“LA” prognoze: pasaulē – “jaunā vecā” kārtība 1
Ko Tramps nesīs Amerikai un pasaulei?
Pirmajos mēnešos – neziņu un nenoteiktību. Viena no netiešām norādēm, ka Tramps tiešām gatavojas pildīt priekšvēlēšanu solījumu un koncentrēties uz Amerikas lietām, ir viņa paziņojumi par nepieciešamību modernizēt ASV kodolieroču arsenālu. Jo kodolieroči nav tas spēks, ko izmantot planētas karstajos punktos.
Vai Krievijā notiks “krāsu revolūcija”?
Tuvoties Oktobra revolūcijas simtgadei, politikas vērotāji pusnopietni, pusjokojoties uzdod jautājumu – vai Krievijā atkārtosies 1917. gads un cilvēki izies Pēterburgas un Maskavas ielās ar protesta lozungiem?
Visdrīzāk jau ne. Pirmkārt, krievi no Putina ir dabūjuši to, ko gribējuši, – lielvaras apziņu, sajūtu, ka pasaule ar viņiem atkal rēķinās. Otrkārt, ir iekarota Krima. Treškārt, lai arī naftas cenu krišanās un starptautiskās sankcijas atstājušas negatīvu iespaidu, valsts ekonomika tomēr nav sabrukusi. Un, visbeidzot, krievu tauta ir ļoti izturīga un pacietīga.
Jauns “maidans” Ukrainā?
Tad jau drīzāk jauna revolūcija var notikt Ukrainā. Krītošais dzīves līmenis, banku krīze, bezgalīgi novilcinātais bezvīzu režīms ar Eiropu, pazemojošais asociācijas līgums ar ES, kas Ukrainai nedod iespēju pievienoties šai kārotajai organizācijai pat tālākā nākotnē, – tas viss var izprovocēt masu nemierus.
Eiropas Savienība – kurp tālāk?
Pēc Lielbritānijas aiziešanas par Eiropas smaguma centru kļuvusi Vācija. Tomēr šai valstij aizvien grūtāk ir uzņemties kontinenta līderes lomu. Ja vēlēšanas Vācijā notiktu šodien, jau tā amorfā valdošā koalīcija (kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti) knapi savāktu 50% balsu. Sekas – neizlēmīga mīņāšanās uz vietas. Ne velti autoritatīvais amerikāņu izdevums “Foreign Policy” apgalvo, ka vislabākā koalīcija gan Vācijai (un reizē visai Eiropai) nākotnē būtu “sarkani–zaļi–sarkana” valdība, kas iekļautu arī bijušās Austrumvācijas kompartijas mantinieci – Kreiso partiju.
Kas noteiks Eiropas politiku nākamajos gados?
Lai cik tas dīvaini skanētu šajā pagaidām vēl liberālajā laikmetā – vērtības, un cēloņi tam būs migrācijas krīze. Ne jau terora akti – tie bija un būs, turklāt pie tiem var pierast. Izraēla taču pastāvīgi dzīvo terora draudu ēnā.
Izskatās, ka cilvēki beidzot ir sapratuši – migrantu vienkārši ir par daudz. Jā, Rietumeiropas valstis arī turpmāk spēj nodrošināt saviem pilsoņiem augstu dzīves standartu. Tomēr dzimstība ir tik zema, ka “vecajam kontinentam” nepieciešama migrantu palīdzība. Visi labi, visi der – poļu santehniķis, latviešu celtnieks, ukraiņu kopēja veco ļaužu mītnē, kebaba cepējs no Sīrijas, pat sētnieks no Etiopijas.
Tomēr atšķirībā no Amerikas, kur imigrācija visos laikos bijusi attīstības motors, eiropieši nav gatavi atteikties no savas nacionālās identitātes. Imigranti aizvien biežāk tiek uztverti kā svešķermenis. Un cilvēki gluži instinktīvi sāk meklēt atbildes tradicionālajās vērtībās. Tādās kā bērniem bagāta ģimene, pretošanās karojošajam feminismam, vecāku autoritāte ģimenē, paaudžu solidaritāte, taisnīgi novērtēts darbs un monoetniska sabiedrība. Tas viss nāk modē, kļūst pieprasīts un agrāk vai vēlāk izpaudīsies vēlēšanu rezultātos Eiropā.
Jautājums – kur ir Latvijas vieta šajā “jaunajā vecajā” kārtībā? Un vai mūsu pašreizējie politiķi maz spēj domāt šādās kategorijās?
