Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. marts, 2016
Drukāt

Evija Veide: Caur kādiem elles lokiem rakstnieki liek iet, šausminot lasītāju? (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Evija Veide

No prāta neiziet diskusija, kas “Kultūrzīmju” slejās raisījusies starp Gunu Rozi un mani (sk. “KZ” 1. 12. 2015., 19. 01. 2016., 15. 03. 2016.).

Par saldo un rūgto, augsto un zemāko literatūru. Par rakstīta darba kvalitāti, kam jāpiemīt, lai lasītājs justos gandarīts – gan par iztērētajiem eiro, gan savu laiku, nenometot grāmatu puslasītu. Atceros prozas lasījumu klausītāju viedokli, ka negribas tik daudz gremdēties dzīves tumšajā pusē – ar varoņiem, kam nav paveicies dzīvē atrast sev derīgu pamatu zem kājām, slīkstot plastmasas divlitreņu alus lūžās, dzīvojot mitekļos, kurus par tādiem var nosaukt visai attālināti. Tā ir mūsu (un ne tikai) sabiedrības daļa, kas skar ikvienu – ielu stūros un tuneļos, pie lauku veikaliem un autobusu pieturām. Nepatīkamais aromāts un izskats liek novērsties, lai pasargātu sevi no jautājuma par kādu centu, kas dzīves pabērnam noderētu. Nevar īsti neko pārmest lasītājiem, kas negrib šo sabiedrības daļu satikt, atverot tikko nopirkto grāmatu. Negrib iedziļināties bezcerībā, vardarbībā, žūpošanā. Vieglāk taču ir pielikt soli un neskatīties – gan dzīvē, gan romānā.

Nupat arī mūsu izdevniecībā redaktori lauž prātus par kādu romānu, kura varoņi pieder pie iepriekšminētajiem – neredzamajiem – cilvēkiem. Redaktore saka – vairāk par piecām lapām dienā nevaru izlasīt. Vide un varoņi nomāc. Gaišā stariņa nav. Pietrūkst lasītājam tik nepieciešamā izskaidrojuma – kāpēc rakstīts? Ko tas man kā lasītājam grib pavēstīt? Lai parādītu mūsu nācijas postu? Lai kādam kaut ko mācītu? Lai… nezinu. Arī man nav īsti atbildes uz šo jautājumu konkrētajā gadījumā. Acīmredzot autorei tomēr nav izdevies romānā iedzīvināt savu vēsti, lai arī lasītājs ne vien skurinātos, bet arī saprastu, atpazītu un aizrautos.

Un atceros kādu tikšanos ar vācu rakstnieku Tomasu Melli un viņa romānu “3000 eiro” pirms pāris gadiem. Pareizāk laikam pat būtu sacīt – pretējā secībā – vispirms ar romānu, tad ar pašu rakstnieku, kuru nominācija prestižai literatūras balvai bija atvedusi arī uz Rīgu. Romāna sižets un anotāciju pieteikumi mazliet biedēja – tēma par sociāli neaizsargātajiem cilvēkiem, viņu likteņu līkločiem… Jau pirmajās lappusēs iezīmējas situācija ar iereibušo galveno varoni, kurš nekādi nespēj saņemt savu dzīvi rokās un plūst pa straumi – no vienas pudeles līdz nākamajai. Otrs tēls – zemo cenu lielveikala kasiere, vientuļā māmiņa, kura viena pati mēģina kulties pa dzīvi, cenšoties nodrošināt sevi un bērnu. Domāju, ka prototipus atrast nebūtu grūti arī mūsu sabiedrībā.

Rodas jautājums – kur rakstnieks ļaus saviem varoņiem nokļūt, caur kādiem elles lokiem liks iet, šausminot lasītāju. Tā kā grāmatu izlasīt bija mans tābrīža pienākums, ķēros klāt bez īpaša entuziasma. Bet… aizrāvos, ielasījos un vēlāk spēju tikai dalīties pozitīvās emocijās un atklāsmēs ar tiem, kas bija romānu lasījuši jau agrāk. Fascinējoši. Grāmatai bija sava veida happy end, tikai nepārprotiet, ne tieši tāds, kā varētu gaidīt romantiskās literatūras cienītāji. Abi galvenie varoņi nepalika kopā, lai dzīvotu laimīgi, bet es noticēju, ka viņiem izdosies – katram pa savam un katram atsevišķi.

Tad nu rodas jautājums – kādēļ viena grāmata lasāma kā pret kalnu velkams vezums, cita rauj līdzi pat neticīgo? Recepti izrakstīt nespēšu, bet vienu atbildi zinu – tā ir rakstnieka motivācija, spēja mīlēt un neuzbāzīgi skaidrot savus varoņus. Ne nekritiski un pārmērīgi, bet tādējādi ļaut arī lasītājam piedzīvot brīdi, kad sāc saprast un pielaid sev tuvāk. Cilvēcīgo. Tā ir rakstnieka atbildība – ar vieglumu, bet ne seklumu likt lasītājam grāmatā iedzīvoties un ar pārdomām, bet ne bezcerīgu drūmumu no tās iziet. Paņemot kaut ko sev. Dzīves gaišajai pusei.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kur pazūd robeža starp vieglumu un seklumu; dziļumu un smagumu?

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+