Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. jūlijs, 2012
Drukāt

Pastāvīgā cietēja tēls nederēs. Saruna ar Aināru Lerhi

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Ainārs Lerhis – vēstures doktors, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs. Viņš ir arī zinātniskais konsultants nesen publicētajam pētījumam “Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija”, kas atklāj Latvijas iedzīvotāju daļas nostalģiju pēc PSRS, neuzticību Eiropas Savienībai un pat neatkarīgas Latvijas idejai. 


 

Ar A. Lerhi sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – “Latvijas Avīze” pēdējā laikā interesējusies par to, kā valstiski domāts sagaidīt Latvijas 100. dzimšanas dienu 2018. gadā. Piemēram, vai tik ievērojama jubileja nebūtu iemesls kādas nozīmīgas grāmatas, enciklopēdijas izdošanai? Protams, vispirms būtu jātiek skaidrībā, ko mēs īsti atzīmēsim. Šobrīd rodas iespaids, ka mums īsti nav ar ko lepoties. Pēdējos 20 neatkarības gadus sauc par “zaudētajiem gadiem”, “nepiepildītajām cerībām” u. tml. Pirms tam ir piecdesmit okupācijas gadi. Ulmaņa “režīms”, par kuru profesoru aprindās nav labais tonis ko labu teikt. Paliek laiks no 1918. līdz 1934. gadam – tas īpaši nav analizēts.

– Latvijai tāpat kā jebkurai citai valstij ir ar ko lepoties, tāpat kā jebkuras valsts vēsturē ir arī zaudējumi. Problēma ir tā, ka valstiskuma veidošanās tagadējā Latvijas teritorijā notika ar pārtraukumiem, un 50 gadus Latvijas vēsture un arī visi citi jautājumi tika vērtēti no citas valsts – Padomju Savienības – interešu paradigmas. Tas ir atstājis iespaidu. Arī tāpēc, ka pēdējos 20 neatkarības gados ir tikušas pieļautas daudzas kļūdas valsts pārvaldē, sociālajā, ekonomiskajā un izglītības politikā, kas asi izjūtamas šodien, latvieši vēl arvien šaubās, vai viņi var lepoties ar savu vēsturi. Mēs vēl arvien mācāmies to darīt no Latvijas valsts un latviešu nācijas interešu paradigmas. Nereti sevi likusi manīt arī vēsturiski izveidojusies pielāgošanās tendence – ko citi par mums sacīs… Tas, ko jūs teicāt par savas vēstures apzināšanu, patiesībā ir skatāms daudz plašākā kontekstā – kā Latvijas interešu apzināšana. Tas ietekmēs arī to, kā tiks atzīmēti Latvijas valsts simt gadi.

Bet, ja runā par vēsturiski nozīmīgu grāmatu un enciklopēdiju izdošanu, tas lielā mērā būs atkarīgs no finansējuma. Nevarētu teikt, ka šobrīd šajā jomā nekas nenotiek, piemēram, top enciklopēdisku rakstu krājums “Latvija un latvieši”.

– Vai jūs šajā sakarā nesatrauc Zundas kunga aiziešana no Rīgas pils?

– Šis Valsts prezidenta lēmums ir radījis daudz jautājumu un neskaidrību. Publiskajā telpā izskanējušais skaidrojums par padomnieka vietas likvidāciju nav pārliecinošs.

 

Var piekrist prezidentam, ka ekonomiskie jautājumi ir ļoti svarīgi un tiem jāpievērš lielāka uzmanība. Taču mēs regulāri pārliecināmies, ka arī vēstures jautājumi Latvijai ir svarīgi, un tā tas turpināsies pārskatāmā nākotnē. Tiem ir sava nozīme gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

 

– Nav jau runa par Zundas kunga personu, bet par to, kurš turpmāk valstiski koordinēs ar vēsturi saistītos jautājumus. Interesanti, ka jau labu laiku ir vērojama tendence apstrīdēt dažādus skaidrus vēsturiskus faktus, piemēram, Latvijas okupāciju. Tiek stāstīts, ka latvieši paši pie tās esot vainīgi. Uz to norādīts Urbanoviča–Jurgena–Paidera grāmatā un arī dažādās publikācijās. Latviešu intelektuāļiem tiek prasīts revidēt uzskatus, nožēlot grēkus…

