Pasaules keramiķi Daugavpilī 0
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 9. septembrim apskatāma “Ceramic Laboratory” VI starptautiskā keramikas mākslas simpozija dalībnieku darbu izstāde un II Latvijas starptautiskās keramikas biennāles konkursa izstāde.
Jau par tradīciju Daugavpilī kļuvusi starptautisko keramikas mākslas simpoziju rīkošana, un kā izcils notikums, ļaujot Daugavpilij jau otro reizi sevi dēvēt par Austrumeiropas keramikas galvaspilsētu, šeit notiek Latvijas starptautiskā keramikas biennāle, kas veltīta keramikai un šīs mākslas attīstībai Latvijā sevi veltījušā meistara Pētera Martinsona darba piemiņai.
Šogad keramikas mākslas simpozijs “Ceramic Laboratory” notika jau sesto reizi – kā II Latvijas starptautiskās keramikas biennāles noslēdzošais un papildinošais pasākums, pulcējot 14 keramiķus no deviņām valstīm. Simpozijs, ko rīkoja Latvijas laikmetīgās keramikas centrs sadarbībā ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centru, ir keramiķu un keramikas interesentu satikšanās vieta, ideju apmaiņas un pieredzes nodošanas veidols, pozicionējot Daugavpili kā keramikas mākslas medija platformu, kurā būt un pilnveidoties pasaules keramikas procesiem.
Eksperimentiem un keramikas piedzīvojumiem šogad ļāvās Toru Kurokava (Japāna), kurš savos darbos no vienkāršām fraktāļu formām, par ko dalījās arī savā zinātniskajā prezentācijā, veido paliekošas apjomīgas, dinamiskas keramikas kompozīcijas no akmens masas, kombinējot un eksperimentējot ar dažādām apdedzināšanas temperatūrām un atbilstošu glazūru lietojumu. Darbos jaušams vienkāršums un Japānai un to pārstāvošajiem māksliniekiem raksturīgais minimālisms un atturīgums. Keramiķe Aļona Muhina (Krievija) simpozija laikā, raksturīgi visiem simpozija dalībniekiem, turpināja savu izkopto keramikas rokrakstu, izveidojot vairākas keramikas grupas, kuras vēl līdz 9. septembrim apskatāmas izstādē Rotko centrā. Mudita Bhandari (Indija) izteiksmīgi un spoži sniedza pienesumu simpozija dalībniekiem ar savu izkopto un praktizēto svēpētās apdedzināšanas tehniku, ko viņa simpozija laikā demonstrēja uz vietas pašgatavotā, uz Indijas tradīcijām balstītā keramikas ceplī. Kaimiņu keramiķe Egle Einikīte-Narkevičiene (Lietuva) simpozija laikā turpināja veidot amorfu formu, bet cilvēka tēliem raksturīgas grupu kompozīcijas, runājot par kopā būšanu un nepastarpināti par cilvēcisko ikdienu un cilvēka rūpēm. Zinaīda Blizņuka (Ukraina) iezīmē simpozija darbu izstādi ar vieglu rotaļīgumu gan formās, gan kolorītā, piešķirot austrumniecisku dzirksti, bet tajā pašā laikā to atturīgi slēpjot. Savdabīgas būvju konstrukcijas no realitātes un iedomām savos darbos uzbur Nizams Orčuns Onals (Turcija). Samērā minimālistiskā izteiksmē un lakonismā vairākas keramikas grupas, divas instalācijas radījis Dāvids Žinda (Polija). Savukārt par vienkāršo un pašsaprotamo, par līdzsvaru un attiecībām savos darbos runā Sofja Karšai (Ungārija). Savdabīgs un daudzšķautņains ir Andreasa Formeira (Austrija) radošais rokraksts. Simpozija laikā, izzinot Latvijas dabu, viņš radījis lielisku Latvijas bļodu grupu un līdztekus no gataviem ķieģeļiem, tos drupinot, izveidojis torņu grupu, un sava veida torņi tapuši, arī slīpējot glazūru rūpnieciski ražotiem traukiem, tos grupējot un izaudzējot mākslas objektos. Arī šī simpozija laikā torņi un simboliski kroņi dominēja un papildināja Initas Reimandovas (Latvija) radošo rokrakstu. Daugavpils keramiķu grupa paliek uzticīga izkoptām keramikas tradīcijām, balstoties uz gadiem pārbaudītām tehnikām, tomēr nebaidoties eksperimentēt. Lilija Zeiļa (Latvija) simpozija laikā šķetināja dabas tēmu, ko iedzīvināja apjomīgu vāžu grupā. Savukārt Ilona Abdulajeva (Latvija) šajā simpozijā veidoja plastiskas un elegantas, mazliet ievijušās “ragu taures”, kas sasaucas ar ganu tēmu pagātnes Latvijā un caur vijīgo formu piešķir Austrumu kultūras klātbūtni vai ietekmi mūsu kultūrtelpā. Una Gura (Latvija) turpina savu izkopto “Pumpunellas” tēmu, simpozijā radot apjomīgas formas akmeņus, tos bagātīgi slāņojot “pumpām”. Kā allaž rotaļīga un bezbēdīga ir Sanri (Latvija) radītā keramika.
Protams, izstādē ir aplūkojama tikai daļa no darbiem, kuri tapuši divu nedēļu garumā Daugavpilī, smeļoties tās noskaņu un izbaudot dabas atvēlēto lielisko, saulaino laiku. Darbi, iespējams, stāsta par citādu Daugavpili, kas ieraugāma tikai keramiķa acīm, izveidojot mākslas darbu, kas nes pilsētas un reģiona noskaņu.
Marka Rotko Mākslas centrā līdzās simpozija noslēguma izstādei līdz 9. septembrim skatāma arī vērienīgā II Latvijas starptautiskās keramikas biennāles konkursa izstāde “Martinsona balva”, kas ar 94 mākslas darbiem, pārstāvot 29 pasaules valstis, spilgti iezīmē keramikas medija lomu un nozīmi mākslā kopumā.
Pasaules keramikas mākslas klātbūtne Daugavpilī iespējama, pateicoties simpozija un biennāles kuratora, keramiķa Valentīna Petjko entuziasmam un strādātvēlmei, arvien no jauna aktualizējot šo seno, bet vienmēr mainīgo mākslas mediju. Keramikas izstādēs nav vienaldzīgu apmeklētāju, arī es neesmu izņēmums.
