Mobilā versija
Brīdinājums -5.0°C
Lidija, Lida
Otrdiena, 16. janvāris, 2018
29. decembris, 2016
Drukāt

Par VDK nolūkiem skaidrības nebija. Saruna ar atmodas laiku Rīgas milicijas priekšnieku (29)

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Viktors Bugajs

 

Un tā doma 1987. gada 23. augustā salikt satiksmes autobusus ap Brīvības pieminekli?

Tādu lēmumu pieņēma Iekšlietu ministrija, jo es viņiem pateicu, ka pilsēta ar saviem milicijas spēkiem ar situāciju galā netiks. Pēc tam apkopojām informāciju un sagatavojām plānu, ka pie pieminekļa tādos gadījumos uz katriem 4 m² vienam jābūt formā, vienam bez formas. Tad izdomājām, ka tikai perimetra apķēdējumam jābūt formā. Kabatzagļi rīkojās, provokatoru netrūka un, treškārt, tur bija pilns ar VDK aģentiem, par kuriem nebija skaidrības, ar kādu mērķi viņi darbojas, ko viņiem vajag. Viņu mērķis varēja būt arī demonstrēt milicijas nespēju kontrolēt situāciju, lai varētu panākt armijas izvešanu ielās. Mums ar VDK attiecības bija tādas…

 

Nedraudzīgas?

Nu, ja kāds sevi uzskata augstāku par tevi un to visādi izrāda… Kad 1987. gada februārī Rīgā atbrauca Mihails Gorbačovs, bija anonīms zvans dežūrdaļā: “Mēs viņam bumbu uzmetīsim, kad viņš brauks pa Gorkija (Valdemāra) ielu.” Tagad mēs zinām, ka viņam neviens uzbrukt netaisījās. Bet tobrīd? Tāpat, kad nodibināja Vides aizsardzības klubu un tas gatavojās rīkot masu pasākumus, man uzreiz likās, ka tur var viskautkas iznākt. Tāpēc iesūtīju tur savu aģentu. Viņu pēc tam vēl VDK savervēja. Tas cilvēks tagad jau ir miris.

 

Jums bija viegli izšķirties, kurā pusē būsiet?

Mierīgi. Bez jautājumiem. Jo pieņēmu lēmumu, ka šeit palikšu. Emigrācija mani nevilināja. No tiem, kuri toreiz Latvijas PSR sabiedrībā ieņēma kādu stāvokli un pēc tam aizbrauca, neviens tur nav labi iekārtojies. Kas tagad ir Viktors Alksnis? Viņš tur ir visiem apnicis. Pagājuši 25 gadi, bet viņš maļ vienu un to pašu. Bet toreiz galvenā uzmanība bija mītiņiem. Viena no pirmajām lietām, ko izdarīju, kad kļuvu par Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieku, – vienojāmies ar LTF, Rīgas pilsētas izpildkomiteju un citiem, ka katram, kurš vēlēsies organizēt masu pasākumu, ar parakstu jāapliecina, ka nodrošinās sabiedrisko kārtību un nekādu ekscesu nebūs. Visi nāca pie manis saskaņot. Ar sakostiem zobiem, bet nāca.

 

Kad atmodas sākumā vēl bija aizturēšanas, pūlī taču bija arī VDK cilvēki? Kā jūs viņus atšķīrāt?

Milicijas un VDK aģentus neaizturēja. Ja aizturēja, tad zvanīja, atbrauca un mēs atdevām visus dokumentus. 1987. gada 14. jūnijā milicijas aizturēto bija vairāki desmiti. Atbrauca no VDK un savāca no mums protokolus, paskaid­rojumus. Nevienam nebija soda. Tikai brīdinājumi. Pienāca 23. augusts, un es pateicu, ka turpmāk tā cauri neies. Saku – jūs savējos labāk pazīstat, sēžat te pie aizturēto žurnāla un parakstāties par katru, ko atbrīvojat. Ja jau tas ir “valsts apvērsums”, tad tā ir jūsu darīšana. Viņi tā arī izdarīja. Parakstījās. Un es žurnālu, hop, seifā. Nokopēju. Jo skaidrs, ka tie, par kuriem parakstījās, jau bija vai tiks savervēti. Ieskatījos sarakstā un viņiem pajautāju: “Puiši! Interesanti, vai tik jūs paši šos dumpjus nerīkojat?” Toreiz, līdz 1990. gadam, nevienam nebija īstas pārliecības, ar ko tas beigsies.

 

1991. gada janvārī kāds kontrolēja situāciju?

