Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. oktobris, 2013
Drukāt

Monika Zīle: Pārtikas groza blaknes

Foto - LETAFoto - LETA

Sirds slimnieki kļūst arvien jaunāki – secina ārsti un farmaceiti. Iemesli dažādi, bet viens no tiem ir skaužami ēšanas paradumi. Tāpēc valdības atbalsts Veselības ministrijas (VM) ierosinājumam par akcīzes nodokli neveselīgai pārtikai būtu apsveicams, ja vien šim lēmumam blakus spietojošie jautājumi neliecinātu – kārtējo reizi līdz galam nekas nav pārdomāts un acīmredzot uzsvars likts uz gaidāmo pienesumu budžetam. No akcīzes neveselīgai pārtikai VM cer sašķīt septiņus miljonus latu, kas būtu atbalsts pēc palīdzības nemitīgi saucošajai nozarei. Taču nav iespējams neredzēt dažas jaunā nodokļa blaknes, kuru novēršanai būs jātērējas.

Pirmkārt, pat ļoti pavirši uzlūkojot par veselību traumējošu uzskatāmo pārtikas rindu, kļūst skaidrs, ka cenas dēļ tajā lauvas tiesa ir mazāk nodrošinātās sabiedrības daļas dienišķā iztika. Tādēļ sadārdzinājums uz jaunieviestās akcīzes rēķina gluži loģiski diktē pārskatīt to pārtikas grozu, ar kura izmaksām operē ekonomisti, sociologi, politikas vērotāji un dzīves līmeņa analītiķi. Lai gan katru konkrēto produktu akcīze solās sadārdzināt par dažiem santīmiem vien, jaunajā groza izteiksmē tie var apvienoties nopietnākā naudas zīmē, radot sociālajam dienestam papildu slodzi, kuras iespējamība šobrīd, liekas, nemulsina ne jaunā nodokļa rosinātājus, ne atbalstītājus.

Līdz decembra vidum VM solās saskaņot ar ražotājiem viedokļus, lai neveselīgās pārtikas aptuvenais jēdziens iegūtu patērētājam saprotamas aprises. Kritēriji droši vien būs pietiekami elastīgi, un pašmāju gaļas un piena pārstrādātāji kopā ar maizniekiem un konditoriem piekritīs grozīt tehnoloģijas sāls un tauku samazinājuma virzienā. Lielākas galvassāpes paredzamais nodoklis atnesīs tirdzniecības starpniekiem, kas noslēguši pārtikas iepirkuma ilgtermiņa līgumus ar citvalstu partneriem, kuri nav šo produktu ražotāji. Dažādu pārtikas izstrādājumu sīki nodrukātās etiķetes uzmanīgi paburtojot, atklāsim, ka nereti ražotāju no fasētāja šķir vairāku valstu robežas. Jo tālāku ceļu līdz Latvijas letei mērojis kāds produkts, jo lielāka varbūtība tā sastāvā atrast trieciendevu garšu un izskatu uzlabojošu ķīmisku piedevu. Arī citās zemēs augstā vērtē pārtikas veselīgums, un turienes ražotāji savai apšaubāmajai mantai noietu meklē ārpusē. Un vieta atrodas – pietiek aci uzmest plauktu saturam lauku veikalos tādā apvidū, ko pagaidām vēl nav apciemojis mūsu ekonomikas atveseļošanās veiksmes stāsts. Taču patiesības labad jāteic, ka laucinieki vispār nav īpaši rūpīgi ēdamā sastāvdaļu aplūkotāji. Ja gadiem pazīstams no savējo vidus nācis cilvēks viņpus letes apgalvo, ka “šai cepameļļai par to cenu nav ne vainas” un ka “nupat atvestajam poļu margarīnam ir sviesta smarža”, tad viss kārtībā.

Tas ir tikai mīts, ka laucinieki ēd veselīgāk nekā pilsētnieki, un šo patiesību var apstiprināt arī ģimenes ārsti, kas bez jūtamām sekmēm cenšas mainīt pacienta domāšanu, iesakot uzturā lietot vairāk dārzeņu. Laucinieku vecākā paaudze ir stabila klientūra veselības aprūpes centros un vidējā ar augstiem holesterīna rādītājiem sparīgi min uz papēžiem. Pagaidām VM tikai runā par nepieciešamību propagandēt veselīga uztura vērtību. Pie konkrētības nonākot – ja iecere patiešām nopietna –, būtu jāizstrādā atsevišķas programmas ne tikai vecuma, bet arī sociālajām grupām. Pilnīgi iespējams, ka šāda izglītošana vismaz iesākumā “apēdīs” ieguvumu no jaunās akcīzes. Bet atmaksāsies tikai patlaban grūti paredzamā ilgtermiņā, kas mērāms paaudzēs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+