Kultūra
Teātris un kino

Tik ilgi teātrī, cik alga 1994.gadā. Saruna ar aktrisi Indru Burkovsku 16


Indra Burkovska
Indra Burkovska
Foto – Anda Krauze

Citugad “Spēlmaņu nakts” uzdzina žāvas, bet šoreiz pat izsmieties varēja no sirds. Vispārējās atzinības gaisotnē tīmekļa komentētāji nominēja “Spēlmanim” sarīkojuma vadītājas – un pelnīti. Indra Burkovska bija viena no tām – pašai esot vēl grūti noticēt, ka pirmspensijas gados kas tik spārnojošs var gadīties. Laimes sajūta gan viņā mijas ar skumjām, jo šogad aizsaulē devusies māte, kā arī pārdomām par aktiera mūžu – kā nekā uz skatuves pavadīti gandrīz 40 gadi.

Interneta komentāros jums ne tikai balva, pat jauns seriāls novēlēts.

Ziniet, kā aktieri dara – ja filma vai iestudējums izdodas labi, tad viņi saka – es arī tur piedalījos! Ja neizdodas – režisors vainīgs. Lai kā man gribētos “Spēlmaņu nakts” sedziņu pavilkt uz savu pusi, Mārtiņš Meiers* ir ģēnijs – lai viņam visi labie gari stāv klāt.

Ir laimes sajūta un pat grūti noticēt, ka tas ar mani noticis. Ja tā padomā, kas ar teātri nesaistītos varētu interesēt “Spēlmaņu naktī”, bet tā nav – cilvēki veikalā nāk klāt un saka paldies, vēstules raksta. Draugi teica, ka jau folklorizējies teksts no sarīkojuma – cik gadus esi teātrī? Nu, vai tu atceries, cik tev liela alga bija 1994. gadā? Tik arī esmu.

Lai vēl kāds saka, ka latviešiem pietrūkst humora izjūtas.

Ļoti daudz kas atkarīgs no režisora. Biju uz “Comedie la France” teātrī Parīzē un skatījos vienu Moljēra lugu, kur publika sāka smieties, pirms vēl bija atvēries priekškars. Domāju, par ko viņi smejas? Vienkārši priekškars nevērās vaļā un to kāds tirtināja, tirtināja… Kad beidzot atvērās, puse nokrita zemē. Tur bija tādas “štukas” sadomātas, publika smējās kā bērni. Pie mums tomēr nāk līdzi pārlieku liela nopietnība.

Ienāca prātā bēru diena manai omammai, kad naktī viņu vāķējām Kuldīgas mājas verandā, fāters visu laiku atcerējās dažādus atgadījumus un mēs smējāmies. Cik gaiši viņu pavadījām! Man ir ļoti laimējies, jo tēvs tik labi prata stāstīt notikumus no dzīves.

Nacionālajā teātrī joprojām tiek rādīts visnotaļ jautrs gabals “Latgola.lv”, kur stāsta notikumus “iz dzīves”. Tikpat labi tādus kāds varēja sarakstīt nevis latgaliešu, bet tāmnieku mēlē.

Pati neredzēju, bet Kuldīgas kaimiņiene stāstīja, ka skatījusies Alsungā tāmnieku dialektā iestudētu “Latgolu.lv”. Tur ir kaut kāds superkods uzķerts. Kā tā izrāde dzīvo laukos! Piedaloties dažādās žūrijās un redzot, kā pašdarbnieki to spēlē, priecājos, ka ir arī cits skats. Esmu lepna par Danskovīti, ka viņa, būdama skolotāja Baltinavā, pie Krievijas robežas, savāca tādus stāstus.

Šovakar jums izrāde “Žilbinoši!” – par amerikānieti, kura ar sliktu muzikālo dzirdi un balsi mērķē uz solokoncertu slavenajā Kārnegi zālē. Delikāts temats, kad cilvēks nespēj objektīvi novērtēt savu varēšanu.

Šajā lugā esmu vienīgais izdomātais tēls, kuru autors ielicis kā kontrapunktu, pārējie visi ir dokumentāli personāži. Esmu šīs dziedātājas kalpone, kas briesmīgi nevar ciest, kā viņa dzied, un visu laiku lamājas. Bet slikti nodziedāt arī ir liela māksla. Andrim Freidenfeldam taču bija “Dziesma manai paaudzei”, kad jebkurš varēja kāpt uz skatuves un dziedāt. Mēs esam tik kompleksaini. Ja tev vienreiz tiek dota iespēja stāvēt uz skatuves un dziedāt, un tu to ļoti gribi, tad – dari! Taču jābūt gatavam, ka par tevi var arī smieties.

