Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

Pēteris Ideālais noiet no ceļa


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pēteris ir parasts pelēks biroja darbinieks, noguris no sieviešu uzmanības. Mājās viņu tiranizē aklā māte, darbā neliek mierā simpātiskā kolēģe Milda un seksuāli uzmācīgā priekšniece. Kopā ar darbabiedriem Pēteris saēdas halucinogēnās sēnītes un gūst atklāsmi, kā jārīkojas īstam vīrietim.

 

Līdzīgi kā viņa varonis filmā, “Sēņotāju” režisors Ivars Tontegode izmēģina ko jaunu Latvijas kino. Rezultāts ir diskutabls abos gadījumos.

Filma “Sēņotāji” veidota Latvijas kino līdz šim tikpat kā neapgūtajā farsa žanrā – uzreiz prātā nāk tikai Jāņa Vingra diezgan katastrofālā īsfilma “Pēdējais Lāčplēsis” (kuras filmēšanā, starp citu, strādājis arī Tontegode) un Lailas Pakalniņas filmās saskatāmās izsmalcināta farsa iezīmes. Tādēļ šāda darba parādīšanās it kā būtu atzīstama pati par sevi – pašironija ir veselīga un mūsu kultūrā deficīta īpašība. Tontegode ar plašu atvēzienu joko par stumdāmajiem un bakstāmajiem vīriešiem, sieviešu agresīvo seksualitāti un valdonību, korporatīvo liekulību, aprobežotību un korupciju, lāgiem riskanti balansējot uz robežas ar bezgaumību un šovinismu. Atšķirībā no vienaudžiem Aika Karapetjana un Jāņa Norda, kuri savas pirmās pilnmetrāžas filmas veidojuši samērā klasiskā manierē gan satura, gan formas un vizuālā stila ziņā, Ivars Tontegode ar to visu eksperimentē.

Pavisam pieņemami jaunam režisoram, un drosmīgi Latvijas apstākļos, kad pie nākamās filmas uzņemšanas var netikt daudzus gadus. Režisora radošo izpausmi nav ierobežojis arī producents Roberts Vinovskis; kritiskāks skats uz ekrānā notiekošo varbūt būtu padarījis filmu noslīpētāku.

Sižetiski gandrīz identiska, citā ziņā “Sēņotāji” ir daudz neviendabīgāka un stilizētāka filma salīdzinājumā ar tās idejas aizmetni – Ivara diplomdarbu Latvijas Kultūras akadēmijā, īsfilmu “Apsēstība”, kas 2009. gadā saņēma “Lielo Kristapu” profesionālo īsfilmu kategorijā. Farsa žanra noteikumi neprasa loģisku darbības attīstību un psiholoģisku dziļumu, tieši pretēji, skatītājiem labāk būt gataviem, ka uz ekrāna jebkurā brīdī var notikt jebkas, taču “Sēņotāju” dramaturģija ir plakana kā fotoattīstītāja kannu izdzērušā Pētera kolēģa elektrokardiogrammas līkne. Neesošā kāpinājuma kulminācija, Pētera narkotiskais “ceļojums”, nesamērīgi ievelkas; ar kripatiņu uzņēmības tomēr izdodas iziet no situācijas un sasniegt laimīgās beigas.

Personāži farsā ir vispārinājumi, kam pietiek ar dažām plakātiskām īpašībām, un tādēļ visspilgtākie sanākuši karikatūriskie Pētera darbabiedri, ko aizrautīgi spēlē Kristians Kareļins un Mareks Balmanis. Galvenās lomas tēlotājam Andrejam Možeiko ir pateicīgs izskats lempīgā antiņa lomai, taču nav tādas darbības, kurā izpaustos Pētera šķietamais priekšzīmīgums un iemesls priekšnieces-vampa (nevainojama Sandra Zvīgule) interesei par viņu. Dace Eversa psihopātiskās, mūžam neapmierinātās mātes lomai šķiet pārāk inteliģenta, un vājais mēģinājums atmiņu ainā skaidrot Pētera un mātes attiecības ir gaužām butaforisks. Savukārt Anetes Saulītes atveidotā naivulīte Milda līdz pat finālam paliek divu spožo sāncenšu ēnā, un nav nekādas jūtu ķīmijas starp viņu un Pēteri.

Vizuāls pārsteigums ir erotiski piesātinātā, psihadēliskā titru sekvence, bet kopumā “Sēņotāji” vizuāli ir tikpat raibai, kā saturiski. Operators ir vēl viens nesens Kultūras akadēmijas absolvents Jānis Skulme.

“Sēņotāji” miksē trāpīgu parodiju, dzīvīgus dialogus, dažu brangu karikatūru, sarkasmu, šovinismu, butaforiskumu un klišejas; kā jebkura narkotiskā viela šī filma lietojama katram pašam ar savu atbildību.

 

Viedokļi

Silvija Sēbriņa, ierēdne: “Filma patika, jo labi atspoguļo attiecību problēmas starp dēlu un māti, starp darba devēju un darbinieku, kā arī individuālos dzīves mērķa meklējumus. Turklāt liek pārdomāt, kā bērnībā piedzīvotais ietekmē cilvēka izaugsmi.”

Māris Buiķis, pensionārs: “Īsti nav skaidrs, ko režisors vēlējies pavēstīt. It kā stāsts varētu būt par sieviešu un vīriešu attiecībām, bet īsti drošs par to neesmu. Filmu tomēr noskatījos ar lielu interesi, jo aktierspēle bija laba un pati filma ļoti savdabīga.”

Laila Rozīte, studente: “Filma pārliecināja, ka arī latvieši var uzņemt savu “amerikāņu pīrāgu”, izdaiļojot to ar youtube (un ne tikai) jau novecojušiem jokiem, neskaidru konceptuālo nostāju un vizuālo estētiku. Ļoti neviendabīga masa, kurā jauki joki un iespaidīgi estētiskie piedzīvojumi paslēpjas te pavulgārā, te pagarlaicīgā ampelēšanās kārē.”

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+