Ir tāds jēdziens “vadāmais haoss”. Manuprāt, 1990. gadā Vaznis izdarīja kļūdu – noņēma no amata apakšpulkvedi Gončarenko. Viņš bija internacionālists, bet ļoti profesionāls, enerģisks kadrs un līdz 10. – 11. janvārim viņš bija Rīgas milicijas pusē. Bet pēc atlaišanas kļuva par OMON kuratoru, PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvi. Tur bija vēl tāda lieta, ka Maskava izveidoja Baltijas transporta mezgla Iekšlietu pārvaldi Rižņikova vadībā. Tā faktiski bija Latvijas Iekšlietu ministrijai paralēla struktūra, kam pie izdevības bija jāstājas ministrijas vietā. Rīgas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietniekam Vladimiram Antjufejevam būtu mans amats.

21. janvārī mēs visi zinājām, ka būs uzbrukums Iekšlietu ministrijai, taču nezinājām, tieši kad. Kas deva pavēli? To jau neviens vairs neteiks. Vēl viens interesants moments – pavēle tajā laikā bija, lai 30% dežurējošo miliču būtu formā, bet 70% – privātā. Bet, kad beidzās šaušana un sākām domāt, kā OMON aizvest no ministrijas, izrādījās, ka daļa to, kam ar pavēli vajadzēja būt privātā, bijuši formā. Man šķiet, tie, kas pretēji pavēlei bija formu uzvilkuši, grasījās pāriet omoniešu pusē. Iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs arī nez kādēļ bija ģenerāļa formu uzvilcis. Es viņam teicu: “Kāda velna pēc? Lode var trāpīt gan ģenerālim, gan ierindniekam!” Omonietis Kuzmins viņam taisījās ar automāta laidi pa galvu sist. Noķēru automātu aiz siksnas, bet Ja­sinkēvičs pagrūda Kuzminu prom. Lodes tikai “žžīīk” virs galvas… Sienā caurumi palika. Pēc tam viņi Indrikovu mašīnā iestūķēja – būšot drošības garants, kamēr līdz bāzei Vecmīlgrāvī tiks. “Un pēc tam?” prasu. “Nu, iemetīsim no tilta kanālā – ja būs īsts padomju ģenerālis, izpeldēs.” Es viņiem teicu, ka dosim citu garantu. Tikmēr ministrijas dežūrdaļā zvanīja man viens “dižvīrs” un izteica priekšlikumu, kā notikumiem tālāk būtu jārisinās un kādai vajadzētu būt manai lomai tajos, kas mums tālāk esot jādara. Atbildēju necenzētiem vārdiem. Pateicu, lai ved OMON no ministrijas prom, jo esmu izsaucis Latvijas Republikas Prokuratūras brigādi krimināllietas ierosināšanai un vainīgo aizturēšanai.

 

Kurš jums zvanīja?

Neteikšu. Cilvēki vēl ir dzīvi. Viņam pateicu, ka gādāšu, lai omonieši tiek prom. Un, ja iejauksies armija, izrādīsim pretestību. PSRS ir beigas, bet milicija ir Latvijas pusē un savu izvēli jau izdarījusi. Netaisos klausīt tādus, kas gatavi savu “dzimteni” līdz pēdējai svešu asiņu lāsei aizstāvēt. “Tad jūs atsakāties?” viņš man prasa, “jā, atsakos.” Redzi, mēs visi tagad domājam par “trešo spēku” un uzskatām, ka uzbrukums ministrijai, šaušana Bastejkalnā – tā ir Maskavas provokācija, bet…

 

Vai tiesa, ka 1990. gadā VDK iekārtoja jums operatīvo uzskaites lietu un jūs bija gatavi apsūdzēt “dzimtenes nodevībā”?

Latvijas PSR prokurors V. Daukšis 1991. gada februārī man piesūtīja brīdinājumu par “dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu”, jo Rīgas milicija strādāja kopā ar Latvijas Republikas Prokuratūru, nevis Latvijas PSR prokuratūru. Vēlāk viņi ierosināja krimināllietu. VDK 1991. gadā pret mani sāka aģentūras lietu. Esmu to lasījis. Ziniet, kas izrādījās pats interesantākais? Ka tavi padotie, tavi vietnieki tā “klauvē” par tevi! Viņi stāsta visādus niekus un tas viss aiziet kā aģentūras ziņojums! 1991. gada 20. augustā Daukšis jau sankciju manam arestam izdeva. Bēgšanas gadījumā – šaut. LPSR prokuratūras prokurors Ņekrasovs man atsūtīja pavēsti. Citādi OMON ar spēku atvedīšot. Noskaidroju adresi. Uzbraucu Ļuļina (Dammes) ielā pie viņa 9. stāvā, pateicu: “Es tevi, nelieti, pa logu izmetīšu!” Viņš nebija gaidījis, ka atbraukšu skaidroties pie viņa paša uz mājām. Bet man tad tāds noskaņojums bija, ka tiešām varēju…