– Centieni uzvelt vainu par noziegumiem uz noziegumu upuriem – tas nav nekas jauns pasaules vēsturē. Pasaulē ir viena valsts, kas veic speciālas “vēstures cīņas” pret daudzām savām kaimiņvalstīm – bijušajām PSRS republikām (kurām tagad atšķirībā no PSRS laikmeta ir patstāvīgs un citāds skatījums uz savu vēsturi), oficiālā līmenī regulāri un sistemātiski apstrīd arī Latvijas sabiedrībā un vēstures zinātnē dominējošo viedokli par Latvijas vēsturi. Tā ir Krievija. Aicinājumus Latvijai pārskatīt savu pozīciju faktiski varētu vērtēt kā vēlmi izmainīt Latvijas valsts pamatus (mūsdienu Latvija kā 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts turpinājums, nevis 1991. gadā dibināta valsts u. c.).

 

Iznāk tā, ka Latvija pati tiek mudināta atteikties no saviem pamatprincipiem un pielāgoties tieši tai vienai valstij, kas ir PSRS pēctece un okupācijas faktu joprojām neatzīst!

 

Protams, šādi mēģinājumi bija, ir un būs, taču no vēstures un starptautiski tiesiskā viedokļa šis jautājums ir gan akadēmiskā, gan politiskā līmenī izanalizēts un skaidrs. Kā zināms, viena no propagandas metodēm ir mērķauditorijā vispirms radīt šaubas. Piemēram, atklāt diskusijas par sen noskaidrotiem jautājumiem cerībā, ka izdosies viest šaubas kādā sabiedrības daļā par līdzšinējo uzskatu pareizību. Kāpēc tieši šobrīd? Kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši divdesmit gadi. Var jau runāt par jaunu paaudzi, kas tagad aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Tas ir piemērots laiks, lai mēģinātu pārbaudīt, cik sabiedrība ir izglītota, informēta un noturīga savos uzskatos.

Tas ir arī jautājums par vienotas informatīvās telpas nepieciešamību, jo krieviski runājošie lielā mērā tiek atdoti Krievijas “apstrādei”, kamēr Latvijas valsts nostāja viņus bieži neaizsniedz. Turklāt latviešu politiķi nereti godīgi atzīst: “Tā nav mūsu auditorija.” Nu tad latviešu politiķu vietā viņus uzrunās citi! Latvijas politiķu vietā pie šiem cilvēkiem brauks Krievijas polittehnologi, kā tas nesen jau atklājās Latgalē.

– Tam var piekrist, lai gan ne vienmēr šos autorus var saistīt ar Maskavas polittehnologiem. Pēdējā laikā tie nāk no latviešu vidus, kuru apcerējumi krievu presē tiek pasniegti kā “drosmīgu latviešu” viedoklis.

– Skaidrs, ka bez daļas latviešu atbalsta Krievijai neizdosies panākt būtiskas izmaiņas pilsonības, valodas un citos Latvijas valsts pamatu jautājumos. Tāpēc ir mēģinājums piesaistīt arī līdzīgi domājošos latviešus, lai ar viņu palīdzību mēģinātu pārliecināt par šīm idejām. Tad šīs darbības uzreiz it kā iegūst lielāku leģitimitāti, jo var teikt, ka tās nav nākušas no ārpuses, bet radušās tepat uz vietas.

 

Katrai nācijai tās vēsturē ir bijuši kolaboracionisti, un latvieši nav nekāds izņēmums. Par šīm vēstures lappusēm nevajadzētu aizmirst, lai gan piekrītu, ka būtu jākoncentrējas arī uz Latvijas veiksmes stāstiem, pievēršot uzmanību arī tiem periodiem un to pētniecībai, par kuriem līdz šim runāts mazāk.

 

Es te domāju Livonijas periodu, Kurzemes hercogistes laiku u. c. Tā vēl nebija Latvijas valsts, taču šie veidojumi palīdzēja attīstīties valstiskuma idejai. Latvijas veiksmes stāsts nesākas tikai 1918. gada 18. novembrī, lai gan, protams, šim datumam ir ļoti liela nozīme, jo juridiski tas ir atskaites punkts, kas tālākos notikumus ļauj skatīties no Latvijas kā neatkarīgas valsts pozīcijām – arī izvērtējot to, kas tālāk notika ar pašu Latvijas valsti.

