Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. februāris, 2015
Drukāt

Panākt talantam soli pretim Saruna ar diriģentu un pedagogu Jāni Kaijaku (3)

1. Par balvu - gandarījums

1no4
Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
Radošais CV

Jānis Kaijaks bijis Altaja apgabala simfoniskā orķestra galvenais diriģents (1963 – 1967), Novosibirskas Operetes teātra galvenais diriģents (1967 – 1970), Mūzikas akadēmijas pedagogs, simfoniskā orķestra diriģēšanas klases docents, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) viens no Mūzikas fakultātes dibinātājiem, pirmais Mūzikas instrumentu un orķestra spēles katedras vadītājs, kur nostrādāja līdz 75 gadu vecumam.
Mūzikas vidusskolās Jāņa Kaijaka audzēkņu vidū ir Pauls Dambis, Maija Einfelde, Lolita Vambūte. Konservatorijā, fakultatīvi apgūstot orķestra diriģēšanu, caur Jāņa Kaijaka rokām gājuši tagad daudzi izcili mūziķi – Latvijas Nacionālās Operas direktora padomnieks mākslinieciskos jautājumos Andris Veismanis, Novosibirskas Operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Ainārs Rubiķis, diriģents Gints Glinka, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas orķestra diriģents Pēteris Plūme, Operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš, pedagoģijas zinātņu doktors, RPIVA orķestra "Gaudeamus orchestra" diriģents Guntars Bernāts un citi.

Kā sacīja Lielās mūzikas balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs komponists Andris Vecumnieks, aiz katra sevi mākslā apliecinājuša talanta stāv kāds skolotājs, pedagogs, audzinātājs. Pirmoreiz Lielās mūzikas balvas 22 gadu pastāvēšanas vēsturē radīta balva par talantu audzināšanu. To 3.martā svinīgā ceremonijā uz Operas skatuves saņems pedagogs, diriģents un komponists Jānis Kaijaks. Viņam piešķirtā balva vienlaikus ir goda parādīšana operetei, kam meistars veltījis lielu daļu sava mūža, būdams Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1974 – 1992), kā arī kopis šo žanru vēlāk, arī tam nelabvēlīgos apstākļos.

– Vai par piešķirto talantu audzināšanas balvu jums ir gandarījums?
– Kā par jebkuru balvu, kad tiek novērtēts un atzīts tavs darbs.