 

1997. gadā jums pilsonību par īpašiem nopelniem tomēr neiedeva…

1999. gada 2. janvārī, tikko atvērās naturalizācijas logi, noliku eksāmenu pirmajā grupā. Bet toreiz, kad neiedeva, tā vairāk bija cīņa nevis pret mani, bet pret Ziedoni Čeveru, pret viņa demokrātisko partiju “Saimnieks”, jo pēc atteikuma man kādam desmitam bijušo milicijas darbinieku pilsonību piešķīra. Zini, kāda sajūta ir, kad dod pilsonību tiem, kuri praktiski bija OMON pusē, tikai nerādīja, kas viņiem iekšā? Un kad viņi atnāk un saka: “Lūk, redzi, kā man, bet tev…” Žurnālisti jautāja, kā esmu apbalvots 1991. gada notikumu sakarā. Es atbildēju: “Ar trim čūlām kuņģī.”

Pievienot komentāru

Komentāri (29)

  1. Te gan jāpiebilst, ka kara stāvoklis Rīgā nebūtu izsludināts, bet vismaz Latvijā, vai visticamāk Baltijas kara apgabala teritorijā. To būtu noteikusi tā laika konstitūcija. Un tas nozīmētu, ka kara apgabala virspavēlnieks Kuzmins būtu galvenā persona, bet visi citi tikai izpildītāji. To jau janvāra notikumos gribēja izprovocēt. Ar vienu sitienu būtu trīs mušas nosituši. Bet neizdevās. Vēlāk augusta notikumi parādīja, ka mēs šodien tālu no tiem laikiem esošie “varoņi” tad būtu bijuši zemāki par zāli un klusāki par ūdeni. Tajā laikā mēs vairums to nesapratām un bijām bērnišķīgi naivi.

  2. Es pazīstu Viktoru Bugaju vēl no tiem tālajiem 80-90 gadiem. Varu apliecināt ka viņš
    bija un redzu tāds palicis ļoti sakarīgs cilvēks. Baueru arī pazīstu-mēsls ir un paliek mēsls. Zinu
    tikai vienu cilvēku kurš tajā naktī Iekšlietu ministrijā ar omonu varēja zvanīt . Viņu zin visa Latvija.
    Viņs arī zin ka mēs zinām. Lai Dievs viņam soģis.

  3. Man bija tas gods piedalīties rakstā pieminētā konferencē un redzēt tās pašapmierinātās sejas,kuras skaitīja ka atgūtā neatkarība ir viņu nopels. Kad palasa Saeimas sēdes stenogrammu,kura risināja jautājumu par pilsonības piešķiršanu Viktoram tad, tur var rakstā nenosaukto vēl dzīvo esošo personu
    vārdi un balsošanas rezultāti.

  4. Kurš cīnītājs te sāks lielīties ar sasniegto? Prātiņ, nāc mājās:”…. Milzīgās ekonomiskās emigrācijas un zemās dzimstības dēļ Latvija jau ir zaudējusi apmēram pusmiljonu iedzīvotāju. Pēdējos divdesmit gados mirušo skaits jaundzimušo skaitu pārsniedzis par apmēram 270 tūkstošiem, bet no valsts aizceļojuši vismaz tikpat daudz. Nomācošā daudzumā tieši jaunie cilvēki.” Otto Ozols: Latviskās tuvredzības pazudinošie korķi (Delfi)

    • Kolorado vatņiks atkal “aizmirsa” pieminēt, ka 90% no tiem aizbraukušajiem ir padomju okupanti un viņu pēcteči. Kolorado vatņikam galvenais ir ar saviem meliem censties sēt negatīvismu par Latvijas valsti.

  5. Komentāros savākušies vieni interfrontisti un nekaunīgi gvelž savu demagoģiju. Vateņi iedomājas, ka neviens nezina, kas toreiz notika un kā padomju okupācijas milicis pavēlēja arestēt Latvijas patriotus un draudēja.
    Ja tā turpināsies, tad drīz padomju okupanti un pārējie interfrontisti drīz sāks stāstīt, ka viņi “cīnījās par Latvijas neatkarību”.

    • Black lives matter – nu ja, pat demokrātijas citadelē ASV patriotiem jārespektē likums – kaut gan afro-amerikāņus turpārāk bieži atšauj bez kādas garas diskutēšanas par cilvēktiesībām.

