×
Mobilā versija
+7°C
Armanda, Armands
Svētdiena, 22. aprīlis, 2018
19. decembris, 2017
Drukāt

Krievijai pret NATO nav izredžu! Bet ir citas metodes…Saruna ar Marku Galeoti (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Marks Galeoti

Pēdējā laikā vārdu savienojums “Krievijas iejaukšanās” lietots bieži. Par dažādiem līdzekļiem, kā Krievija mēģina ietekmēt politiskos procesus, intervijā “LA” stāsta Prāgas Starptautisko attiecību institūta vecākais pētnieks, vairāku Krievijas jautājumiem veltītu grāmatu autors MARKS GALEOTI.

Pirms trim gadiem jūs nācāt klajā ar paziņojumu, ka mūsdienu Krievija nespēj uzvarēt NATO konvencionālā karā. Vai kas mainījies?

M. Galeoti: Nav būtisku izmaiņu. Lai gan Krievija turpina modernizēt savus bruņotos spēkus, tās aizsardzības budžets samazinās ekonomisko problēmu dēļ. Turklāt kopš 2014. gada NATO kļuvusi daudz nopietnāka – aizvien vairāk alianses valstu aizsardzībai velta divus procentus no iekšzemes kopprodukta, turklāt NATO sabiedroto spēki izvietoti Baltijā. Krievijas ekonomika ir tikpat liela kā Spānijai, tomēr Krievijā valda autoritārs režīms, un ap 30 procentu budžeta aiziet aizsardzībai. Jo-projām Krievijai ir ievērojami mazāk karavīru nekā visām Eiropas NATO valstīm kopā. Krievija anektēja Krimu, ir iesaistīta nepasludinātā karā Ukrainā un piedalās Sīrijas konfliktā. Militārajā ziņā Krievija vēl var veikt uzlabojumus, tomēr tai nav nedz iespēju, nedz gribas uzbrukt NATO. Kremlis patiesībā baidās no NATO, jo aliansei ir daudz nopietnu nemilitāru līdzekļu, kas var traucēt režīmam, piemēram, iespējams radīt vēl lielāku Krievijas ekonomikas ļodzīšanos. Putinam gan ir sajūta, ka viņš padarījis Krieviju atkal varenu, un viņš iemieso 19. gadsimta lielvaru. Pēc tās lielvarai jābūt ietekmes zonām kā Ukrainai, Gruzijai, Baltkrievijai un citur. Lielvaru neviens nedrīkst pamācīt, tādēļ Krievijas ieskatā starptautiskās tiesības un tiesu institūcijas attiecībā uz to nedarbojas. Krievija vēlas teikšanu globālos notikumos. Lai iepriekšminēto sasniegtu, Putinam nekas nav jāiekaro, bet gan jāšķeļ, jānovērš uzmanība, jādemoralizē.

Kādi tēli raksturo mūsdienu Krieviju?

Ironiski, ka Krievija ir valsts, kuras pilsoņi vēlas izrauties no savas vēsturiskās mitoloģijas. Krievijai nākotnē jābūt Eiropas valstij, un esmu optimistisks, ka tā arī notiks. Krievi sevi uztver kā eiropiešus, Putins sevī reprezentē padomju cilvēka un krievu nacionālista sajaukumu. Viņš domā vēsturiskās un mitoloģiskās kategorijās, piesauc tādus tēlus kā Pēteri I, Ivanu Bargo, domā par “krievu zemju savākšanu”. Vēsturnieki no Maskavas valsts universitātes man stāstījuši, ka ikreiz dažādās apbalvojuma ceremonijās Putins viņiem uzdod jautājumu: “Kā pēc simt gadiem atcerēsies mani?” Neērts jautājums, kuru uzdod valsts diktators.

Vai Krievija apzināti izvēlas vājāku “medījumu” kā Ukraina un Sīrija?

