Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. decembris, 2013
Drukāt

Par filmām nesmejas, uz cilvēkiem neapvainojas

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Tūlīt pēc Zolitūdes traģēdijas ugunsdzēsējs glābējs  Vilis Students “LA” lasītājiem pastāstīja par notikušo un dažiem mītiem, kas saistās ar glābēju darbu. Pa šo laiku mīti, pusmīti un sagrozīta informācija tikai nākusi klāt. Tāpēc šoreiz saruna ar  Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas docentu Māri Veiguru, kurš kopā ar kadetiem piedalījās glābšanas darbos veikalā “Maxima”. Viņš glābšanas dienestā strādā kopš 1987. gada.

– Viens no visnotaļ cienītiem būvuzraugiem presē izteicās: vajadzēja piesaistīt helikopterus, kas no augšas ar trosēm paceltu smagās konstrukcijas un glābēji pa apakšu ātri savāktu cietušos.


– Helikopteri saceltu šausmīgu putekļu vētru, viss ietu pa gaisu. Propelleru radītais gaisa spiediens saspiestu gruvešu kaudzi un arī vēl dzīvos cilvēkus. Un tādos apstākļos glābējiem nebūtu prātīgi tur līst iekšā. Helikopteru vietā daudz labāki bija celtņi, kas mierīgi no malas bez gaisa spiediena un inerces cēla konstrukcijas – un arī tad zem paceltām konstrukcijām neviens glābējs nestrādāja, no tām krita nost drazas un detaļas. Pat paliela skrūve, nemaz nerunājot par betona gabaliem, kas krīt no liela augstuma, cilvēkam var būt bīstama. Starp citu, kad notika trešais jumta nogruvums, tuvumā esošie glābēji caur visām aizsargmaskām sajuta tādu kā karstu bišu spieta lidojumu – tās bija drazas, putekļi un smiltis, kas lidoja gaisa spiediena ietekmē.

– Daļai ļaužu likās, ka glābēji lēni kustas.


– Tādos nogruvumos bez īpaša iemesla neviens neskrien. Tāpēc, ka bīstami pašam, bīstami tiem, kas vēl dzīvi kaut kur zem kājām. Turklāt ekipējums ir pietiekami smags, lai skrietu, ātri nogurtu.

– Dzirdētas runas, ka glābēji kaut ko slēpj. 54 bojā gājušie, bet starp viņiem neviena bērna… Vai nav pamats mītam?


– Tas ir liktenis, kas paglāba bērnus. Varbūt bērniem ir labāka intuīcija, kas vecākiem dzīves laikā notrulinājusies, un viņi izskrēja ārā? Varbūt bērnus paglāba bailes no skanošās signalizācijas – 
skolā jau noteikti māca, kas tādās reizēs jādara. Bērni arī no rejošiem suņiem baidās vairāk nekā pieaugušie.

Neviens nebija devis pavēli mums kaut ko slēpt.

– Patiešām glābēji nekad neko neslēpj?


– Es tagad mēģinu iedomāties, kas tad teorētiski šādos un citos gadījumos būtu slēpjams. Ja atrastu kaut ko kriminālu, piemēram, ieročus, narkotiku, nogalinātos, tad varbūt izmeklēšanas interesēs detaļas žurnālistiem nestāstītu, atstātu to policijas ziņā.

Katrā ziņā koledžā kadetiem mēs nemācām neko slēpt.

– Varbūt tomēr vajadzēja pieņemt palīdzību no ārzemēm, tās pašas Krievijas, kuriem esot siltuma lielgabali? Pūlī daudzi krievi runāja, ka Krievijas glābēji izglābtu vairāk cilvēku, ko tad mūsējie var…


– Nekas nebūtu mainījies. No siltuma lielgabaliem nebūtu jēgas, jo mums arī ir siltuma avotu noteicēji, kurus izmantojām tiešā tuvumā. Diemžēl drupu kaudze bija tik bieza, ka tie daudz nepalīdzēja. Notikuma vieta bija ierobežota un apstākļi tādi, ka bija jāizmanto vienkāršs roku darbs un speciālie instrumenti: dažāda veida domkrati un knaibles, hidrauliskais atspiedējs, lāpstas, laužņi, pneimatiskie spilveni. Krievam, amerikānim vai japānim ir tādi paši instrumenti, un viņi drupās strādā ar tādām pašām metodēm.

– Te kārtējo reizi teic, ka daudzi no mums dzīvo Holivudas filmu iespaidā.


– Es jau arī ik pa laikam paskatos. Nesmejos, jo saprotu, ka mākslai ir sava specifika. Ja rādītu visu kā dzīvē, nebūtu interesanti skatīties. Piemēram, filmās rāda, ka snaiperis tēmē uz upuri, izmantojot signālu no kosmosa satelīta, kas nopeilējis mobilā telefona signālu. Dzīvē glābēji mobilos drupās mēģina saklausīt, novelkot ķiveri un klausoties ar ausīm… Neesam arī nekādi mītiskie fēniksi, kas var staigāt un izdzīvot ugunī. Reiz, kad dzēsu ugunsgrēku Slokas papīrfabrikā, negaidot izkusa mucas ar dīzeļdegvielu, kas izlija uz grīdas un aizdegās. Es tikai sajutu, cik ātri paliek karsti, kāpos atpakaļ, iekļuvu kādā nišā kā sprostā, nokritu uz ceļiem un saucu palīgā. Neko vairāk neatceros. Mani bezsamaņā izvilka ārā komandieris, kas bija izdzirdējis kliedzienu. Ķivere ar stiklu bija sākusi kust, ķiveres iekšējā apdare no karstuma bija pa pusei sabirzusi, apsvilusi bārda – starp citu, tā neļāva pie sejas pielipt elpošanas aparāta maskai, kas no karstuma bija kļuvusi pavisam mīksta.

– Vai Zolitūdes traģēdiju izmantosiet kā mācību materiālu koledžā?


– Noteikti.

– Varbūt tomēr atradīsiet savā darbībā kļūdas?


– Nezinu. Par kļūdām, protams, domāju. Ko varēja labāk? Varbūt šādos gadījumos uzreiz atrast arhitektu, konstruktoru, kas pasaka, kas, kur un kā celts? Bet tad man atkal gribas sev pašam atbildēt: minūšu, kaut vai pusstundas laikā tas laikam var notikt tikai filmās.

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+