– Vai vienlaikus nevajadzētu domāt arī par jauniem veidiem, kā par vēstures tēmām ieinteresēt bērnus un jauniešus?

– Piekrītu, ka to var darīt atraktīvākā veidā, arī izmantojot jaunākās tehnoloģijas. Citās valstīs šāda pieeja pastāv jau labu laiku. Arvien svarīgākas ir filmas, arī zīmētie komiksi un datorspēles par vēstures tēmām un ievērojamām personībām.

M. Antonevičs: – Latvijā šādi mēģinājumi tiek uztverti kritiski, autori saņem daudz pārmetumu. Piemēram, filmas “Rīgas sargi” veidotājiem tika pārmestas dažādas vēsturiskas neprecizitātes un tas, ka filmai neesot mākslinieciskas vērtības. Arī Edvīns Šnore par mēģinājumu populārā veidā skaidrot padomju režīma noziegumus dokumentālajā filmā “Padomju stāsts” saņēma ne vienu vien pārmetumu, tostarp arī no latviešu vēsturniekiem. Kāpēc šāda pretestība?

 

– Ja runā par mākslas filmām, tad agrāk pastāvēja laba prakse, kad filmu tapšanai piesaistīja zinātniskos konsultantus. Viņi palīdzēja novērst vēsturiskās neprecizitātes un kļūdas, par kurām filmas autori nemaz nebija iedomājušies.

 

Šādu filmu pamatā parasti tomēr ir kāds daiļdarbs, to caurvij kāds mīlas stāsts, kam filmā ir svarīga vieta. Vēsture it kā vairāk ir fons, bet jācenšas, lai tā tiktu atainota precīzāk. Taču arī ar skarbu kritiku par sīkumiem nevajadzētu aizrauties. Jāsaprot tomēr, ka filma nav vēstures grāmata vai dokuments.

– Divi jūsu kolēģi no Austrumeiropas politisko pētījumu centra Rinalds Gulbis un Māris Cepurītis nesen publicēja pētījumu “Ārpolitikas mīti Latvijā”. No tā noprotams, ka mīts ir kaut kas negatīvs, jo pētījumā apkopoti tieši šie sliktie mīti. Zīmīgi, ka nesen Rīgā bija pasākums ar krievu vēsturnieku Vladimiru Medinski, kurš tagad jau kļuvis par Krievijas kultūras ministru. Arī viņš daudz rakstījis par mītiem, taču uzskata, ka mīti varot būt arī pozitīvi. Vai nav tā, ka mēs atkal pārāk koncentrējamies uz slikto?

– Grāmatas veidošanā tika piesaistīti dažādi eksperti, kuri, vadoties no savām profesionālajām pozīcijām, izteica vērtējumu par mītu nozīmi. Ir eksperti, kas mītus uzskata par neatņemamu kultūras sastāvdaļu. Mīts var būt arī ideoloģijas sastāvdaļa, nācijas svētums, caur kuru cilvēki saredz pasauli, un vēršanās pret tiem izraisa emocionālu pretreakciju. Arī mītu atbilstība patiesajai situācijai var būt dažāda. Var būt tā, ka mīts pilnībā atbilst patiesībai, daļēji atbilst patiesībai vai arī tas ir izdomājums. Katrā ziņā mīts var pastāvēt tikai tad, ja cilvēki tam tic. Parasti, dzirdot vārdu “mīts”, šķiet, ka runa būs tikai par vēsturi, taču šoreiz pētījumā autori apkopojuši arī mītus, kas radušies pēdējo 20 neatkarības gadu laikā, un izvērtējuši apstākļus, kas bijuši labvēlīgi, lai šādi mīti veidotos. Jāņem vērā, ka 90. gadu sākumā Latvija izgāja cauri trīs nopietnām transformācijām – valstiskās neatkarības atjaunošana, sociālekonomiskās sistēmas maiņa un ģeopolitiskās orientācijas maiņa no Austrumiem uz Rietumiem.