Ukrainu Krievija uzskata par savu ietekmes zonu, un no šīs domas Krievijas elite nespēj atbrīvoties. Par Sīriju ir cits stāsts. Krievija savu kampaņu Sīrijā sāka ap laiku, kad ASV dēļ darbībām Ukrainā mēģināja pret to ieviest diplomātisku izolāciju. Putins devās uz ANO Ģenerālo asambleju, kur viņam bija nepatīkama tikšanās ar toreizējo ASV prezidentu Baraku Obamu. Bet uz Ņujorku Putins devās, lai varētu nofotografēties kopā ar Obamu un parādītu, ka divu lielvaru vadītāji satikušies, lai izrunātu svarīgus jautājumus. Krievijai nav daudz, ko piedāvāt saviem sabiedrotajiem – vien pārdot ieročus. Nedomāju, ka Krievijai vispār rūp Sīrijas režīms. Pafantazēsim par to, ka Rietumi atzītu Krimu kā Krievijas sastāvdaļu apmaiņā pret pilnīgu atkāpšanos no Sīrijas un spēku izvešanu. Domāju, ka uzreiz pēc tam Bašars al Asads nonāktu starptautiskajā tribunālā Hāgā. Krievija mēģina iegūt visas iespējas, lai kaulētos ar Rietumiem, tādēļ tā mēģina iesaistīties arī procesos Lībijā un Ēģiptē. Putins cer uz Jaltu 2.0, kurā novilkt ietekmes zonas, kā to senāk darīja lielvaras.

Kā Kremlis savu ārpolitikas mērķu sasniegšanai izmanto kriminālās struktūras?

Jāsaprot, ka Krievija nav pilnībā totalitāra valsts, bet varam to saukt par mobilizācijas valsti. Kad Putinam ir vajadzība, viņš agresīvajā politiskajā karā pret Rietumiem izmantos atbilstošākas metodes. Esam redzējuši, kā tiek izmantoti mediji, diplomāti, uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas. Spiegošana no Krievijas puses ir tuvu aukstā kara laika lielākajai intensitātei. Nevēlos pārspīlēt katras Krievijas bandas ietekmi, taču, kad ir nepieciešamība pēc papildu spējām, valsts aktivizē arī kriminālās struktūras. Turcijā čečenu aktīvistus nogalināja gan Krievijas valsts sūtītas slepkavas, gan arī no kriminālajām struktūrām salīgtas personas. Kriminālajām struktūrām uzticēta melnā kase, kas tiek izmantota politisko kampaņu finansēšanai, un tā iespējams panākt, ka uz tās nav Kremļa pirkstu nospiedumu. Igauņu drošības iestādes “KaPo” darbinieka Estona Kohvera lietā tika izmantoti pierobežā esošie cigarešu kontrabandisti. Kad Kremlim ir operacionāla vajadzība, tas atrod labāko veidu, kā piepildīt savas vajadzības – dažreiz der spiegi, bet citreiz – gangsteri. Rietumos esam pieraduši, ka starp spiegiem un gangsteriem ir strikta robeža, bet Krievijas gadījumā tā ir izplūdusi. Tas nav nekāds pārsteigums, jo PSRS arī savā labā izmantoja kriminālās struktūras. Putins šo līdzekli atklāj no jauna. Runa nav par lielajiem noziedzības sindikātiem, bet gan par mazām bandām. Tādēļ pēc noziedzīga nodarījuma ir grūti sadzīt pēdas vainīgajiem.

Jūsu ieskatā, kāds ir Krievijas dezinformācijas mērķis Baltijas valstīs?

Tāds pats kā visā Eiropā – šķelt, izmantojot jautājumus, kur pastāv pretēji viedokļi. Krievijai ir vienaldzīgi, kāds ir temats, galvenais – uzturēt spriedzi. Otrs mērķis ir uzmanības novirzīšana – runāt par migrantiem ES dienvidos vai amerikāņu ietekmi, tādējādi politiskās diskusijas uzsvaru novirzot citur. Trešais ir demoralizēt un likt Krievijai izskatīties varenai un draudīgai, lai Rietumiem ienāktu prātā doma, ka drošības labad vajadzīgs kāds darījums ar Maskavu. Krievijas ieskatā, Baltijas valstis nevar būt draudzīgas, bet tās var neitralizēt. To var izdarīt, piemēram, izplatot baumas par Kanādas karavīriem, ka viņi vainīgi vietējo sieviešu izvarošanā. Kremlī nedomā, ka izdosies pārliecināt Latviju par izstāšanos no NATO, bet tā vietā var izplatīt baumas par sabiedroto spēkiem, iegalvot, ka patiesībā esat “okupēti”.

