Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. februāris, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Rietumeiropa vēl lolo cerības, ka ar SYRIZA “ir iespējams diskutēt” (3)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Newly elected Greek prime minister, Alexis Tsipras, attends the swearing-in ceremony of his new goverment at the Presidental Palace in Athens, on January 27, 2015. Tsipras, the leader of the Syriza leftist party, has raised fears of a possible Greek exit from the single currency area by vowing to reduce the huge debt payments Greece has to make following its international bailouts.

Kā var nesolīt – ar šo mums pazīstamo frāzi varētu īsi raksturot priekšvēlēšanu taktiku, kas palīdzēja Grieķijā nonākt pie varas partiju apvienībai SYRIZA jeb Radikāli kreiso koalīcijai. Protams, solījumi nepalīdzētu, ja valstī nebūtu tik dziļas vispārējas krīzes. 2004. gadā, kad partiju apvienība izveidojās, tā knapi pārkāpa Grieķijas vienpalātas parlamentā iekļūšanai noteikto trīs procentu balsu slieksni un ieguva sešas vietas no trīssimts. Bet nesen notikušajās ārkārtas vēlēšanās par SYRIZA nobalsoja 36,34%, tā ieguva 149 deputātu vietas. Un premjera portfeli, ko saņēma Aleksis Ciprs.

Radikāli kreiso koalīciju galvenokārt personificē tieši šis politiķis, kurš apņēmās panākt milzīgā valsts parāda lielākās daļas norakstīšanu un kreditoru uzspiestā taupības kursa izbeigšanu, kas izpaustos minimālās mēnešalgas atjaunošanā, trīssimts tūkstošu darba vietu radīšanā un dažādu sociālo pabalstu un aprūpes nodrošināšanā. Turklāt piesolot arī sabalansētu budžetu. Lai gan nav skaidrs, kā tas viss ir sasniedzams ar tukšu valsts kasi. Par Grieķijas valsts parādu (pārsniedz 175% no IKP), kā zināms, cirkulē dažādas runas, un ne mazums ekonomistu uzskata, ka tas nebūs pilnībā atmaksājams pie jebkādas valdības. Vācija, kas iesaistīta divos Grieķijas glābšanas plānos, riskē ar aptuveni piecdesmit miljardiem eiro, bet kopumā pa dažādām Eiropas valstīm ir “sadalīti” 70% Grieķijas parāda. Tāpat neesot gluži norakta ideja, kuru pirms dažiem gadiem izvirzīja arī šobrīd pārdomājušais Aleksis Ciprs, proti, par Grieķijas izstāšanos no eirozonas. Tādai procedūrai trūkst likumiska pamata, bet stāsta, ka iestrādes šajā virzienā bijušas. Pagaidām kā reālākais scenārijs tiek apspriesta iespēja pagarināt parādu atmaksas termiņu. Jārēķinās arī ar to, ka daudzi grieķi uzlūko SYRIZA par pēdējo salmiņu, kam izmisīgi pieķerties, un tad atliek vien “Zelta rītausmas” neonacisti.

Rietumeiropas t. s. tradicionālo partiju politiķi vēl lolo cerības, ka ar SYRIZA, kā pieņemts teikt, ir iespējams diskutēt. Brisele un Berlīne pat savā ziņā piekrītoši pamāja, kad Aleksis Ciprs priekšvēlēšanu kampaņā pieteica karu korupcijai un oligarhu klanu pārmērīgajai ietekmei, kura patiešām apslāpē konkurenci un bremzē ekonomikas izaugsmi. Kampaņas aculiecinieki tomēr piebilst, ka viņš neko konkrētu nav sacījis par nepieciešamību iegrožot mūžam privileģētās aprindas: nodokļu pārāk neapgrūtinātos tirdzniecības flotes kuģu īpašniekus, militāristus un, protams, pareizticīgo garīdzniecību, bet oligarhija vienmēr pratusi pielāgoties situācijai. Kāpēc lai nepielāgotos “prettaupības koalīcijai” – SYRIZA plus labējie eiroskeptiķi jeb “Neatkarīgie grieķi”, turklāt “prettaupība” darījumu aprindām vienmēr bijusi izdevīgāka nekā taupība. Tiesa, Cipra kabinetā manīta Fidela Kastro bilde, un SYRIZA ideoloģiski smēlusies no Rietumeiropā kādreiz izplatītā trockisma un citu komunisma paveidu atstātā mantojuma pārpalikumiem, kas ieplūduši galēji kreisajos strāvojumos ar mūsdienīgākiem nosaukumiem kā antiglobālisms vai ekosociālisms. Bet šobrīd pārējos idejiskos saukļus izstūmis “prettaupības” lozungs. Tas gan var iezīmēt ES šķelšanos. Tāpat kā Atēnu lēmums atsaukt parakstu uz ES ziņojuma par stāvokli Ukrainā, kas izrādījās Grieķijas jaunās valdības pats pirmais ārpolitiskais žests vai savā ziņā apstiprinājums jau iepriekš izteiktajai nostājai – bloķēt Krievijai noteikto sankciju paplašināšanu un gādāt par to atcelšanu. Ne jau sagadīšanās dēļ pirmais ārvalstu pārstāvis, kas ieradās pie jaunizceptā Grieķijas premjera, bija Krievijas vēstnieks.

Der tomēr atcerēties arī Eiropas amatpersonu atbildību. Vismaz sākot ar 2001. gadu, kad Grieķiju uzņēma eirozonā, pieverot acis uz falšajiem finanšu rādītājiem. Jāatceras vēl citas nekonsekvences saistībā ar citām valstīm, kas liek domāt par Eiropas vienotās valūtas projekta nepabeigtību. Bet no aktuālās ģeopolitikas un varbūt ES prezidējošās Latvijas viedokļa raugoties, iespējams, nenāktu par sliktu atgādinājums, ka skaļi paziņojumi (vai lēmumu bloķēšana) nav Atēnu prerogatīva. Īpaši, ja tie attiecas nevis uz parādiem, bet pamatvērtībām.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ļeņina – Staļina – Putina idejas dzīvo un to pamata ir ērta dzīve valdošajiem uz savas tautas rēķina un tad arī uz citu rēķina kā Grieķijas gadījumā – ja vel klāt nedos ES, tad dos Krievija. Vai Krievija patiesi dos? Varbūt kaut ko un kad to dzīrēs notērēs – būs kā Ziemeļkorejā vai Kubā…
    Padoms viens – iztiec ar savu naudu vai uz redzēšanos no ES. Tas prāta puveklis ir no ES jāizgriež, lai citiem saglabātos veselība.

    • tas savtīgo lumpenu “sociālisms” ir viena riebīga “zaraza” (oriģinālvalodā !)

      • un par cik šo lumpenizēto (“liberalizēto”) sabiedrību izmanto politiski avantūristi, kas darbojas kā faktiska mafija, tad tā būtu jāapkaro, – tā kā to savulaik un efektīgi apkaroja Itālijā.

Draugiem Facebook Twitter Google+