Aktieriem mēdz būt veiksmes brīdis, kad viņus pamana režisors.

Ar režisoriem ir dažādi. Tagad lasu Austras Skudras** grāmatu par Jāni Samauski*** – kā tur katrs režisors tiek analizēts! Es līdz šim diezgan vienkārši piegāju – vai nu patīk, vai nepatīk. Katram nāk līdzi kāds virsuzdevums un ir patīkami kopā strādāt ar gudriem cilvēkiem.

Ir kāds režisors, ar kuru ļoti gribētu strādāt kopā?

Nu, es pagaidīšu, kad Meiers iestudēs izrādi…

Vai ar šodienas saprašanu jūs arī būtu kļuvusi par aktrisi?

Man grūti teikt. Biju kārtīga lauku meitene, mācījos Kuldīgā, Rīgu maz biju redzējusi. Skolā mums bija ļoti labs pašdarbības kolektīvs, atceros, ka spēlējām “Rungu iz maisa”, “Kaķu namu” u. c. izrādes. Pēc tam – Silaines muižā pie savas kolēģes Lāsmas Kugrēnas tēva Raimonda, kurš bija atsūtīts uz Kuldīgu, lai teātrim iepūstu elpu. Viņš tiešām spēja aizraut, bija ļoti labs organizators, tagad lasu viņa piezīmes – supergudrs vīrietis. Mums ļoti labi gāja, bijām liels kolektīvs, braucām viesizrādēs.

Kad konservatorijā pirms iestājeksāmeniem gāju uz konsultācijām, pavīdēja doma, ka eksāmenā vajag izskatīties ļoti meitenīgi, nu tad es matos iesēju tādu milzīgu banti. Dzidra Ritenberga pēc tam teica – tevi nevarēja nepamanīt. Sākumā man vēl nāca līdzi mazvērtības kompleksi – ko nu es –, bet pēc pirmā gada Rīgā sapratu – ja ko grib panākt, vajag mēģināt. Nākamgad man būs četrdesmit gadi uz skatuves.

Daudzos teātros esat spēlējusi, ar ko Nacionālais, kurā tagad strādājat, ir īpašs?

Jau studiju gados kursabiedrene Ruta man uzdāvināja kartīti, uz kuras bija Nacionālais teātris un priekšā sarkans “Žigulis”, ar vēlējumu – lai ar katru gadu šis teātris tev kļūst tuvāks un tuvāks – no aktieru ieejas puses. Var teikt, ka piepildījies kaut kāds mans jaunības dienu sapnis.

Kad no Kuldīgas mūzikas skolas, kur mācījos klavierspēli, mūs divreiz gadā veda skatīties operu un baletu, bet no skolas gadījās, ka aizbraucām uz Jaunatnes teātri, es vēl nodomāju, ka tas nu gan nav teātris, bet kaut kāds šķūnis – ne tur samta krēsli, ne lustra. Nacionālajā tas viss bija, kā pirmo izrādi tur redzēju “Lolitas brīnumputnu” un pēc tam “Ar būdu uz baznīcu”.

Jums ir izskaidrojums, kāpēc latviešus tik ļoti piesaista dzīve uz skatuves?

Padomju laikā tā bija savas identitātes apzināšanās. Tagad situācija nav tik labvēlīga. Zinot, ka teātri skatās no 18 līdz 20% iedzīvotāju, teātris ļoti izjūt, ka pusmiljons iedzīvotāju aizbraucis projām. Jāsaražo nenormāli daudz izrāžu, lai piesaistītu skatītāju. Taču kaut kādā ziņā jūtams arī lielu pārmaiņu laiks – cilvēki grib nākt uz teātri un domāt.

Mainās publikas attieksme?

Skatītājs kļuvis brīvāks, jo gados jaunāks un jaunībai nāk līdzi brīvība.

Teātra “gēns” no kā mantojumā ir nācis?

Paps Ķimalē spēlēja pašdarbības teātri, atradu kara laika brošūras, kurās pierakstīts, ka viņš piedalījies “Skroderdienās Silmačos”, “No saldenās pudeles”, laikam arī “Zagļos”. No papa māsīcas uzzināju, ka viņš spēlējis kopā ar savu draudzeni Hertiņu, pavadījis uz mājām pēc mēģinājuma, pat kāvies viņas dēļ. Noskaidroju to tēva dzīves posmu, kas man iztrūka un kuru mamma nekad nebūtu stāstījusi.