Mūsdienās bieži tiek runāts par “Krievijas iejaukšanos”. Tostarp arī breksita kontekstā…

Krieviem ļoti patika doma par breksitu, jo tas rada šķelšanos. Mūsu lielākais spēks ir vienotībā – gan ES, gan NATO. Breksita process aizņems laiku, kas mērāms gados, gan Britānijas, gan ES politiskajos procesos. Turklāt sarunu laikā izcelsies konflikti starp Britāniju un tās sabiedrotajiem NATO. Referenduma laikā izstāšanos ES aktīvi atbalstīja “RT” (“Russia Today”), taču tam nebija izšķirošas ietekmes uz referenduma rezultātu. Daudz satraucošāki ir pieņēmumi, ka Krievija sponsorēja breksitu atbalstošas politiskās grupas. Viena lieta ir, ja cilvēki domā: “Ā, tas ir patriotu bariņš, kas aģitē par breksitu!” Pavisam cita uztvere cilvēkiem būs, ja viņi uzzinās, ka šīs grupas atbalstītas ar Krievijas naudu. Domāju, ka pavasarī par to uzzināsim vairāk, tāpat kā par vēlēšanu ietekmēšanu ASV.

Jūs dzīvojat Čehijā. Šīs valsts prezidents Milošs Zemans bieži tiek raksturots kā prokrievisks. Bet vai tas atbilst realitātei?

Kad viņš lieto izteikumus un salīdzinājumus, kuri ir par labu Krievijai, to mērķis ir uzbrukt Eiropai, bet ne vairāk. Kad marša “Dragoon Ride” laikā Čehijā ieradās ASV tanki, cilvēki protestēja. Protestētāji apgalvoja, ka tankiem jādodas prom, jo, redz, tie esot okupanti. Tomēr Zemans paziņoja, ka 1968. gadā padomju tanki Čehijā bija okupanti, bet šie gan ne – tie ir mūsu sabiedroto tanki. Viņš sevi uzskata par čehu patriotu, tomēr brīžiem neizprot Krievijas draudu nopietnību.

Čehijas politiskajā sistēmā prezidentam ir maz varas, tomēr viņam par labu spēlē, ka pārējie spēki ir politiski vājāki. Premjeram Andrejam Babišam vispār nav raksturīgs prokrieviskums – visa viņa impērija balstās uz biznesu ES.

Kas, jūsuprāt, būtu efektīvākie pretlīdzekļi Krievijas ietekmes mazināšanai?

Nedomāju, ka mītu atspēkošana Krievijas dezinformācijas kontekstā būtu efektīva. Ilgtermiņa atbilde ir dažādas izglītības kampaņas. Mums, eiropiešiem, veidojot aizsardzības budžetus, nav tajos jāskata tikai fiziskā drošība, bet arī citi pasākumi, piemēram, cik valstis tērē pretizlūkošanai, finanšu izlūkošanai un pretkorupcijas pasākumiem. Ja draudi ir hibrīdveida, tad arī aizsardzībai jābūt tādai pašai. Mums jāpievēršas politikas veidošanai. Mums vajag vairāk izlūkošanas virsnieku, jo, piemēram, Krievijai trešdaļa Prāgas vēstniecībā strādājošo nodarbojas ar spiegošanu. Mums uz Krievijas darbībām nav jāatbild simetriski. ASV “RT” un “Sputnik” lika reģistrēties par ārzemju aģentiem, bet Krievija atbildēja līdzīgi, pasludinot par ārzemju aģentiem “Radio Brīvību” un “Amerikas balsi”. Labāk būtu ieviest jaunas individuālās sankcijas. Krievijai jāsaprot, ka mēs apzināmies situāciju, mēs varam un pretosimies. Maskavā daudzi domā, ka esam karastāvoklī, tādēļ arī mūsu pieejai jābūt vienlīdz nopietnai. Tas gan nenozīmē, ka pret ikvienu krievu mums jāizturas kā pret ienaidnieku. Savukārt Putina valsts un viņa aprindas, kuras īsteno kampaņas, jāuztver kā kaujinieki šajā politiskajā karā un arī atbilstoši pret viņiem jāvēršas.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Gde berut takih eksperdov?! Nu poert chush nesusvetnuju! On durak, i vi – toze!
    Povtorno!
    Povtorno, posle udalenija cenzorami! Nu i dge deklarijujemaja svoboda slova?!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+