– Kuri ir tie pedagogi, no kuriem esat smēlies savā mūziķa mūžā?
– Rīgas zēnu 1.ģimnāzijā strādāja Kārlis Traviņš. Visu mūžu bija dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Kopā ar dzīvesbiedri Operas solisti Ernu Traviņu izbraukuši visu Eiropu – bijuši Vīnē, Parīzē, Londonā, Zalcburgā, Mocarta muzejos –, vienmēr atrada desmit minūtes laika mums, puikām, par redzēto pastāstīt. Viņš bija arī tas, kurš ierādīja pirmos paņēmienus kontrabasa spēlē vienam no lieliskākajiem šī instrumenta pārvaldītājiem Latvijā, deviņu simfoniju autoram Artūram Grīnupam. Ar meiteņu 3.vidusskolas audzēknēm mūsu skolai bija kopīgs dramatiskais pulciņš, no kura nāk Baiba Indriksone, Astrīda Gulbe, Helēna Romanova, Varis Krūmiņš, Uldis Lieldidžs, un kuru vadīja Dailes teātra aktieris Valentīns Skulme. Tiku uzaicināts rakstīt izrādēm mūziku, Dailes teātra bedrē spēlēja skolas orķestris, es pats diriģēju. Tā manā dzīvē līdztekus sāka vīties divas straumes – teātra mūzikas komponēšana un diriģēšana. Kad mācījos Konservatorijas pēdējā kursā, pats Smiļģis uzaicināja rakstīt mūziku Jūlija Vanaga lugai “Kuģis aiziet jūrā”, divus gadus strādāju pie Smiļģa, rakstot mūziku izrādēm “Lai arī rudens”, “Tā iesākās diena”, vēlāk Liepājas teātrim – “Salnai pavasarī”. Ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā iepazīto izcilo latviešu ērģelnieku, pedagogu Pēteri Rību līdz viņa mūža beigām mums saglabājās sirsnīgs kontakts. Atminos, kā kopā muzicējām pēc stundām līdz vēlam vakaram. Konservatorijā mans kompozīcijas pedagogs bija docents Valentīns Utkins – īsts mūzikas formas inženieris. Nekad nespēlēja priekšā kā profesors Jānis Ivanovs, bet stāstīja, skaidroja, mudināja atrast visu pašam. Mūzikas teoriju apguvu pie Lūcijas Garūtas. Tā kā viņa bieži slimoja, mācījāmies arī viņas mājās Čaka ielā bēniņu istabiņā, kur bija tāfele un klavieres. Lūcijai Garūtai nebija savas ģimenes, nebija vīra, nebija bērnu. Pāragri mirušās māsasmeitas Lailas piemiņai veltīto skaņdarbu klavierēm pirmoreiz atļāva atskaņot tikai piecus gadus pēc tā uzrakstīšanas, jo padomju laikos nebija pieņemts mūzikā sērot. Nupat šo skaņdarbu latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā brīnišķīgi atskaņoja pianists Reinis Zariņš. Lūcija Garūta palikusi atmiņā ar ārkārtīgu godīgumu un labestību. Atminos – pienāca eksāmens dubultfūgā. Pēdējā brīdī centos iepazīties ar fūgas uzbūvi un radīt savu pirmo fūgu. Dienas vidū klasē ienāca Garūta, apskatījās uz paveikto un teica – Jāni, nemocieties, rakstiet taču mūziku… Kad komisija ielika teicami, mana pedagoģe smaidīja un klusēja. Būtu varējusi atklāt – šis students nav pietiekami strādājis, šī vispār ir viņa pirmā fūga, bet viņa to nedarīja. Pēc tam uzdāvināja man savas latviešu tautasdziesmu apdares klavierēm ar ierakstu – mīļais Jāni, lieli mākslas darbi rodas tikai tad, ja talants ir apvienots ar neatlaidīgu darbu. Labas attiecības man bija ar Jāni Ivanovu, ko nevarētu teikt par Edgaru Tonu, kurš pilnīgi pamatoti allaž prasīja skaidru diriģēšanas tehniku un precizitāti. Reiz kādā koncertā viņš diriģēja to pašu simfoniju, ko bija mācījis mums klasē. Ar neapbruņotu ausi varēja saklausīt – nav lāgā. Pēc tam klasē viņam vaicāju – maestro, jūs to reprīzi speciāli paņēmāt par ātru vai jums arī tā sanāca? Viņš mani palūdza atstāt klasi. Praktiski nākamos divus gadus biju bez pedagoga. Ja tagad kāds students tā aizrādītu man, atteiktu – redzi, mīļais draugs, cik grūti vajag censties, man ar’ nesanāca. Mēs pasmaidītu un atrastu kopēju valodu. Konservatorijas rektors profesors Jānis Ozoliņš arī bija ārkārtīgi labvēlīgs cilvēks. Strādājot vienlaikus teātrī, nevarēju tikt uz obligātajām kara mācībām. Kara kungi pieprasīja izslēgt mani no augstskolas. Tā kā jau biju Latvijas Komponistu savienības biedrs, rektors deva padomu – steidzami ej radošā atvaļinājumā uz gadu!

  1. Par balvu - gandarījums
  2. Prasme saskatīt talantu
  3. Operetes žanrs pastāvēs mūžīgi
  4. Lai neierūsētu, kaut kas vienmēr jādara

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Apsveicu ! Esmu skolasbiedrs.Atceros kā Jānis diriģēja mūsu skolas orķestrīti. Spēlēju klarneti.Tiešām jaukas atmiņas.

  2. Sveicot jubilejā diriģentu Jāni Kaijaku, varu sacīt paldies par viņa vadītajām nodarbībām harmonijā un kompozīcijā Latvijas universitātes Mūzikas katedrā piecdesmito gadu beigās. Bija prasīgs, bet par izdevušos veikumu viņš pat paslavēja, sakot, ka tas ir tā kā citrons ar konjaku. Klausot viņa pamācībām, man arī pa reizei tas izdevās tā, ka cienījamais pedagogs vēl neticīgi piebilda: “To tu nebūsi rakstījis…”
    Lai tad arī jubilejas reizē būtu – Citrons ar konjaku!!!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+