Domājot pa saviem senčiem un arī par saviem bērniem, varu teikt, ka viņiem ir tas, kā man nav, – pacietība. Bet dzīvē ir svarīgi būt pacietīgam. Man patīk darīt ļoti daudzus darbus, bet tur arī vajadzīga šī īpašība, taču man tās pietrūkst.

Radu saime jums kupla – noskatījos filmu par jūsu dzimtu “Tēvs, radi un kuļmašīna”, kur aizkadrā stāstāt, ka dēls saskaitījis pāri par 800 radinieku!

Tas jau tikai no atmiņām, ja izpētītu arhīvu, būtu vēl vairāk. Omammas ģimenē bija septiņas meitas un viens dēls – jau sanāk pa 16 un 17 māsīcām un brālēniem katram.

Manai mammai bija trauku komplekts, lai galdu var uzklāt sešdesmit cilvēkiem – ar dziļajiem, pusdienu un saldā ēdiena šķīvjiem, zupas terīnes bija vai desmit. Padomju laikā radu sanākšana bija neatsverama dzīves sastāvdaļa, tā cilvēki uzturēja cieņu – brauca viens pie otra ciemos, biežāk tikās. Atceros bērnībā gadījumu, kad kaimiņmājās sanākšanu rīkoja par godu radiniecei, kas bija beigusi māsu skolu. Tiku sapucēta no Latvijas laika pāršūtā smalkā, baltā kleitā, sēžam visi pie liela galda, un saldajā ēdienā pasniedz augļu zupu, manā šķīvī ir tikai viena plūme, bet pārējiem to plūmju daudz. Izeju ārā pie malkas šķūnīša un raudu skaļā balsī. Nāk prasīt, kāpēc raudu, es saku – nebija plūmes. Iegāju iekšā, skatos, mans šķīvis pilns ar kaudzi ar plūmēm, kuras visi radi no saviem traukiem bija salikuši manējā.

Sanākšanās daudz dziedāja, pieaugušie gāja arī rotaļās – neiztrūkstoši spēlējām “Ādamam bij’ septiņ’ dēli”, “Kumeliņi, kumeliņi”, “Pēdējais pāris šķiras”, dejoja “Plaukstiņpolku”, “Tūdaliņ, tāgadiņ”. Cilvēki priecājās! Man tagad tā pietrūkst.

Kad atnācāt uz Rīgu, lauku nepietrūka?

Kad vairs nav mammas – pietrūkst. Nenoliedzami, vērtība ir pašai vietai, taču labi, ka tur arī dzīvo cilvēki.

Par saviem bērniem varu teikt, ka viņiem bijusi ideāla bērnība, jo visu laiku pa laukiem dzīvojušies. Meita ir slaukusi govis, puika jūdza zirgu, brauca papam līdzi uz traktora, un viņiem tas patika. Bija arī romantika – sienā varēja gulēt. Mans paps ar zirgu mazbērnus veda ekskursijās pa tuvējo apkārtni, kur galvenais viņiem bija pikniks – izklāja deķus un ēda līdzpaņemtos gardumus.

Jūsu mazbērniem lauku vairs nav?

Par to būs jādomā. Ne jau velti visa mūsu rakstnieku plejāde nāk no laukiem, sākot ar Blaumani, Jaunsudrabiņu un visiem pārējiem.

Nupat vai katram jājautā – kāds darbs valsts simtgadei padomā?

Man liekas, ka no mums nezin ko gaida, bet tie, kas tur augšā lemj, ko viņi?

Nu ko, es varētu uztaisīt simtgadu dobi un turēt to izravētu.

Nez ko jūsu vecaistēvs, kas, kā lasīju, piedalījies Brīvības cīņās, tagad teiktu par Latviju?

Brīvības cīņās piedalījās abi mani vectēvi un abi no Latvijas valdības saņēma zemi, viens – Ķimalē un otrs – Īvandē. Kārtojot mammas dokumentus, vienam no viņiem atradu arī apliecinājumu, ka apbalvots ar Atzinības krustu. Vēstulēs no armijas viņš vecaimammai rakstījis: “Tu tikai izturi, tikai izturi!” Saprotu, ka viņa gribējusi no vienas māsas aizņemties naudu, bet vecaistēvs saka, lai neaizņemas, lai iztur, sola, ka strādās no rīta līdz vakaram. Teksti tādi kā filmās rāda.

Par Latviju viņi teiktu, ka noteikti varēja būt labāk. Savā laikā Jaunatnes teātrī spēlējām Oskara Lutsa “Pavasari”, kur darbība notiek 19. gadsimtā, bērni skatās globusu un viens saka – šeit būs Baltijas savienotās valstis. Ja būtu Baltijas savienotās valstis un visas nostātos pretim Krievijai, kā to izdarīja Somija, arī mēs būtu citādāki. Lūk, tas ir jautājums – ja sapņu valsts ir Somija, tad arī šeit tā varēja būt.