 

Diemžēl šīm transformācijām bija arī negatīvas sekas, kas daudziem varbūt saistās ar lielākiem vai mazākiem zaudējumiem labklājībā, un tajā tiek vainota Latvijas valsts. Būtu jāapzinās, ka Latvijas valsts latviešiem ir nozīmīga vērtība, un tas ir unikāli, ka viena gadsimta laikā mums to divreiz ir izdevies nodibināt un atgūt. 

 

Varbūt mēs pārāk ātri kļuvām atvērti pasaulei, tikām pakļauti globalizācijas ietekmēm, pirms vēl bijām paguvuši nostiprināt savu neatkarību. Lai gan savā ziņā tieši to mēs vēlējāmies – izrauties no “dzelzs priekškara”, brīvi ceļot un tā tālāk. Tas nav attaisnojums kļūdām, bet tas izskaidro situāciju.

Publiskajā telpā izskanēja zināms šoks par aptauju rezultātiem. Man personiski tas nebija pārsteigums. Tas lielā mērā ir jau pieminētās sašķeltās informatīvās telpas rezultāts. Ja krievvalodīgā prese 20 gadus tā pa pilienam nepārtraukti veido skeptisku skatījumu uz Latvijas valsti, liela daļa lasītāju tam notic. Latvijas sabiedrība vienmēr diezgan kritiski izturas pret to laiku un vietu, kurā tā dzīvo, bet labvēlīgāk skatās uz to, kas noticis pagātnē. Agrāk bija noskaņojums, ka Padomju Savienība ir slikta un Rietumi mūs glābs, bet tagad daļā sabiedrības to nomainījis noskaņojums – Eiropas Savienība ir slikta un Krievija mūs glābs.

V. Krustiņš: – Visas savienības esot sliktas…

– Tas ir kā teicienā – labi tur, kur mūsu nav.

M. Antonevičs: – Ir jau kritika, ka paši pētnieki šo noskaņu veicina. Piemēram, ja tiek uzdots jautājums “Vai piekrītat, ka Padomju Savienībā Latvijai klājās tīri labi?”, nepaskaidrojot, kas tieši jāvērtē.

– Jā, jautājuma formulējums ir svarīgs. Es šaubos, vai latvieši gribētu padomju laika atgriešanos, ja tā tiešām būtu realitāte, bet te vairāk izpaužas neapmierinātība ar pašreizējo situāciju.

V. Krustiņš: – Pārsteidzoši, ka vēl neviens nav veicis pētījumu, kas ir tie 274 tūkstoši pilsoņu, kas 18. februārī referendumā nobalsoja, ka Latvijā ir jāievieš citas valsts valoda. Kāda bija viņu motivācija, un vai tiešām viņiem nebija skaidrs, ko tas nozīmē – Latvijas pārkrievošana.

– Valoda ir tikai viens jautājums. Jau tagad redzam, ka nākamais rindā ir pilsonības jautājums.

 

Tas ir viens no lielo valstu paņēmieniem – pakāpenisko prasību taktika. Mazas valstis to bieži pat neapzinās, jo tas neatbilst šo valstu, kā politologi dēvē, “uzvedībai starptautiskajās attiecībās”.

 

Tās it kā iziet uz piekāpšanos, bet tad seko nākamā prasība, un izrādās, ka piekāpšanās nevis atvieglo dzīvi, bet tikai sarežģī to – solīti ir īstermiņa labumi (kurus pēc tam var viegli atcelt), bet piekāpšanās ir izrādījusies ar ilgtermiņa sekām (kuras vairs nav iespējams atcelt). Tagad ir populāri runāt par dažādām “samierināšanas” idejām? Jautājums – uz kādas platformas šī samierināšanās notiks? Tas nav izskaidrots. Ir vajadzīga komunikācija gan ar latviešu, gan krievu valodā runājošajiem. Saprotu, ka ir daļa, kuru neizdosies uzrunāt, jo viņi tā arī nav tikuši pāri statusa maiņai, ko nesa PSRS sabrukums, – no privileģēta stāvokļa viņi nonāca mazākumtautības lomā vienā nelielā valstī. Tas prasa lielu dzīves uztveres paradigmas maiņu. Taču ir arī tādi, kas to būtu gatavi darīt, vienkārši, lai viņus piesaistītu, vairāk vajadzīgi Latvijas veiksmes stāsti. Mūžīgais cietēja tēls tam nederēs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+