Pasaules mākslas tirgū pat puse var būt viltojumi 0
Vairāki mākslas kolekcionāri iesnieguši tiesā prasību par 40 miljoniem dolāru pret Ņujorkas mākslinieka Keita Heringa (1950-1990) fondu, kas publiski paziņojis, ka aptuveni 80 no mākslas tirgotājiem piederošajiem šī mākslinieka darbiem ir viltojumi, ziņo aģentūra Reuters.
Kolekcionāri apgalvoja, ka darbus viņi pirkuši no Heringa draugiem, taču fonds tos pasludināja par viltotiem un atteicās izskatīt autentiskuma papildus pierādījumus. Heringa darbi pārsvarā koncentrējas uz Ņujorkas 20. gadsimta 80. gadu ielu kultūru, bieži ar politisku vai sociālu vēstījumu, un viņa darbi var sasniegt cenu no 500 000 līdz miljonam dolāru.
Taču Keits Herings nav vienīgais, kura darbu autentiskums pēdējā laikā apšaubīts. Kaut gan viltojumi pastāvējuši vismaz kopš Mikelandželo laikiem, mākslas eksperti lēš, ka pēdējos gados pat puse no starptautiskā mākslas darbu tirgus varētu būt viltoti, ziņo businessinsider.com. Lūk, daži no interesantākajiem viltotāju stāstiem 20. gadsimtā.
Holandiešu mākslinieks Hans van Mērgrēns visiem, sākot no Hermaņa Gēringa līdz pat Nīderlandes valdībai, pārdeva Vermēra viltojumus 60 miljonu dolāru vērtībā. Turklāt viņš pat nevēlējās kļūt par viltotāju, bet tikai panākt, lai tiktu atzīts viņa gleznotāja talants. Valdību apmānīt viņam izdevās, taču Gērings gan Mērgrēnu pieķēra un apcietināja, jo gleznotājs atteicās atklāt viltotāja vārdu.
Par ungāru gleznotāja Elmīra de Horī viltotāja karjeru neuzzināja līdz apjomīgas viltojumu lietas izmeklēšanai un viņa pašnāvībai 1976. gadā, taču viņš radīja vairāk nekā tūkstoš viltojumu tādu autoru kā Modiljāni, Degā, Pikaso un Matisa darbiem. Domājams, ka daži no viņa darbiem joprojām tiek pirkti un pārdoti kā īsti; turklāt pat tās gleznas, par kurām skaidri zināms – tie ir de Horī viltojumi, pārdotas par 20 000 dolāriem.
Britu mākslinieks Džons Maijets uzgleznoja vairāk nekā 200 viltojumus, daudzus no kuriem pārdeva Kristija, Sotbija un Filipa mākslas namu izsolēs. Skotlendjards viņu apcietināja 1995. gadā, bet izmeklēšanā secināja, ka viņa veiktie Matisa, Džakometi, Braka, Lekorbizjē, Monē un Renuāra viltojumi gleznotāja ienesuši tikai nedaudz vairāk par 150 000 mārciņu. Pēc cietumā pavadīta gada Maijetu atbrīvoja, un viņš pārdevis gleznas ar savu vārdu pat par 45 000 dolāru, kā arī izveidojis TV šovu, kurā dalījās savā pieredzē par to, kā kopēt citu mākslasdarbus.
2010. gadā tiesā tika iesūdzēta kādas Losandželosas mākslas galerijas īpašniece Tatjana Khana. Viņa pastāstīja draudzenei māksliniecei, ka samaksājusi tūkstoš dolāru, lai aizvietotu nozagtu Pikaso gleznu “Sieviete zilā cepurē”, un vēlāk to pārdevusi nepieredzējušam pircējam par diviem miljoniem dolāru.
Attīstoties internetam, pie darba portālā ebay ķērās starptautiska profesionālu viltotāju komanda, kurā darbojās divi amerikāņi, spānis un itālietis. Grupējumu atmaskoja un 2008. gadā notiesāja, bet līdz tam viņi bija paspējuši iekasēt miljoniem dolāru par viltotiem Dalī, Miro, Pikaso un Šagāla darbiem, katrs no kuriem tika pārdots par 50 000 dolāriem.
2011. gada jūnijā apjomīgā mākslas viltojumu skandālā tika iejaukts pazīstamais aktieris Stīvs Mārtins, kad atklājās, ka viņa 2004. gadā nopirktā it kā vācu ekspresionista Heinriha Kampedonka glezna patiesībā ir viltojums. Divus gadus vēlāk Mārtins gleznu bija pārdevis – ar zaudējumiem, un tad noskaidrojās, ka glezna patiesībā ir apjomīga vācu viltotāju bandas darbs. Precīzais apjoms nav zināms, bet tiek pieļauts, ka viņi tirgū iepludinājuši vismaz 30 viltojumus aptuveni 49 miljonu dolāru vērtībā, tādējādi padarot to par lielāko viltojumu skandālu visā Vācijas mākslas vēsturē.
Svētdien, 23. novembrī kanālā CBS savos noslēpumos dalījās, iespējams, visu laiku labākais mākslas darbu viltotājs Volfgangs Beltrači. Viņš desmitgadēm vazājis aiz deguna mākslas ekspertus, iekasējot miljoniem dolāru no pircējiem. Vakar Beltrači uzstājās CBS tiešraidē, atklājot, kā viņš radījis savus darbus. Atšķirībā no daudziem citiem viltotājiem, Beltrači negleznoja vis slavenu mākslinieku – Maksa Ernsta, Raula Difī, Fernāna Ležēra – darbu kopijas, bet gan radīja pilnīgi jaunus darbus viņu stilā, kā arī “atjaunoja” gleznas, kas reiz uzgleznotas, bet pazudušas. Beltrači bija sagatavots arī lielisks stāsts par sievas vectēvu, kurš pirms 2. Pasaules kara paslēpis savu kolekciju. Beltrači viltojumi nonāca katalogos, muzejos un pie bagātnieku villu sienām. Beigās viņš, protams, tika atmaskots, bet tikai tādēļ, ka vienā no viņa viltojumiem tika atklāta krāsa, kas radīta krietni vēlāk… Kad Beltrači jautāja, vai viņš darījis ko nepareizu, viņš atjoko: “Jā, es izmantoju nepareizo titāna balto.” Taču pats trakākais – vēl aptuveni 300 viņa gleznu klejo pa pasauli; vācu policijai izdevies identificēt tikai 60 viltojumus, par kuriem Beltrači nopelnīja vismaz 22 miljonus.