Jūsu vecāki Latvijas atjaunoto brīvību tomēr piedzīvoja.

Man žēl, ka tik vēlu. Papam jau bija pāri 60 gadiem, un viņš metās tādos darbos! Visu mūžu bija zemes mīlestība, zirgi, taču veselība neturēja.


Drīz būs klāt Ziemassvētki, vai ir kādas tradīcijas, kas no Kuldīgas laika uz Rīgu atnākušas līdzi?

Papam vienmēr bija skurstenī žāvēts cūkas šņukurs, mamma taisīja zivs galertu. Man šņukuru jāiet pirkt uz tirgu. Vāru kāpostus, pie cūkgaļas lieku klāt arī kartupeļus. Ļoti garšīgas ir austiņas, skrimslītis. Daudz ko esmu iemācījusies no savas vecāsmammas, viņa bija strādājusi muižā pie Pelču firsta gan par istabmeitu, gan ēst gatavojusi. Izrādās, līdz 18 gadiem, kad pārcēlos uz Rīgu, esmu ēdusi karaliski!

Tēvs bija labs alus meistars, pati prastu uzbrūvēt miestiņu?

Mācētu gan. Paps to iemācījās no vecāsmammas – tur jau vispār mājās valdīja matriarhāts. Kas tad alum vajadzīgs? Labi mieži, kurus vajag padiedzēt un pēc tam jāliek grauzdēt, ko parasti darīja uz pirtsaugšas. Papam bija pieci alus nosaukumi, piemēram, vidimiķis, zemžūžs. Zinu, ka pirmais alus, kas nāk no kubla, ir stiprākais – gāzējs, nākamais lējums jau ir normāls, bet trešo sauca par patekām. Un vēl viņam bija teiciens – man tā dzeršana bij’s nebij’s, galvenais tā dukurēšana. Tā pie mums sauc saskandināšanu.

Vai jaunā paaudze saprot, kad runājat dzimtās puses izloksnē, valodas bagātība neiet zudībā?

Man prieks, ka ir tāda Janīna Kursīte, kas novērtē šo bagātību, un tā neiet zudībā. Pāris reizes esmu bijusi pie viņas studentiem un stāstījusi par savas dzimtas valodas vērtībām. Daži mani ieteiktie vārdi iekļauti arī viņas veidotajā “Virtuves vārdenē”, piemēram, čunkslis, kas nozīmē cūkas treknumu.

Maniem jaunajiem izloksne nekad nav bijusi problēma, bet mazmeitas pašlaik ir tādā vecumā – astoņi un četri gadi –, kad visu apkārtējo uzņem kā mazi sūkļi. Būtībā viņas ir kā spogulis, kādi mēs paši esam.

Kas no vecmāmiņas mazbērnos atspoguļojas?

Vecākā mazmeita Melisa manā intonācijā saka – jā, dzīve tomēr ir skaista. Bērni un mazbērni ir manas dzīves neaprakstāmais skaistums.

Un kā ar teātri?

Tā “Spēlmaņu nakts” bija tik forša, ka tagad mierīgi varu iet pensijā. Es gan vēl īsti nezinu, cik liela tā sanāks. Varbūt būs jāmeklē kāds tilts – kur apakšā dzīvot…

* Šogad teātra balvu pasniegšanas ceremoniju “Spēlmaņu nakts” iestudēja Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers, vadīja aktrises Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe.

** Ilggadējā Valmieras teātra literārās daļas vadītāja.

*** Bijušais Valmieras teātra aktieris.

Galerijas nosaukums

Indra Burkovska

Nacionālā teātra aktrise

Beigusi Kuldīgas 1. vidusskolu un Kuldīgas mūzikas skolas klavierklasi.

Pēc studijām Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē aktrises gaitas sākusi Valmieras teātrī.

Strādājusi Jaunatnes teātrī, Dailes teātrī, teātrī “Skatuve”, neatkarīgajā teātrī “Kabata”, klubā “Austrumu robeža”.

Filmējusies vairāk nekā divdesmit mākslas filmās, to vidū “Ziemassvētku jampadracis”, “Mērnieku laiki”, “Aveņu vīns”, “Dancis pa trim” (nominēta “Lielā Kristapa” balvai) u. c.

Nacionāla teātra aktrise kopš 2011. gada.

Laulībā ar Aigaru Belovu. Mamma meitai Rasai un dēlam Jurim, vecmāmiņa trīs mazbērniem.

LA.lv