      • Vatņikam kad nav ko teikt, šis sāk savu pastulbo, jau sen novecojušo kremļa plānprātiņu propagandu par nēģeriem un “pūstošo kapitālismu”.

  6. Latvijas patriots, ar sirdsapzinu, ar stipru mugurkaulu, tani laika stradaju centrale un savienoju sarunas ar MK un Iekslietu ministriju. No Bugaja nekad nedzirdeju rupjus izteicienus.Ari es loti daudz zinu,varbut butu labi visu atklat ka toreiz viss notika, zinu ka ir tadi kuri to neveletos!!! Lai Jums veseliba vel ilgus gadus!!!! Ari man tikai Landsbergis ir izteicis pateicibu ka ta laika Seima spikers. So dokumentu glabaju ka ,Esmu krievu izcelsmes latviete.Uzskatu viens otrs latvietis savas dzimtenes laba nav izdarijis neko , man ir daudz ko pastastit par 1991.13.01.___1991.19.08.

  7. viš pelnījis ordeni no Latvijas valsts

    • Nez kāpēc vecītis nepiemin naudas vagona lietu, kurā repšiks & co nozaga valsts naudiņu…, tur to visu atbalstīja arī intevējamā persona.

  8. Visu cieņu!
    Goda vīrs

  9. Presē sāk slavināt padomju okupantus un sāk gvelzt visādus melus. Sāk stāstīt, ka interfronte ir bijuši patrioti, bet patrioti – “buržuāziskie nacionālisti”. Viss tiek apgriezts otrādāk. Okupantu struktūru darbiniekiem, kuri nodarbojās ar represijām pret latviešu tautu ir jāsēž būrī, nevis jāsniedz intervijas.

  10. Kas ir "latviska Latvija"? Atbildēt

    Viktor. Kā toreizējie nacionālisti, tā šodienas abu krāsu ekstrēmie nacionālisti taisa postu Latvijai un neļauj augt un attīstīties, ne vieniem, ne otriem nav sapratnes, ka jādzīvo savai zemei, nevis jākalpo Lielajam BRĀLIM, kurš nekad nebūs draugs, nekad, izņemot, ja tajā izveidotos kaut kas no demokrātijas, bet to tajā valstī, manuprāt, nav bijis iespējams izveidot, jo valsts sastāv no daudzām gadsimtos pakļautām tautām un valstīm. Bet ne tas galvenais.

    Arī mūsu nacionālais brālis no NA aizvien nav sapratis, ka jārīkojas diplomātiski un valstiski, viss jādara, lai patiesi mēs visi Latvijā justos kā latvieši, kā jāsadzīvo tautām (es te nevērtēju Saskaņu, kuras viņu ekstrēmā daļa musinās tautas, pārmācīt nav iespējams, kamēr Lielais brālis cīnās par Latvijas politisku ietekmēšanu un pakļaušanu), ka nacionālisti no NA joprojām nav kļuvuši par valsts politisko kodolu, nav sapratuši, kas ir “latviska Latvija”, ka tā nav latviešu valoda (tā, protams, dod kopības sajūtu un kopējo sadzīvošanu), bet latviska Latvija ir tautu miers, kopīga izpratne, kopīga pārvaldīšana, ja grib saprast, pareiza kopīga attieksme par ražošanu un nodokļu maksāšanu, kopīga virzība uz korupcijas novēršanu utt.

    Tāpat Saskaņai joprojām nav vēlmes izprast, ka okupācijas elementu, tās privilēģiju atjaunošanas tendences, krievu valodas kā viena no svarīgajiem okupācijas ieročiem, instrumenta atjaunošana ir nacionālā naida kurināšana, vai viņi to saprot, bet pakļaujas sava BRĀĻA ietekmei. Ar krievu valodu manipulē, bīda uz āru, visur uzbāžas un kaitina citas tautības.
    Tā ir otrā tā saucamā, Latvijas nelaime, ko pavada kriminālais vārds „krievvalodīgie”, tas ir Latvijas dalīšana latviešvalodīgajos un krievvalodīgajos, kur krieviem patīk paplašināt savu loku ar visām citām tautībām, kamēr daudzas no tām ar vārdu „krievvalodīgie” faktiski tiek pazemoti (Ukrainas okupācija, Gruzijas kari un tatāru un ukraiņu pazemošana Krimā utt).
    Agrāk, krievu laikos visas PS tautas pasaulē dēvēja par krieviem, tagad mums jāsaprot, ka Viktors Bugajs ir latvietis, mēs Latvijā saucamies visi latvieši. Ja latvietis saka „latvieši” – jāsaprot visi Latvijas iedzīvotāji.

