Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. novembris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Padomāsim. Un tikai? (4)

Foto - LETAFoto - LETA

Cilvēki vēro Latvijas Republikas proklamēšanas 96.gadadienai veltīto Nacionālo bruņoto spēku parādi 11.novembra krastmalā.

Valsts svētku priekšvakarā sarīkojumu rīkotāji šogad teica: “Padomāsim par Latviju.” Tikai padomāsim vai beidzot kaut ko līdz galam arī izdarīsim? Dzīvošana pusratā ir jau līdz kaklam. Mēs šodien vēl pilnībā neapzināmies, piemēram, pusratā pamesto tiesas procesu sekas. Bet laiks iet, un jaunas paaudzes nāk atražot dzīvošanu pusratā. Un tad ir lielā brīnīšanās, kāpēc rati, kurus saucam par savu valsti un kuros esam sasēdušies, nekust no vietas.

Pavisam nesen tika spriests, ko darīt ar uzturlīdzekļu (alimentu) nemaksātājiem, kuru skaita ziņā Latvija droši vien ir kādā no pirmajām vietām pasaulē. Kā viņiem tikt klāt, jo daudzi ir aizlaidušies uz ārzemēm un dzīvo, cepuri kuldami. Izskanēja doma publicēt viņu vārdus, bet tūdaļ atskanēja aizstāvošas balsis, kā tad jutīšoties viņu bērni. Tas, kā jūtas viņu bērni, kad viņiem nav ko ēst, ka nabadzības dēļ sarūk viņu izglītības iespējas, ka viņiem nav ģimenes parauga un viņu mātes krīt vai no kājām nost, lai kaut kā savilktu galus, cilvēka tiesību tuvredzīgos aizstāvjus neinteresē. Viena cilvēka bezatbildības radītajām sekām var būt milzīgs rādiuss laikā un telpā. Bet tikmēr bezatbildības vīruss svin savu uzvaras gājienu, jo cilvēka tiesības un brīvību mēs šodien valkājam tikpat nelietīgi kā savā laikā Svētos rakstus. Valsts nevar pastāvēt bez ģimenes, ģimene nevar pastāvēt bez atbildības. Kas notiek ar ģimeni, ilgākā laika posmā sāk notikt arī ar valsti.

Pārlūkojot politiķu runas, partiju programmas, pirmsvēlēšanu paziņojumus, par privātpersonu melīgajiem solījumiem nemaz nerunājot, varētu izdot melu kopotos rakstus. Tā bēgts no atbildības kā atjaunotās neatkarības gados nav pat padomju laikā, un nav brīnums, ka daudzus pārņem sajūta – šis ir tikai starpbrīdis starp okupācijām.

Ir liels satraukums par bērnu un jauniešu visatļautību un uzvedību. Kā noturēt bērnu uzmanību, viņi gandrīz visi šodien dzīvo paaugstinātas trauksmes stāvoklī? Vai pieaugušajiem ir jākļūst tikpat atraktīviem, kādi ir cirka mākslinieki, un jācenšas bērnus pārkliegt vai, gluži pretēji, jānomierinās un jāpieklust. Pēdējos gados pasaule ir atklājusi pamatīgi aizmirsto meditācijas mākslu. Ja šis vārds nepatīk, var teikt – norimšana. Kaut pāris minūtes dienā to vajag praktizēt jau bērnudārzā. Lai par ieradumu kļūst ieklausīšanās sevī un pēc tam arī citos un lai cilvēks bez jelkāda ārējā spiediena apgūst spēju sevi disciplinēt pats. Ar to mēs rādīsim piemēru citām valstīm, un norimšanas augļi neizpaliks. Vislielākais deficīts mūsdienu pasaulē ir klusums. Cilvēki pēc tā dodas uz vēl atlikušajiem mūžamežiem, kaut gan to var atrast tepat, Latvijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Autore naido, kāpēc tāda ir avīzē, kas nes Latvijas vārdu?

  2. Amanda,pilsone-pilsonim Atbildēt

    Mīļajai un ļoti cienītajai autorei kā vienmēr atrodas tik trāpīgi vārdi. Jā, melu tur varas augstumos ir bijis daudz. Bet melo jau sabiedrībai, zinot,ka noticēs vai dažu labu varēs nopirkt ar lielāku vai mazāku taustāmu labumu,kaut vai ar šņabja pudeli. Jā,trokšņu ir tik daudz,ka esam apmaldījušies savā brīvībā,kā kolhoza laikos teļi izlauzušies karstā laikā no dunduru ielenkta aploka bez sajēgas skrien uz visām pusēm,neprotot atrast savas mājas-kūti. Mūsu sabiedrībā ir tik daudz tādu teļu ,kaut galvas jau sirmas,mums ir pārpārēm fizioloģiska seksa un fizioloģiskas mūzikas,un mūsu jaunieši baidās no klusuma Bet puķe uzplaukst klusumā un tie melīgie politiķi taču ir vieni no mums! Kāds pats būtu ērtajā varas krēslā!?!

  3. Valsts svētku priekšvakarā sarīkojumu rīkotāji šogad teica: “Padomāsim par Latviju.” Tikai padomāsim vai beidzot kaut ko līdz galam arī izdarīsim? –
    Tam vienam to domāšana beidzās ar ES naudas izkrāpšanu viesu mājai un noturēties augstajā krēslā. Tam otram sievas biznesa un parādu dēļ pēkšņi mainās celtniecības likumi un ir MAXIM asaras ; arī pēkšņi pārdodas valsts Hipoteku banka un parādi mistiski zūd.
    Tam trešajam Saeimā ir jāielien pa lapsas alu kā uz vistu kūti un tam ceturtajam katra balss ceļā uz Seimu bruģēta ar lielpudeli.
    Domāts jau ir, bet vai par Latviju vai par sevi tajā un klusums. Tas kaut kā sāk atgādinā pirmskara pēdējās Seimas un tos netīrumus … Padoms viens kā gudrā čigānu pamācība, kad dēls atnāk netīrs mājās – mazgāsim šo, vai taisīsim jaunu…

Draugiem Facebook Twitter Google+