Kultūra
Kultūrpolitika

Padomju laika kino mantojuma tūkstoš izaicinājumu 1

973 – tik daudz ir padomju laikā uzņemto filmu, par kurām pirms nedaudz vairāk kā mēneša lēma Augstākā tiesa (AT), atstājot negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noteikts, ka tiesības uz filmām nepieder nevienai juridiskajai personai, bet tikai pašiem autoriem.

Mēneša laikā pēc sprieduma pasludināšanas autori ir spēruši pirmos soļus, meklējot labākos filmu apsaimniekošanas un saglabāšanas modeļus. Ir skaidrs, ka šis process nav īsti iespējams bez valsts iesaistīšanās, taču ar AT spriedums jūtami ierobežo valsts iespējas iesaistīties un atklāj “Rīgas kinostudijas” privatizācijas laikā nepaveikto. Proti, tika nokavēts brīdis, kas varētu likumdošanas aktos fiksēt valsts tiesības un atbildību, maksimāli saglabājot autoru tiesības rīkoties ar savām filmām.

Patlaban lielākie cietēji – paradoksālā kārtā līdz ar pašiem tiesas procesā uzvarējušajiem autoriem – varētu būt labticīgie un apzinīgie filmu izplatītāji, kuri, saskaņā ar tiesas lēmumu, varēs filmas likumīgi demonstrēt vien tad, ja būs saņēmuši atļauju no visiem filmu autoriem. Diemžēl daļa autoru nedzīvo Latvijā, daļa jau ir miruši un trūkst ziņu par viņu tiesību mantiniekiem, un arī AKKA/LAA var izsniegt licences tikai savu pārstāvēto autoru vārdā.

Turklāt “Rīgas kinostudijas” valdes priekšsēdētājs Armands Liberts jau paudis, ka, pēc viņa domām, spriedums autortiesību jautājumu nav atrisinājis un uzskata “Rīgas kinostudiju” par institūciju, kurai ir vislielākās tiesības rīkoties ar padomju laika latviešu kinofilmām.

Kādas problēmas iezīmējas saistībā ar Augstākās tiesas spriedumu un kādi ir iespējamie risinājumi, lasiet 7. marta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

LA.lv