  11. Vecis, bet mēs pret viņiem …..

  12. Ko paveleja to darija. Paveletu saut, sautu.

  13. Viktor. Otrs iemesls, ka ekstrēmistiem līdzi skrien liela tautas daļa, kurai nav sava viedokļa vai tas ir informācijas trūkuma, nozombētības dēļ, jo bija okupācija, Sibīrija, netaisnību vairāk kā 1905.gadā. Tā krājušās tautā gadu desmitiem, bez tam miera laikā krievu privilēģijas, blats un korupcija bija brālis. Es cietu krievu laikā, ko jau pieminēju, līdz kamēr iestājos KP pēc Blonska piezīmes, ka es esot aizdomīga persona, kurš no 100 kolēģiem viens pats nav KP. Domāja citi, ka es varbūt stukačs, bet es domāju, ka Blonskim varēt būt zināms, ka jau esmu paņēmts uz izsekošanu VDK.Bija nāves bailes, jo biju ļoti nelojāls okupācijai, bet aizktālāti. Arī šajā laikā saņēmu represijas, neizteiktas, bet smagas, jo nepakļāvos muļķībām dažādos līmeņos. Turpmāk vēl.

  14. Varbūt tomēr ir vērts visu pateikt līdz galam un nosaukt visus uzvārdus!Nav taču vairs ko zaudēt!

    • Piekrītu. Ja pašos pamatos ir meli un noklusēšana, tad jebkura turpmākā darbība apaug ar meliem. Daudzu gadu garumā. Vēl arvien tiek slēpta patiesība par 1991. gada notikumiem un to īstajiem “režisoriem”. Juris Podnieks, laikam, bija kaut ko noskaidrojis, bet ……..

  15. fORS’ VECIS

  16. Viktor, mēs strādājām kopā, tuvu, viens otru labi pazinām. PALDIES Tev par attieksmi., savu mītnes zemi. Tu vienmēr esi bijis taisna kā pret sevi, tā pret Latviju.Ta, ka tu esi lamāts un lādēts, neatzīts biji, tas, varētu teikt, vērtējams individuāli. Šie Latvijai naidīgie spēki latviešu personā nodarīja ļaunu un milzīgu postu nevienam vien latvietim, visai Latvijai. Un tas bija darīts divu iemeslu dēļ: pirmais un galvenais, lai slēptu savu čekistisko pagātni, no bailēm, ka viņus tauta var nomētāt akmeņiem. Šī iemesla dēl viņi turpina kaitēt arī šodien, izrādot, it kā viņi ir VDK ienaidni, visa krieviskā un okupācijas ļaunuma ienaidnieki – tas viss, lai slēptos un glābtu savu prestižu un lai neatsegtu viņu īsto seju krievu laikos. Viņu posts Lavijai nav aprakstāms vienā grāmatā, pat ne trīs sējumos. Viktor, runājot par mūsu sfēru, jāsaka, ka visas noziedzīgās tīrīšanas tiesībsargājošas iestādēs ir neizsakāmas, notika pēckronštates matrožu sirdsapziņas metodēm, rupji, nepatiesi un ar naidu, kuram nav izskaidrojuma vai tas varētu būt garš. Tu, tava darbība man ir bijusi simpātiska visu laiku, no 1967.gada un visu netakarības atgūšanas laiku, kas nav tikusi novērtēta ne toreiz, ne tagad. Man bija liegts ceļš uz amatiem milicijā, no nebiju kompartijā, kaut virzīja neskaitāmas reizes. Suvorovs, ministrijā okupācijas sargs, lika priekšā kāju.

  17. Bugajs bija kārtīgs ments šī vārda labākajā nozīmē. Par tādiem policistiem uzņemtas franču kriminālfilmas. Lai viņam laba veselība!

  18. Paldies par toreizējo pozīciju. Bet par Latvijas valsts attieksmi…Nedomājiet par to! Daudziem tā iespļāvusi sejā.

  19. Vīrs, kam mugurkauls, kas strādājis un dzīvojis pēc aicinājuma un sirdsapziņas, ar tādu varētu lepoties jebkura tauta, sabiedrība un valsts.

    • Lai katram latvietim būtu tāda nostāja. Un komentēt drīkstētu tikai tie, kuriem tajā laikā bija saprātīgs vecums un nekādā ziņā tie, kuri vēl bija bērna prātā, vai vēl nebija dzimuši. Un Bugajs bija goda vīrs, pateicoties kuram bija tik maz izlijušo asiņu.

Draugiem Facebook Twitter Google+