Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
31. marts, 2015
Drukāt

Aivars Eipurs: Patiesība mēdz nedzimt (7)

Eipurs

Aivars Eipurs

Pirms kāda laika, starptautiskā mediju kluba “FormatA3” uzaicināts, Rīgā viesojās krievu dzejnieks Jurijs Kublanovskis. Savulaik pazīstams disidents, 60. gadu vidū viens no literātu grupas “СМОГ” (atšifrējums tulkojumā: drosme, doma, tēls, dziļums), pazīstamākajiem dalībniekiem. 1982. gadā bijis spiests uz astoņiem gadiem emigrēt. Labi pazinis Solžeņicinu, Brodski, kurš Ņujorkā arī novedis līdz izdošanai Kublanovska pirmo dzejoļa krājumu. Tiktāl, kā saka, visu cieņu.

Bezgaumīgi un jau aizdomīgāk izklausījās Kublanovska teiciens par to, ka franču rakstnieki Flobērs un Mopasāns salīdzinājumā ar krievu dižgariem esot kā kucēni. Lielkrievnieciskums? Laikam gan, jo, vaicāts par Andreja Zvjaginceva filmu “Leviatāns”, viņš, pretēji jautātājai un Krievijas kultūras ministram, nenoliedza, ka viņam būtu pazīstami līdzīgi cilvēki realitātē, taču nosodīja režisoru par to, ka tas izpaudis, ka konflikta situāciju kā tādu “noskatījis” ASV un to pārnesis uz Krieviju. It kā tas būtu zem krievu cilvēka goda – kaut ko aizgūt no Amerikas. Kā lai te, pretēji tam, neatceras dokumentālu filmu par krievu šaha lielmeistaru Botviņņiku un viņa iesaistīšanos informācijas tehnoloģiju izpētē (šeit domāta tieši datoru radīšana) PSRS laikā. Proti, padomju varasvīri kādā brīdī pieņēmuši lēmumu šāda veida sacensību neturpināt, bet rezultātu vēlāk vienkārši paņemt no ASV.

Nu, lūk, un drīz pēc tam sekoja pārsteigums. Pirms tam dzīvesstāstā vairākkārt uzsvērdams savu godīgumu un krietnumu, Kublanovskis uz jautājumu, kā viņam patīk Putins, atbildēja, ka Putina ārpolitiku viņš noteikti vērtē… pozitīvi, un to pat atkārtoja vairākas reizes. Bet ko tad es gaidīju? Kaut ko citu? Tas taču nav nekas īpašs, jo arī ar prāvu intelektu apveltīta krievu cilvēka arhetips ir impēriskā domāšana. Ģeržava taču – kāds vārds, ieklausieties! Mēs to tulkojam “lielvalsts”, taču ir nianses, kas nāk no darbības vārda “ģeržaķ”. Tādi cilvēki, kāda bija, piemēram, Valērija Novodvorska, ir izņēmums. Lai arī mums vēl atmodas laikā likās, ka visiem krievu rakstniekiem gan jābūt mūsu pusē. Toreiz pat emigrācijā dzīvojošie krievu rakstnieki pret Latvijas neatkarības centieniem izturējās dažādi. Portāla “delfi.lv”
vadītājs Ingus Bērziņš raidījumā “Skats no malas” pamatoti norādīja, ka Krievijas vēstnieka Latvijā Vešņakova izturēšanās un pozīcija ir pilnīgi adekvāta tās valsts interesēm, kuru viņš pārstāv. Tās ir muļķīgas fantāzijas domāt, ka būtu reāli, ja viņš kādā neformālā sarunā pēkšņi teiktu: “Zini, es jau vispār sirdī esmu par latviešiem, bet mani darba pienākumi spiež…” Tādi bet, protams, rafinētāki vai arī sirdi plosošāki teksti drīzāk piestāvēja latviešu kolaboracionistiem padomju laikā, tostarp rakstniekiem un dzejniekiem, kuri kopā ar PSKP biedra karti un amatiem baudīja visus no tā izrietošos labumus.

Te nav ne miņas no senās Grieķijas, kur filozofu strīdos dzima patiesība. Šodien meli mūs izskolo visaugstāko politisko galotņu līmenī, nemaz nerunājot par tādiem “sīkumiem”, kurš no Latvijas valsts patriotiem melo – 
Šlesers vai Šķēle – vai arī kāpēc vēl ilgi pirms tam nošāvās Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Atis Kramiņš. Mediji jau veselu gadu pasaulē reproducē Krievijas administrācijas melus par Krievijas karaspēka ne-klātbūtni Ukrainas notikumos. Tāpat par Ņemcova slepkavības izmeklēšanu. Arī mūsu mājās meliem ir ļoti garas kājas, vienalga, vai tas skartu prezidenta priekšvēlēšanu laiku, vēlēšanu sistēmu un gausumu likumdošanas izmaiņās, gadiem ilgo KNAB vadības “sadzīvošanas” jautājumu vai arī pašu jaunāko hitu – tieslietu ministra jaukšanos LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbā.

