liecināja satracinātais Krūmiņš, ir visļaunākā slimība valstij. Tā saēd no iekšas, noved līdz sabrukumam jebkuru valsti, sabiedrību. Ar precīziem skaitļiem pasaules vadošie ekonomisti ir pierādījuši – jo augstāks korupcijas līmenis valstī, jo nabadzīgāka ir tauta. Latvija Eiropā šajā ziņā ir vienā no beidzamajām vietām. Gadiem ilgi sistēmiski izzagtais valsts budžets neļauj skolotājiem, mediķiem, policistiem un daudziem citiem valstij tik svarīgiem strādājošajiem izrauties no nabadzības slazdiem. Mēs nevaram pietiekami daudz investēt izglītībā, veselībā, drošībā. No valsts, kurā ir augsts korupcijas līmenis, vairās nopietni ārvalstu investori un mūk pašmāju uzņēmēji. Tas vēl vairāk cērt robus valsts budžetā un vēl vairāk trūkst naudas pieminētajām valstij tik būtiskajām nozarēm. Mēs slīdam pazudinošā bedrē.

Viens no ļoti dziļiem un patiešām būtiskiem jautājumiem, uz kuriem ne Krūmiņš, ne arī kāds cits ir spējis atbildēt, skan vienkārši – kāpēc gadiem ilgi nespējam efektīvi tikt galā ar šo visaugstākā līmeņa korupciju? Nav šaubu, ka ir jau izveidojusies jauna topošo bārdu, hūšu, misteru “20%” un mazo krupju paaudze. Viņi turpina vairoties un justies tikpat nesodīti. Viņi ciniski ieņirdz par reņģēdājiem un pingvīniem, turpina vairot savas bagātības, izēst Latvijas valsts iekšas kā ļauni un rijīgi tārpi.

Saistītie raksti

Iespējamā atbilde ir tā, ka Latvijas politiskajā vidē bija un joprojām ir patiešām izglītoti, sirds inteliģenti cilvēki ar plašu un skaidru redzējumu. Un ir personas ar milzīgu darbošanās jaudu. Tomēr nav neviena, kurā būtu apvienotas šīs īpašības kopā. Pirmajiem pietrūkst jaudas, otrajiem – sirdsapziņas un inteliģences.

Lai valstī kaut ko mainītu, nepietiek ar kārtējo varoni baltā zirgā, jo problēmas ir sistēmā, nevis atsevišķās, patiesi vai pārspīlēti demonizētās personībās. Paradokss ir tas, ka to var izdarīt tikai stipras personības, kas nevis jāj ar baltu zirgu, bet spēj turēt sitienus, kad aprobežoti nelgas uzbrūk barā.

LA.lv