“… pats agrākais čuksts jeb rezerves sirds” 2
Inta Kampara dzeju sākusi rakstīt samērā nesen, aptuveni pirms sešiem gadiem. Tēlaini varētu bilst, ka dzejoļiem nav cieta apvalka, tie ir bez kiča spozmes. Jūtīgos tekstus varētu salīdzināt ar zirnekļa tīmeklīti. Izturīgi pavedieni, noaustais nepakļaujas triecieniem, neizirst, teksts paliek iespriegots. Autores pasaules redzējums iezīmē trauslu un reizē skarbu dzīves pieredzes kopainu.
Inta Kampara ir skrundeniece. Pirms trim gadiem tapis viens no sirsnīgākajiem viņas vēstuļtekstiem publiski. “Tā gaisma, ko sauc par Latviju, ir dzīva. Dzīva ar visām pļavām, ozolu birzīm, saulrietiem, jūru, upēm un putniem,” piesakot “Latvijas lepnuma” projektam savu novadnieku Jāni Blūmu, rakstījusi vēstules autore.
Viņas dzeja publicēta “Satori”, laikrakstā “Kurzemnieks”, žurnālā “Vārds”. Tulkota krieviski un publicēta latviešu sieviešu dzejnieču dzeju krājumā izlasē “Девичий виноград” (“Jaunavu vīnogas”), ko 2014. gadā izdevusi Maskavas izdevniecība “Krievu Gulivers”. No latviešu valodas Intas Kamparas tekstus atdzejojis šīs izlases sakārtotājs Sergejs Moreino.
Pirms diviem gadiem Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja aicināja interesentus uz grāmatas “Девичий виноград” atvēršanas pasākumu Ventspilī.
– Tu esi kurzemniece. Vai sajūtas dzejā vari saukt par kurzemnieciskām? Un vai teksti, kas atdzejoti krievu valodā, ir notikums tavā literārajā dzīvē?
I. Kampara: – Sajūtas ir vispārcilvēciskas, pelēkā krāsā (tā ir visu krāsu krāsa) ieturētas. Neatraujami saistītas ar dzimto vietu, pārdzīvoto, pašas esību. Manu tekstu atdzejojumi krievu valodā ir liels pagodinājums un laimīga smeldze. Esmu pateicīga.
– Esi saistīta ar literārajām aktivitātēm vai arī dzīvo tādu kā vientuļnieces dzīvi tekstos? Vai tici, ka dzīve piespēlē notikumus un cilvēks tos apaudzē ar savām vibrācijām?
– Tekstos esmu viena. Bezgalīgi un silti viena. Pārējos turu azotē. Ticu, ka viss jau iepriekš ir liktenī ierakstīts, un cilvēks to visu mūžu meklē.
– Vai esi domājusi par to, cik daudzi Latvijā raksta dzeju, tomēr līdz grāmatai nonāk reti. Kādam jābūt interesantam dzejniekam?
– Ne viss, kas tagad tiek izdots, ir dzeja. Dzejai jāspēj pacelt cilvēku augstāk, viņš jāvada. Dzeja ir jājūt ar rezerves sirdi. Latvijā ir daudz interesantu autoru. Cilvēku, kuri prot un zina, kā iekustināt. Bet es jūrā personīgi dotos ar Kārli Vērdiņu. Citiem iesaku – lasiet Vizmu Belševicu. Kad klājas slikti, lasiet un, kad labi, – arī.
Fragmenti no Intas Kamparas dzejas.
šo ziemu mēs pavadīsim piesalušās nāves nolasot no lūpām
tu pārnāksi no veikala es sacīšu atpogā kreklu un nāc man tuvāk
vectēvs sapnī teiks
drīz pār uzarto lauku soļos septiņi stalti vīri pabaro viņus meit
trešo reizi mizojot kartupeļus iegriežu saujā vecāmāte pārsies roku kā sauli un sacīs —
laidies nu dēls kaujā
četri mēs esam pie galda uz skursteņa malas
mūsu kājas ir stipras tik egles aug retas un skrajas
bet ziema tā ziema kuru pavadīsim mēs
piesalušās nāves nolasot no lūpām
kauks ilgi un dikti kā vasaras nepieņemta žūpa
manis nekad nav bijis tavā atmiņu albumā
bet dažreiz kad tu sabužini matus
es ienāku
kā pilnu maisu ar āboliem
oktobri līdzi vilkdama
iks reiz igrek ceturtais rudens
ar vasaras pleznām
tu iegulsties upē kā
grūsns baļķis
atsperies un peldi
garām slīd vālodzes ligzda kā
vecāmāte ar līdz galam neapēstu sveicienu
vectēva ūsu piesūcinātā smarža ir izslējusies miera stājā
mātes nekatrā dzimtē
viss ir jau sarēķināts kad piedzimsi kurp iesi kur mācīsies
kāpēc zaudēsi cik spēsi izturēt kad nomirsi
tu atsperies un peldi
ēvele ir debesīs
un tā ir tavs tēvs
kad nekā manī nav no upes
ieskaloju sevī liepu
melna kleita plus jaciņa
Dievs ir
mazais sarkanais cilvēciņš raustīties sāk
nepaliek nekas kad viņā no vēja
tad tu vari iet pāri
ne grābiena
ne rāviena
ne upes skūpsta
uz noskrandušām lūpām Dies’
uz ielas
uz ielas noplukušās vārdā nenosauktās
zem nogurušiem pagalmiem
es eju
un līkstu
pati no savas garšas
nenotīrīta
augusts.
dīvaina diena
lietus iet iekšā un ārā
pāri pakalniem raudzēm pilnmēness aug
apsolāmies uzdāvināt vecmāmiņai ziepes
nāk meitene ar krustu uz krūtīm kuras nokarājušās ļenganas kā pils iekšpagalma
treknās cūkas
viņa smaržo pēc popkorna un uz sliekšņa sasalušiem vārdiem
pasaule ir citās ausīs