Dievs, nedod mums prezidentu, ar kuru Igaunijas prezidents atkal kopā ēdīs Rūjienas saldējumu! Varētu attiecīgo Ilvesa izteikumu uztvert kā komplimentu, ja vien neienāktu prātā, ka diez vai viņš līdzīgā veidā definētu savas attiecības ar Vairu Vīķi-Freibergu, ja prezidente šobrīd būtu viņa.

Vieglāk ir tiem, kuri Dieva mieru nudien liek augstāk nekā cilvēka prātu un saprašanu. Citādi – Kublanovska minētā Putina pozitīvā ārpolitika ienes korekcijas smadzeņu daivās.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Jaunajā lokālajā aukstajā karā ASV vispār neuzskata Krieviju par pretinieku.Bet tā kā pārvērtības vadīt nav iespējams,tad vēlams vienīgi neļaut iegūt postindustriālā laikmeta rūpniecību.Par laimi mūsdienu a t kompānijas nav noskaņotas tāpat vien atdot savas ražotnes,atskaitot montāžu pēc licences.

  2. Kāds tur brīnums! Saharovs sākumā arī ir bijis pret Baltijas aiziešanu, par Soloženicinu pat nav ko runāt. Galvenais ir tas, ka arī šodien tie no Krievijās inteļiģences, kas dēvē sevi par demokrātiem, disidendiem, cīnītājiem par taisnīgumu pat neatšķirs Latviju no Lietuvas. Pa p. Sk. PC video-raidījumu Kara Murza “Министерство: культуры или культа?” 30/03 time 40:57,proti, Борис Фаликов, российский учёный, историк религии, доцент РГГУ nosauc lietuvas, pasaulē pazīstamu, režisoru Rubikas par latvieti un neviens viņu pat nepalabo. Viņi tikai stāsta savai tautai, ka tur ASV neviens nepateiks kur ir Ukraina vai Latvija un mūsu problēmas viņiem nesaprast. Domāju ka arī Višņakovs sajauks kur viņš ir sūtnis Lietuvā vai Latvijā. Ja cilvēkam no pirmās klases stāsta, kā viņa tēvi ir iekarojuši svešas zemes un pakļāvuši, un ka to ir jāciena, tad tur tik vienkārši neko nevar mainīt. Visa Krievijas vēsture un skolas programmas sastāv no tādiem stāstiem. Galvenais ir bijis ieņemt pēc iespējas lielāku platību. Savest kārtību varēs pēctam! Arī šodien Putins veido speciālu Arktisko karaspēku, lai neviens nevarētu traucēt Krievijai izplatīties līz Ziemeļpolam.

  3. jo Viņa jau ir piedzimusi

  4. “(..) taču ir nianses, kas nāk no darbības vārda “ģeržaķ”. ”
    ================================================================
    Ir dažādas nianses, kas nāk arī no citiem vārdiem, piemēram – “Процесс пошёл! / Process sācies”.
    Latvijā “ģeržak” nav cieņā, tāpēc par sekām nav jābrīnās:
    “Pēdējo 14 gadu laikā Latviju pametuši 238 000 cilvēku, liecina Ekonomikas ministrijas (EM) apkopotie dati. Kopumā no 2000. līdz 2014.gadam iedzīvotāju skaits valstī sarucis par 16%.”
    BNS, 2015. gada 4. martā.

    • liekas,ka labāk būtu ,ja tie 238 000 nebūtu vienkārši aizbraukuši,bet būtu aizvesti uz tālākajiem Krievijas ziemeļu apgabaliem vai vienkārši pazuduši bez vēsts kā tas tika praktizēts tad,kad bijām iekļauti “brālīgajā tautu saimē”.

  5. Paldies! Labs sakarīgs un atmaskojošs raksts. Patīk A. Eipura attieksme. Lietas būtība skaidra. Tāpēc arī nepiekrītu uzskatam, ka nevajag jaukt politiku ar mākslu, sportu, biznesu u.t.t. Diemžēl, ir sajūta, ka nozombēti ir ne tikai tautas nekulturālākā daļa, bet arī arī daļa krievu sportistu, mākslinieku, biznesmeņu un inteliģentu. Ja “maķ rossija” sauks, tad arī viņi ņems ieročus rokā un dosies tur, kur liks Putins.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+